Lukašenko lamatas migrantiem, kuri cerēja uz vieglu nokļūšanu Eiropā 53
Rihards Vītols, “Mājas Viesis” AS “Latvijas Mediji”
Baltkrievijā valdošais Aleksandra Lukašenko režīms ir padarījis tūkstošiem cilvēku par “futbolbumbu” nežēlīgā spēlē: Baltkrievija viņus novirza uz robežu ar Poliju, Lietuvu un Latviju, bet šīs valstis cenšas atspiest atpakaļ.
Migranti cerēja uz vieglu nokļūšanu Eiropas Savienībā, bet tā vietā viņi ir iestrēguši nekurienes vidū.
Sīrijas migrants Jusefs Atalla nebija domājis, ka ceļš uz laimes zemi Eiropu izrādīsies tik smags un pārbaudījumiem pilns: pēc nokļūšanas Baltkrievijā viņš ticēja, ka varēs viegli šķērsot Polijas robežu, taču izrādījās, ka poļiem ir iebildumi pret nelūgto viesu ielaišanu savā valstī.
Jusefs iestrēga mežā uz robežas: aukstumā, bez pārtikas un dzeramā ūdens, turklāt brīdī, kad Jusefs un vairāki viņa biedri nolēma doties atpakaļ uz Minsku, viņus noķēra baltkrievu robežsargi, kas viņus piekāva, salaužot Jusefam degunu.
Viņš trīs dienas pavadīja mežā, līdz poļi viņu savāca un nogādāja patvēruma meklētāju uzņemšanas centrā. Jusefs atzīst, ka Polijas robežsargi pret viņu izturējušies daudz laipnāk nekā baltkrievu.
“Viņi aizveda mani uz slimnīcu, kur personāls bija lielisks, dakteri pat iedeva man drēbes,” raidsabiedrībai CNN stāsta Jusefs.
Viņš ir viens no daudziem tūkstošiem migrantu, kas pēdējo mēnešu laikā ar Baltkrievijas vadoņa Aleksandra Lukašenko gādību ieradušies Minskā, lai pēc tam mēģinātu nelegāli šķērsot Eiropas Savienības valstu robežu.
Neraugoties uz savu bēdīgo pieredzi, Jusefs apgalvo, ka vēlreiz ietu šo ceļu, jo dzimtenē Sīrijā stāvoklis ir vēl daudz sliktāks.
Lukašenko vairs nav ko zaudēt
Bēgļi no Sīrijas, Irākas un citām Tuvo Austrumu valstīm pēdējos gados vairāk centušies iekļūt Eiropā caur Turciju, taču šogad viņiem parādījās jauns maršruts: ar lidmašīnu uz tālo Baltkrieviju.
Migrantu plūsma caur Baltkrieviju ir Lukašenko atriebība Polijai, Lietuvai un Latvijai, kas pēc pagājušā gada Baltkrievijas prezidenta vēlēšanām neatzina apšaubāmo Lukašenko uzvaru un deva patvērumu baltkrievu opozīcijas līderiem.
“Galvenais mērķis ir sodīt Lietuvu un Poliju par atbalstu opozīcijai. Lukašenko ir nolēmis, ka viņam vairs nav ko zaudēt,” spriež trimdā dzīvojošais baltkrievu politikas analītiķis Artjoms Šraibmans.
Baltkrievijā valdošais režīms parūpējās, lai tiktu atviegloti ieceļošanas noteikumi “tūristiem” no Tuvo Austrumu valstīm, palielināja avioreisu skaitu un deva zaļo gaismu “tūrisma aģentūrām”, kas Irākā un citās valstīs sola migrantiem vieglu nokļūšanu Eiropas Savienībā.
“Minskas lidostā mūs sagaidīja kā tūristus, nogādāja viesnīcā. Bet pēc tam, kad aizveda līdz robežai, pret mums sāka izturēties ļoti slikti. Četras dienas neesam saņēmuši pārtiku, tikai nedaudz ūdens,” sarunā ar CNN vēsta sīrietis Muhammeds Nasers.
Lai nokļūtu līdz Baltkrievijai, migranti nereti maksā tūkstošiem eiro starpniekiem, kas sagādā aviobiļetes un sola parūpēties par nogādāšanu Eiropā.
Lai savāktu naudu ceļojumam, daudzi ir pārdevuši visu iedzīvi.
Kurdiem nav savas valsts
Migrantu vidū visvairāk ir Irākas pilsoņu, vairumā gadījumu tie ir Irākas kurdi, kas neredz nākotni savā zemē un gatavi riskēt, lai meklētu laimi Eiropā. Pasaulē ir vairāki desmiti miljonu kurdu, un kurdi ir lielākā tauta, kurai nav savas valsts.
Viņi sapņo par neatkarīgas Kurdistānas izveidi, un pēc Pirmā pasaules kara kurdiem tika dots šāds solījums, kas nostiprināts 1920. gada Sevras miera līgumā. Taču jau pēc trim gadiem šis solījums tika lauzts, jo Sevras līguma vietā stājās Lozannas miera līgums, kas lielāko daļu kurdu zemes atvēlēja Turcijai.
Mūsdienās kurdu tauta ir izkaisīta starp Turciju, Irāku, Sīriju, Irānu, Armēniju un citām valstīm.
“Mūsu dzīve ir briesmīga,” ziņu aģentūrai “AFP” stāsta Himens Gabriels, kurš strādā par taksometra šoferi Irākas kurdu pilsētā Erbīlā. Himenam ir četri brāļi, visi ar augstāko izglītību, bet nevienam nav izdevies atrast darbu valsts pārvaldē, jo viņi nepieder pie “pareizās” partijas. Himens vēsta, ka arī viņš drīzumā varētu mēģināt doties uz Eiropu.
Šo ceļu jau mērojis 21 gadu vecais Irākas kurds Amīrs, kurš kopā ar māti un diviem brāļiem (12 un 20 gadu veciem) ieradies Baltkrievijā.
“Manā valstī nav dzīves: trūkst pārtikas un ūdens. Tādēļ es un tūkstošiem manu brāļu esam izvēlējušies šo ceļu: mēģināt nokļūt Eiropas Savienībā. Es, mamma un brāļi ceram, ka par mūsu valsti Eiropā kļūs Vācija, kur gribam nokļūt,” baltkrievu izdevumam “Zerkalo” stāsta Amīrs. Katrs no ģimenes locekļiem par nokļūšanu Baltkrievijā samaksājis 3000 dolāru.
Pieviltās cerības
Taču pa ceļam uz Vāciju vēl ir jāšķērso Polija, kas negrasās atvērt savu robežu migrantiem. Pēdējo mēnešu laikā Polijas robežsargi reģistrējuši vairāk nekā 30 000 mēģinājumu nelegāli šķērsot robežu ar Baltkrieviju, oktobrī vien bija vairāk nekā 17 000 šādu mēģinājumu.
Polijas amatpersonas vēsta, ka baltkrievu robežsargi nevis sargā robežu, bet gan palīdz migrantiem to pārvarēt.
Bieži vien migranti tiek savākti nelielās grupiņās un nogādāti līdz robežai, kur baltkrievi vēl sarūpē viņiem knaibles, lai varētu sagriezt dzeloņstiepļu žogu.
Gadījumā, ja Polijas pusē migranti tiek pieķerti, poļi mēģina viņus dzīt atpakaļ uz Baltkrieviju, savukārt baltkrievi vairs nelaiž iekšā.
“Polijas robežsargi mūs noķēra un dzina atpakaļ. Viņi teica: “Ejiet uz Baltkrieviju!” Bet baltkrievu karavīri saka: “Nē, ejiet atpakaļ uz Poliju!” britu laikrakstam “The Guardian” stāsta 28 gadus vecā Amila Abedelkadera, kas ar diviem maziem bērniem iestrēgusi pie robežas.
Viņiem nav bijis pārtikas un dzeramā ūdens, nācies dzert ūdeni no peļķēm.
Mēģinājums nelegāli šķērsot robežu jau beidzies traģiski aptuveni desmit migrantiem, kas kopš vasaras gājuši bojā mežā. Irākas kurds Dilers Ismaels Mahmuds vēsta, ka Baltkrievijā zaudējis savu 25 gadus veco dēlu Kilanu, kuram bijušas hroniskas slimības, tomēr viņš devies ceļā kopā ar diviem brāļiem, māsu, viņas vīru un piecgadīgo bērnu.
“Mēs domājām, ka šis maršruts ir viegls. Daudzi jau to veikuši, un mums teica, ka tā būs četras stundas ilga pastaiga,” sarunā ar “AFP” stāsta sērojošais tēvs. Viņa meita ir lauzusi kāju un tiek ārstēta Polijā, bet pārējie ģimenes locekļi joprojām iestrēguši pie robežas.
Migranti cer uz Vāciju
Novembrī termometra stabiņš jau noslīd zem nulles, tuvojas ziema ar sniegu, kas pierobežā iestrēgušo migrantu situāciju padarīs vēl neapskaužamāku.
Nav brīnums, ka līdz ar ziemas tuvošanos pieaug arī cilvēku izmisums, tādēļ daudzi gatavi riskēt ar visu, lai tiktu pāri robežai.
Pagājšnedēļ liela migrantu grupa, kurā bija vairāki tūkstoši cilvēku, sapulcējās pie Polijas robežas, lai mēģinātu to pārvarēt. Taču poļi negrasās padoties migrantu spiedienam, pie robežas izvietoti ap 15 000 poļu karavīru, kas gatavi palīdzēt robežsardzei un policijai.
Polijas amatpersonas norāda, ka nedrīkst piekāpties un ielaist migrantus Polijā, jo tādā gadījumā šiem tūkstošiem sekos vēl daudzi citi, ko Lukašenko režīms labprāt atvedīs no Irākas, Sīrijas un citām konfliktu plosītām valstīm.
Migranti gan cer, ka viņiem izdosies panākt Eiropas piekāpšanos: ja ne Polijas, tad Vācijas, kas ir galvenais migrantu mērķis.
Viņi atceras, ka 2015. gadā līdz ar Sīrijas kara saasināšanos pie Eiropas robežām pulcējās liels skaits bēgļu un Vācijas kanclere Angela Merkele nolēma atvērt viņiem durvis, sakot: “Mēs tiksim galā.”
Neilgā laikā Vācija uzņēma aptuveni miljonu bēgļu. Taču tagad Merkele atvadās no valdības vadītājas posteņa, bet jaunā valdība diez vai gribēs nokaitināt lielu daļu vēlētāju, kas nebūt nav sajūsmā par migrantu pieplūdumu.
Pierobežā kā karadarbības zonā
Pārsvarā negatīva attieksme pret migrantiem ir arī Polijā, lai gan netrūkst cilvēku, kas humānu apsvērumu dēļ cenšas palīdzēt pierobežā iesprūdušiem cilvēkiem, sagādā viņiem pārtiku, apģērbu, mobilo tālruņu lādētājus, lai viņi nezaudētu kontaktus ar civilizāciju.
“Man radies iespaids, ka mēs dzīvojam karadarbības zonā,” raidsabiedrībai “Brīvā Eiropa” stāsta poliete Kasja Vapa, kas dzīvo pierobežas zonā un mēģina palīdzēt migrantiem. Viņa norāda, ka ielās ir redzami karavīri, vietējiem iedzīvotājiem nākas skaidroties par savu pārvietošanos.
“Vakaros vienīgie, kas nesēž mājās, ir bēgļi, kontrabandisti un cilvēktiesību aktīvisti.”
Polijas un Lietuvas valdības vēlas panākt, lai migranti tiktu nosūtīti atpakaļ uz dzimteni. Taču vairums pie robežas iestrēgušo ir gatavi turēties līdz pēdējam, jo nav zaudējuši cerību nokļūt Eiropā. Turklāt daudziem vairs nav kur atgriezties, jo viņi pārdevuši visu iedzīvi, lai samaksātu par ceļu līdz Eiropai.
“Daudzi no maniem radiniekiem un draugiem jau ir aizbraukuši, vēl daudzi citi taisās ceļā. Cilvēki ir pārdevuši savas mājas un automašīnas, lai varētu to atļauties,” ziņu aģentūrai “Reuters” stāsta Irākas kurds Abdulla Omārs, kurš strādā par frizieri.
Citam kurdam Azizam Abdullam ir veikaliņš vietējā tirgū, kur viņš tirgo kāzu kleitas, bet pēdējā laikā pieprasījums esot apsīcis. “Kādēļ gan tērēt 10 000 dolāru par kāzām, ja šo naudu var iztērēt, lai tiktu projām no šejienes?” vaicā Azizs.
