Anda Līce: Jauno laiku barbari spļauj virsū gan pagātnei, gan tagadnei 8
Kurš gan no mums nav stāvējis iepriekšējos gadsimtos uzceltas pils vai dievnama priekšā un kaut mirkli aizdomājies, kā tais laikos bija iespējams radīt kaut ko tik grandiozu un skaistu, ko tā arī nespēj aizsegt nedz padomju laiku “kastīšu”, nedz mūsdienu arhitektūra. Vai ļaudis pirms mums bija par mums gudrāki, apgarotāki un ar izkoptāku skaistuma izjūtu? Izlasot sarunu ar kulturologu Denisu Hanovu (“KDi” 2013. 17. 10.), es acumirklī sapratu, ka atbildes uz šiem jautājumiem ir jāmeklē viņa grāmatā “Eiropas aristokrātijas kultūra 17. – 19. gadsimtā”.
Nu jau vairs pat nebrīnāmies, ka cilvēki uz operu iet sporta apavos un apģērbā, sarunājoties neizvelk rokas no bikšu kabatām, sniedz intervijas, izgāzušies krēslā un mutē žļembājot košļeni. “Patērētājsabiedrībā mēs nekultivējam cilvēka gaumi, bet piedāvājam apmierināt viņa vēlmes,” saka D. Hanovs. Ir taču tā, ka tādi cilvēki kā, piemēram, Imants Lancmanis, šodien šķiet kā no cita gadsimta izkāpuši. Kā pēdējie, caur kuru pirkstiem vēstures pavediens slīd bez aizķeršanās. Par spīti milzīgai pretestībai, pateicoties zināšanu alkām un misijas apziņai, viņi ir spējuši pavedienu sasiet un ne tikai brīvi pārvietojas laikā, par kuru daudziem šodien nav vairs pat priekšstata, bet uztur spēkā debesis, no kurām gara gaisma nāk pār visiem.
Jauno laiku barbari ģērbjas vismodernākā piegriezuma drānās, brauc ar visdārgāko auto, ēd izsmalcinātos restorānos, ieņem augstus amatus un… spļauj virsū gan pagātnei, gan tagadnei. Nav brīnums, ka mūsu kopējie rati, kuros braucam uz nākotni, tik ļoti zvalstās – tiem nav streņģu. Bez atsaitēm būvēta nākotne ir gauži nedroša. Lai kļūtu skaidrs, kas nospriego celtni, atliek palūkoties uz velvēm.
Patērētājkultūra sabiedrību nevis nospriego, bet izļurina. Kāds briesmīgs paradokss – karš posta, bet harmoniskai attīstībai par visu vairāk nepieciešamais miers cilvēkus atslābina līdz nevarībai! Miers dāvā milzīgas iespējas, kuras mēs izniekojam mūsu ego izraisītos kariņos. Miera laikā deviņdesmit un vairāk procentu dzīves neveiksmju ir meklējami mūsos pašos – mūsu raksturā, vājībās, atkarībās un fobijās. Tā kā to ir grūti atzīt, mēs neveiksmju cēloņus meklējam ārpus sevis. Meklējam un arī atrodam. Un tad izrādās – vainīgi ir vecāki, skolotāji, krievi, ķīnieši vai amerikāņi. Bet lūkosimies uz velvēm, tur viss ir ierakstīts!
