Lūkojoties nezināmā nākotnē 0
Ir pagājis tikai mēnesis kopš pēdējās Lielās mūzikas balvas ceremonijas 2020. gada 25. februārī, kad ikdienas dzīvē jau notikušas principiālas izmaiņas, un koronavīrusa pandēmijas dēļ arī kultūras dzīve patlaban pārcēlusies uz virtuālo telpu. Turklāt ar vērienu – no koncertu, operu uzvedumu un teātra izrāžu ierakstiem līdz tagad brīvi pieejamiem muzeju un bibliotēku arhīviem.
Viss iepriekšminētais un sabiedrības reakcija uz to skaidri vēsta, ka kultūra Latvijā ir vajadzīga un ka sabiedrība kultūru izjūt kā nepieciešamu savas dzīves sastāvdaļu. Un arī tādēļ, atsakoties izteikt jebkādas optimistiskas vai pesimistiskas prognozes par tālāko notikumu gaitu, vērts palūkoties uz tām tendencēm, kuras iezīmēja Lielā mūzikas balva un, starp citu, arī tieši pēdējie līdz šim izskanējušie koncerti, un ar kurām mūziķi un viņu domubiedri saskartos jebkurā gadījumā. Pirmām kārtām tas attiecas uz jautājumu par reģionālajām koncertzālēm, kas tika aktualizēts līdztekus nepieciešamībai pēc nopietnas koncertzāles Rīgā. Jādomā, ka ērģelnieces Ivetas Apkalnas solo priekšnesums 2019. gada 27. jūlijā kļuva par gada koncertu arī tādēļ, ka ar to tika atklātas jaunās stabuļu ērģeles nupat uzbūvētajā Ventspils koncertzālē. Un jau pāris nedēļas pēc Ivetas Apkalnas saņemtās balvas atkal dienasgaismā parādījās jautājums – kas notiks ar koncertzālēm ārpus Rīgas rūkoša iedzīvotāju skaita apstākļos, it īpaši tagad, kad apstājusies sabiedriskā dzīve? Un arī iespējamā atbilde meklējama pagātnē – jebkurā valstī, jebkurā pilsētā koncertu apmeklētāju pamatdaļu veido vietējās mūzikas vidusskolas audzēkņi un viņu skolotāji. Un, ja tas kaut kādu iemeslu dēļ nenotiek, tad patiešām iestājas problēmas, kuru iemesls drīzāk gan būs meklējams izglītības sistēmā, nevis, piemēram, nepietiekamā tūristu skaitā. Šeit vēl tikai jāpiebilst, ka Ventspils koncertzāle pašsaprotamu iemeslu dēļ ir kļuvusi aktuāla visas Latvijas ērģelniekiem un ērģeļspēles studentiem, un savas priekšrocības ģeogrāfiskās lokācijas, aktīvas kultūrdzīves vairākos tās aspektos vai senu muzikālo tradīciju ziņā ir arī Cēsu koncertzālei, Liepājas “Lielajam dzintaram” un Rēzeknes “Goram”.
2019. gada 17. augustā Somijas mežos notika Annas Ķirses jaundarba “Koku opera. Vējgāzes” pirmatskaņojums, liecinot par komponistes panākumiem laikmetīgas muzikālās valodas iedzīvinājumā, radošu oriģinalitāti un novatorisku skatījumu uz senu un konservatīvu žanru. Un tas Lielās mūzikas balvas kontekstā izsauca neapskaužamu dilemmu. No vienas puses – kā mēs varam vērtēt darbu, kura uzvedumā neviens nav bijis klāt? No otras puses – ja muzikāli skatuvisks opuss pēc savas būtības iecerēts tā, lai klausītāju un skatītāju vairākums ar to iepazītos videoierakstā, klātbūtnes iespaidu atstājot ļoti ierobežotam apmeklētāju lokam, kāda starpība, kur šis iestudējums realitātē noticis – okeānā, Somijas mežos vai kaut kur tuksnesī nekurienes vidū? Lieki teikt, kādu raksturu šī dilemma iegūst pēdējo notikumu gaismā.
Tā nu Lielo mūzikas balvu šogad saņēma Raiņa simbolu drāmā balstītās Imanta Kalniņa operas “Spēlēju, dancoju” inscenējums Lauras Grozas-Ķiberes režijā uz Latvijas Nacionālās operas skatuves, un tas atkal akcentēja jau sen zināmu un tagad vēl jo vairāk aktualizētu problemātiku. Pirmkārt, tā nevajadzētu būt, ka latviešu komponistu daiļradi operas repertuārā pārstāv viens vienīgs darbs (jā, neapšaubāma vērtība, jā, ārzemju viesu slavēts), kurš turklāt radīts pirms vairākiem gadu desmitiem. Otrkārt, tālākās desmitgades parādījušas, ka lielākās veiksmes operas žanrā latviešu autori guvuši nevis nosacīti tradicionālās formās veidotos lielizmēra darbos ar masīvu orķestri, daudzskaitlīgu kori un plašu solistu ansambli, bet gan lakoniskākos un vienlaikus spriegākos, laikmetīgākos, eksperimentālākos darbos. Un šeit līdzās Annas Ķirses “Koku operai” var piesaukt arī Andra Dzenīša multimediālo kameroperu “Tavas klusēšanas grāmata”, Kristapa Pētersona konceptuālo veikumu “Mihails un Mihails spēlē šahu”, Ērika Ešenvalda suģestējošākos atradumus kamerdarbā “Augļu koks ir Jāzeps”. Varbūt tieši šis ir perspektīvākais ceļš, kur, protams, vērts iesaistīt arī Platonu Buravicki, Lindu Leimani, Gundegu Šmiti un vēl citus?
Noslēgumā tādēļ kaut vai īsumā jāpiemin līdz šim pēdējo koncertu raisītie iespaidi, priekšstati, vēlēšanās, kas attiecas tieši uz solistiem. Pirmkārt, Agneses Egliņas atskaņojumā ļoti labi iederētos ne tikai Pētera Vaska “Baltā ainava”, bet arī viss klavieru cikls “Gadalaiki”. Otrkārt, ja reiz runā par darbu ansamblī, nekas neliedz iztēloties koncertu ar kopīgu klavesīnistes Ievas Salietes un pianista Daumanta Liepiņa uzstāšanos. Visbeidzot, pēc Jura Žvikova spēlētajām Džona Keidža “Sonātēm un interlūdijām” vairāk nekā skaidrs, ka beidzot nepieciešama viņa vai kāda cita ievērojama latviešu pianista interpretācija Dmitrija Šostakoviča ciklam “24 prelūdijas un fūgas”. Līdz šādam notikumam pagātnē mana muzikālā atmiņa nesniedzas. Varbūt tas notiks nākotnē.
