Lukašenko hokeja balle: boikota draudi, “ukazi” un naudas kalni 1
Pirms nepilnām divām nedēļām Minskā startēja pasaules čempionāts hokejā, kas pirmo reizi risinās Baltkrievijā. “Parādīsim starptautiskajai sabiedrībai, ka esam civilizēta valsts Eiropas centrā,” čempionātu ar lielu entuziasmu sagaidīja Baltkrievijas prezidents Aleksandrs Lukašenko, kuram hokejs ir lielākā aizraušanās.
Ekskursija pagātnē
Soču olimpiskās spēles bija ļoti svarīgas Krievijas politiskajai elitei. Baltkrievijai, ko nu jau 20 gadus vada Eiropas pēdējais diktators, kā mēdz dēvēt Lukašenko, hokeja čempionāts ir kā mazas olimpiskās spēles. Tiesības rīkot pasaules čempionātu baltkrievi ieguva pirms pieciem gadiem, un, jo tuvāk nāk pirmā svilpe, jo lielāka pārliecība – tur kaut kam ir jābūt. Nezinu, labam vai sliktam, bet noteikti krāsainākam nekā iepriekšējie divi čempionāti Stokholmā un Helsinkos, kas kā hokeja svētki bija diezgan blāvi.
Minska mums ir ļoti tuvu (nepilni 500 km no Rīgas), taču absolūtam vairākumam pasveša pilsēta. Vīzu nepieciešamība, neērtā robežas šķērsošana un vēlme apgūt Rietumus noteikti nav veicinājusi braukšanu uz Austrumiem. Vecākajai paaudzei pilsētā redzamās ainas droši vien būtu ļoti pazīstamas, jaunākajai varētu kalpot kā ekskursija pagātnē.
Varbūt tas tik daudz neattiecas uz Minsku, kas kopš Padomju Savienības sabrukuma arī piedzīvojusi pamatīgu būvēšanas bumu un kur, starp citu, dzīvošana nav nekāda lētā (viesnīcu cenas ir augstākas nekā Skandināvijas valstīs!). Bet Ļeņina piemineklis, protams, ir goda vietā centrālajā laukumā.
Pavisam cita aina paveras lauku ciematos, kur ļoti daudziem iedzīvotājiem joprojām ir savs lopiņš mājās. Ēkas rotā uzraksti par mieru un draudzību, universālveikali ar veco laiku šarmu, iespēja nopirkt svaigu un atspirdzinošu kvasu no mucas. Un ķieģelītis! Tur joprojām var iegādāties īstu, gardu ķieģelīti, nevis ūdeņainu kā mūspusē.
Baltkrievijas rubelis – samainot naudu, ik reizi ir iespēja sajusties kā miljonāram. Šī sajūta gan ātri pāriet, jo miljoni kabatā pazūd kā saldējums karstā vasaras dienā. Baltkrievijā nav gluži kā, piemēram, Turcijā, kur eiro gandrīz visur ņem pretī labprātāk nekā savējās liras, taču ārvalstu valūta ir cieņā un dzīvokļu saimnieki Minskā īres maksu no studentiem pieprasa eiro vai dolāros. Pirmkārt, ir valūtas deficīts, un, otrkārt, tā tomēr ir zināma stabilitāte, jo rubelis trakas devalvācijas piedzīvojis ne reizi vien.
Boikota draudi
Čempionāta norise Baltkrievijā bija zem jautājuma zīmes. Ne tāpēc, ka baltkrievi nespētu noorganizēt, bet tāpēc, ka Rietumu valstīs visnotaļ aktīvi tika proponēta ideja čempionātu boikotēt vai pārcelt uz citu valsti.
Īpaši Rietumu politiķi aktivizējās pēc 2010. gada Baltkrievijas prezidenta vēlēšanām, kurās, saprotams, uzvarēja Lukašenko. Valstī izcēlās protesti, kas ar varu tika apspiesti – vairāk ne- kā 700 demonstrantu tika arestēti, daudziem piespriests ilgs cietumsods, notika izrēķināšanās ar opozīciju.
Paši baltkrievi sākotnēji par boikota draudiem īpaši neraizējās, bet pagājušā gada rudenī Aleksandrs Lukašenko izdeva pavēli apdrošināties pret zaudējumiem, kas rastos čempionāta atcelšanas vai boikota gadījumā.
Latvija ne brīdi nav atbalstījusi ideju uzmest sābrus, aizbildinoties ar banālo atrunu – nevajag jaukt politiku ar sportu.
Vienubrīd par boikotu izteicās arī somu mediji, jo bija pamanījuši, ka baltkrievi pieprasa citas vīzas, ja žurnālists vēlas atspoguļot arī kādus jautājumus, kas nav saistīti ar sportu. Taču pēdējos mēnešos pasaules sabiedrībai bija daudz lielāki kreņķi, uzmanības degpunktā bija Ukraina, uz kuras fona Lukašenko režīma problēmas atvirzījās tālākā plānā.
Prezidenta ukazi
Visus svarīgākos lēmumus čempionāta organizēšanā pieņēma Lukašenko, Baltkrievijā tos sauc par ukaziem. Ļoti prātīgi, ka uz čempionāta laiku ārzemniekiem vīzas vietā kā atļauja iebraukt valstī kalpo biļete uz čempionāta spēli. Tas krietni atvieglo līdzjutējiem rīcības plānus – var vienā vakarā izdomāt braukt un jau nākamajā būt Minskā. Daudzi arī izmantos šo “caurumu” nevis sportisku, bet sadzīvisku mērķu dēļ, piemēram, lai apmeklētu radus.
Tūrisma organizācijas pirms kāda laika ieteica būt uzmanīgiem, lai Baltkrievijā netrāpītu uz ļoti dārgiem maksas ceļiem. Nezinu gan, kur tie radušies. Vēl pirms pusotra gada Brestas–Minskas šosejas kontrolpunktā automašīnai ar ārzemju numuriem bija jāsamaksā četri ASV dolāri, vietējiem pārvietošanās bija lētāka. Lai nu kā, šoreiz nebūs jāmaksā nekas – izdots uzkazs, ka uz pasaules čempionāta laiku maksa tiek atcelta. Lukašenko izteicies, ka pasaules čempionāts ir vēsturisks notikums un viņš vēlas, lai turnīra dalībnieki un līdzjutēji Baltkrieviju atcerētos kā viesmīlīgu un labsirdīgu tautu.
Sākotnēji bija paredzēts, ka čempionāts notiks Minskā un Bobruiskā, bet vēlāk organizatori pārdomāja un visas 16 komandas pulcēsies galvaspilsētā. Baltkrievu žurnālisti smēja, ka čempionātu Bobruiskā nevarot rīkot, jo tur nav 7000 pionieru, kurus sadzīt arēnā, lai radītu iespaidu, ka spēles ir izpārdotas. Katrā jokā daļa taisnības. “Es garantēju, ka čempionāts Minskā būs labākais vēsturē,” martā sarunā ar Starptautiskās hokeja federācijas prezidentu Renē Fāzelu teica Lukašenko, precizējot, ka labākais nozīmē – ja tribīnēs nav tukšu vietu.
Čempionāta spēles risināsies jaunās un modernās hallēs. Halle “Minsk Arena”, kurā spēles aizvadīs Latvijas izlase, atklāta 2009. gadā un ir viena no lielākajām Eiropā. Tās ietilpība ir 15 000 skatītāju. Bet halle “Čižovka Arena” durvis apmeklētājiem vē ra vien pagājušā gada rudenī un hokeja spēlēs spēj uzņemt nepilnus desmit tūkstošus līdzjutēju. Jāuzsver, ka visas čempionāta spēles vienā pilsētā notiks pirmo reizi kopš 2006. gada, kad “Arēnu Rīga” un “Skonto” halli šķīra 15 minūšu gājiens.
Naudu iegulda, rezultātu nav
Baltkrievijas galvenā ko manda ir Minskas “Dina mo”. Tiesa, Lukašenko sporta pa-sākumus apmeklējot reti, jo baidoties no izsvilpšanas. Tā man pirms pusotra gada, kad biju Minskā, lai noskatītos Rīgas “Dinamo” spēli, teica vietējie žurnālisti. Lai arī Baltkrievijā brīvu mediju nav un čeka joprojām ir dzīva, savstarpējās sarunās žurnālisti nekautrējas pamatīgi gānīt Lukašenko, par spīti tam, ka redz tevi pirmo reizi.
Baltkrievija hokejā investē lielus līdzekļus, tomēr rezultātos tas īsti neatspoguļojas un drīzāk vērojama stagnācija nekā attīstība. Valsts izlase pēdējos trijos pasaules čempionātos ierindojusies 14. vietā, U-20 izlase elites divī zijā nav spēlējusi jau septiņus gadus, U-18 izlase spēcīgāko sabiedrībā netiek četrus gadus. Lai glābtu prestižu, baltkrievi pat naturalizēja vairākus kanādiešu hokejistus! Latvieši, kam gandrīz viss jauniešu hokejs gulstas uz vecāku pleciem, izlašu līmenī ir priekšā baltkrieviem. Un arī Rīgas “Dinamo” par spīti mazākam budžetam spēlē labāk par Minskas “Dinamo”.
Atslēgas vārds te ir pacietība un tālredzīga stratēģija. Minskas “Dinamo” sešu KHL sezonu laikā nomainījušies deviņi galvenie treneri (salīdzinājumam: Rīgā – trīs). Līdzīgi pārmaiņu vēji nemitīgi iepūš Baltkrievijas izlasē: kolīdz nav rezultāta – seko trenera maiņa. Tagad trešo reizi valstsvienības groži uzticēti kanādiešu speciālistam Glenam Henlo- nam, kas pirms trim gadiem izgā za mājas čempionātu Slovā- kijas izlasei. Kā nu būs ar baltkrieviem?
Baltkrievijas Hokeja federācijas prezidents Jevgēņijs Vorsins pirms diviem gadiem iesniedza atlūgumu. Četrus mēnešus neviens cits kandidāts nepieteicās – negribēja bāzt galvu cilpā, baidoties no pirmās personas represijām, ja kaut kas noies greizi, – un viņš atgriezās amatā, jo kādam bija jāuzrauga gatavošanās pasaules čempionātam.
