Lūkinu ģimenes veiksmes stāsts: mežu un pļavu karaļvalstī Zaubē ievāktās zālītes, kas pārtop tējā, ceļo uz lielākajiem Rīgas veikaliem 0
Ilze Pētersone, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Kādi nu kuram tējas dzeršanas paradumi – vienam pietiek iebērt maisījumu krūzītē un ūdeni virsū, citam vajag ko smalkāku. Rituālu cienītājiem varētu iet pie sirds zāļu sievas Evitas Lūkinas tējas mandalu veidošana, kas Zaubes pļavās un mežos savāktos augus ieceļ teju vai karaļu kārtā. Kur tēja, tur cepumi – izcepsim arī tos!
“Draugi man jautā – vai tad neko citu kā tikai ar tējām nestrādāju?” Viņai tikai jāpasmaida – ja pats neesi pamēģinājis, grūti aptvert, cik daudz darba prasa sagatavot pārdošanai pat mazu kārbiņu, kur nu vēl 1000 kilogramu jeb veselu tonnu augu, no kuriem zemnieku saimniecībā “Ozoliņi” katru gadu top ap 20 dažādu bioloģiski audzētas tējas maisījumu. Paciņas ar uzrakstu “Lauku tēja” ceļo uz lieliem un maziem Rīgas veikaliem, tās izplata arī “svaigi.lv”.
Evitas vīramātes Brigitas Lūkinas drosmīgais solis pirms 17 gadiem, dibinot uzņēmumu un uzsākot tējaszāļu audzēšanu, atmaksājies ar uzviju. Kredīti atpelnīti, tējas namiņš ar kalti un fasēšanu darbojas pilnā sparā, un, cik nu ilgi, kad būs pabeigta dzīvojamā māja, taču svarīgākais, ka darbam ir sekotāji pašu saimē. Evitai tējas bizness kļuvis par maizes un sirds darbu, kas mudina pilnveidot zināšanas un allaž izdomāt ko jaunu.
Lūkinu veiksme
“Ozoliņu” saimniecībai kā vienai no retajām ir savas bioloģiski vērtīgās pļavas, kas visā Latvijā no kopējās platības saglabājušās mazāk par vienu procentu. Zaubes pusē Lūkini ir ienācēji kopš 1977. gada, kad Brigita ar dzīvesbiedru mākslinieku Dimitriju, sekojot arī tā laika hipiju dzīvesstilam, lūkoja pēc klusas vietas, kur pamukt no Rīgas. Viņiem paveicās – gan ar vietu, gan vēlāko privatizāciju, jo īpašumam mantinieki nepieteicās.
Ilgu laiku gan nebija kārtīga piebraucamā ceļa, un bez elektrības nodzīvoja līdz pat 2004. gadam. Evita, kas te ienākusi pirms 15 gadiem, atceras, ka vasaras, kad visi sabraukuši, pagājušas daudz mierīgākā noskaņā, jo, tumsai nākot, dedzinājuši sveces un petrolejas lampu, pulcējušies ap gaismekli, risinājuši apcerīgas sarunas un baudījuši smaržīgu pļavas ziedu tēju.
Tolaik Rīgā tādu nevarēja dabūt, un vīramātei radās ideja par zāļu tēju biznesu. Latvijā nebija atbilstoša juridiska regulējuma, kas ļautu tās tirgot veikalos, tāpēc nācās izcīnīt jaunus noteikumus. Topošajai uzņēmējai palīdzēja ASV Miera korpusa rīkotie kursi par mazo uzņēmējdarbību, kas 90. gadu otrajā pusē daudziem pat sapņos nerādījās, laikam tāpēc pasākumam bija pieteikušies tikai pieci cilvēki, viņu vidū arī Brigita.
Biznesa plānu uzmetusi rūtiņu burtnīcā, tikai nedaudz pārcentusies ar cenām, paredzot, ka tās būs draudzīgas arī cilvēkiem ar mazākiem ienākumiem.
Kā gan viņa varēja zināt, ka, pirms skaistās paciņas nonāk veikalu plauktos, krietnu daļu paņems pārpircēji un veikalnieki.
2001. gadā “Ozoliņi” bija vieni no pirmajiem, kas ieguva bioloģiskās saimniecības sertifikātu – atkal bija palaimējies, jo paugurainā zeme kolhozu laikos nebija piemērota intensīvajai saimniekošanai, tāpēc nesēja te labību un pļavas nekultivēja, tikai laida virsū govju ganāmpulku, kas palīdzēja vairot pļavu bioloģisko daudzveidību. Šodien gandrīz 13 hektāru platība ir vērtīgi zālāji, kur vienā kvadrātmetrā aug vismaz 52 augi, to vidū arī naktsvijoles, vairāku veidu orhidejas, dzegužpuķes. Tējai vācot 33 zālītes.
Tiesa, negāja jau viss tik gludi – pāris gadus pēc tam, kad ievilka elektrību, izcēlās ugunsgrēks, kas bija liktenīgs vecajai dzīvojamai ēkai. “Mājai nepatika elektrība,” nosprieda Lūkini, paņēma kredītu un ķērās pie jauna nama būvniecības.
Zviedru augstskola pret Zaubes pļavām
Paši audzētāji tējas dzerot visu gadu, ik pa laikam pamainot sastāvu, taču tikai garšas dēļ, jo atkarību tās nerada. “Vasarā izvēlamies zaļās – saplūcam svaigas melases, piparmētras, dižzirdzenes, mārsilu. Rudenī vairāk gribas garšīgos maisījumus ar ābolīšiem, upeņu vai dzērveņu ogām. Ziemassvētkos pie mums cieņā fermentēto ābeļlapu tēja, kas ļoti labi garšo kopā ar piparkūkām,” ģimenes paradumus izklāsta Evita. Toties intensīvajā pakošanas periodā, kad saelpojušies augu putekļus, uzdzerot tikai ūdeni.
Pirms septiņiem gadiem viņa pieņēmusi nopietnu lēmumu – interesanto un labi atalgoto darbu Stokholmas ekonomikas augstskolā Rīgā nomainīja pret zāļu sievas amatu “Ozoliņos”, jo jutusi, ka pienācis brīdis savā dzīvē darīt ko citu. Tagad, uzņemot viesus, varot likt lietā Latvijas Universitātē uzņēmējdarbības – tūrisma un viesnīcu vadības – studijās iegūtās zināšanas. Arī nākotnes plāni grozoties ap viesmīlības biznesu – semināriem, dabas tūrismu, jo Lūkinu saimniecība var lepoties arī ar skaisti iekoptiem mežiem, kas jau ir vīra Mārtiņa, meža zinātnieka, veikums.
Vīra vecāku saimniecību Evita sauc par laimīgo zemi – mežu un pļavu karaļvalsti, kurā viņi paši nav ne prinči, ne princeses, bet sargi un pavadoņi, kas atver viesiem karalistes durvis un izrāda dabas bagātības.
Ekskursijās pēc tēju gudrībām uz šejieni brauc pilni autobusi. Gides stafeti no vīramātes pamazām pārņemot vedekla.
“Divas trīs reizes vasarā rīkoju grupas tiem, kas paši vēlas gatavot tējas, dalos ar savām zināšanām, kā audzēt, žāvēt, fermentēt augus, veidot maisījumus. Kovida dēļ šovasar cilvēki vairāk dzīvoja laukos un vāca augus, tāpēc daudziem radās interese, kas jādara, lai tiem saglabātos smarža, garša un vērtība,” stāsta Evita. Zināšanas par augiem un tējām vispirms nākušas no vīramātes, tad no citām viedajām sievām – Solvitas Kūnas, Ievas Ančevskas, Līgas Reiteres, arī Zeltītes Kavieres, kas ir viena no viņu augu piegādātājām, jo pašiem vien tonnu nepieaudzēt. Palīdzot arī Stounhedžas koledžas tālmācības studijas, kur 25 moduļos var sistemātiski izzināt augu pasaules noslēpumus. Personības meklējumos pie viņas atnākusi tēju mandala*.
Mandalas tēja – saruna ar sevi
“Tēju mandala ir dziļa saruna, kad cilvēks ar augiem izzina sevi, meklējot atbildi uz jautājumu, kam man šajā brīdī ir vajadzīga tēja,” Evita maģiskajā mandalu veidošanas darbībā ar meistarklasēm ievada arī citus. Viena no pirmajām nodarbībām notikusi meitas Lotes klasē, kad skolotāja uzaicinājusi mammu pastāstīt par savu profesiju. Bērni taisījuši katrs savu sajūtu tēju, bet Lotes autordarbs no septiņiem augiem ar nosaukumu “Mīlestības un saticības tēja” tagad ceļo arī pie pircējiem. “Ir man arī tāds veiksmes stāsts – atnāca cilvēks un uztaisīja mandaliņu, ka vēlas atrast jaunu darbu, gāja uz darba interviju, pirms tam iedzēra tēju un dabūja darbu,” stāsta Evita.
“Mājas Viesa” ciemošanās reizē viņa izveidos arī savu tēju mandalu. No stikla burciņām, kas novietotas pusaplī ap pamatni, ņems ziedus un augus un kārtos tos pašai vien zināmā rakstā. “Man šodien velk uz garšīgo tēju,” nosaka zāļu sieva. Vai mandalā nonāks košā rudzupuķe, kas pirmā piesaista skatu, un ne velti, jo palīdz uzlabot redzi, vai āboli ar bērnības atmiņām par vecmāmiņas sagrieztajām šķēlītēm kaltēšanai uz krāsns? Varbūt tās ir auzas, kas dod spēku, palīdz balsta sistēmai, kauliem, arī stiprai dūšai un pret atkarībām? Evita nosmej, ka auzu tēja derētu darbaholiķiem! Ļoti daudzi šoruden meistarklasēs intuitīvi vai zinādami izvēlējušies dzērvenes – attīrošu, antibakteriālu augu. Tradicionālās melnās tējas vietā lai pamēģinot fermentētu ugunspuķi, kas vienu brīdi bija kļuvusi par modes dzērienu. “Ja divos naktī vajag pabeigt projektu, iedzeru ugunspuķes tēju un zinu, ka atšķirībā no kafijas vēlāk varēšu arī pagulēt.” Zaļajai tējai spēka ziņā līdziniece varētu būt dižzirdzene – brīnumains augs ar tonizējošu un spēcinošu raksturu. Ar divējādu iedarbību apveltīta piparmētra – to var dzert arī no rīta mundrumam.
Evitas mandala beidzot uzplaukst, autore pasmaida, ieber to tējas kanniņā un aplej ar karstu ūdeni. Dzersim garšīgo maisījumu kopā ar auzu un ziedu cepumiem, kurus cepot gan viesiem degustācijās, gan pašu priekam.
Evitas tējas padomi
* Tējai jābūt skaistai un krāsainai, lai tā acij tīkama.
* Tējai jābūt garšīgai. Negaršīgās lai paliek zāļu tiesai.
* Izvēloties tēju, jāieklausās organismā – tikko vairs negribas dzert, jāliek malā un jālūko pēc cita augu sastāva.
* Aplejot tēju, jāzina, cik karstam jābūt ūdenim, lai augi nezaudētu vērtīgās īpašības.
* Mandala – hinduismā un budismā garīga rituāla simbols un reizēm mākslas darbs, kas apzīmē Visumu. Burtiskā tulkojumā no sanskrita – aplis.
Receptes:
Auzu pārslu cepumi ar rudzupuķēm, rozēm un kliņģerītēm
Sastāvdaļas (4 porcijas):
Cepumiem: 300 g auzu pārslu, 50 g miltu, 150 g sviesta, 100 g cukura, 3 olas, 1 tējkarote vaniļas cukura.
Rotājumam: kaltētu rudzupuķu, rožu, kliņģerīšu vai citu košu tējaugu ziedi un ziedlapiņas, ūdens.
Gatavošana:
Sakarsē uz plīts virsmas pannu, izkausē pusi sviesta un apgrauzdē auzu pārslas, liek atdzesēties.
Saputo otru pusi sviesta ar cukuru, olu dzeltenumiem un vaniļas cukuru. Var pievienot arī sarīvētu citrona miziņu, sadrupinātus riekstus, rozīnes, šokolādes gabaliņus.
Sviesta un cukura masai pievieno apgrauzdētās, atdzesētās auzu pārslas un miltus. Masā iecilā saputotus olas baltumus.
Uz plāts izklāj cepampapīru un liek masu cepumu izmērā. Cep cepeškrāsnī 180 °C, līdz cepumi zeltaini. Katra cepuma virsmai viegli pārlaiž ūdenī samitrinātu otu un kārto rudzupuķu, rožu un kliņģerīšu ziedlapiņas. Pasniedz ar zāļu tēju.
Omlete ar timiānu
Olas sakuļ ar pienu un sāli. Uzkarsē uz plīts virsmas pannu, uzlej nedaudz eļļas un pievieno piciņu sviesta, izkausē. Lej uz pannas omletes masu un pa virsu uzkaisa timiāna lapiņas, vasarā – timiāna zariņus. Cep uz vidējas uguns, līdz masa sabiezē, taču jāuzmanās, lai nepārceptu, jo tad omlete kļūst sausa. Izņem zariņus un pasniedz ar maizes grauzdiņiem u. c.
