Egils Līcītis: Tauta ķeras pie galvenā aizsarglīdzekļa – laiž vēstuli prezidentam! 0
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Prezidenta pils pastkastē iekrita vēstule. Rakstu galu bij laiduši rūpju nomākti cilvēki, 46 amata bēdubrāļi, pašvaldību vadītāji, var teikt, frakcija “Vienprātība”, kam bij aizdevis dusmas Saeimas lēmums apstiprināt administratīvi teritoriālo reformu, trīskārt samazinot novadu skaitu.
Vēstulē bij skaidri izteikts SOS signāls, lūgums, lai valsts galva izmanto savas tiesības un noraida pieņemto likumu, nosūtot parlamentāriešiem otrreizējai caurskatīšanai.
Lūgumrakstā bij sāpes par vietējības uzskatu neuzklausīšanu, kad demokrātiski rīkoto aptauju viedoklis tika ignorēts. Tur bij neizpratne par mērķiem, ko grasās sasniegt reformētāji, iztiekot vien ar skaidrojumu, ka maksimāli īsā laikā viss mainīsies uz labo pusi.
Prezidenta adresē rakstīto caurvija sašutums, ka Latvijas valstisko iekārtojumu un tūkstošiem provinces iedzīvotāju likteņus izlēmusi septiņu frakciju pārstāvju komisija, kuru vadījis jauneklis, gandrīz vai zēns, kam vēl nedīgst ūsas, bet kurš jau ir VARAM parlamentārā sekretāra, ministra pirmā apakšnieka un labās rokas amatā.
Šajā deputātu apakšgrupā pārsvarā ar četrām balsīm par, divām pret, vienam atturoties caur komisijas žokļiem tika sagremotas visnopietnākās iebildes pret plānotajiem pārkārtojumiem.
Juzdamies stipri zemju pārvietošanā, te būvēja jaunus aizžogojumus, kas notālēm stipri atgādināja vecos padomju gadu rajonus, un te “politisko interešu vārdā” dibināja un formēja vietvaras, kas nekādi neatbilda uz veselo saprātu balstītiem risinājumiem.
Runasvīriem spēks rokā, un arī Saeima nobalsoja, ka decentralizējušies Kaktu, Mežvidus, Laukmales un citu Tālumu ļaudis no sprāgoņu novadiem pievienojami lielākiem perspektīvas attīstības centriem, lai kā perifērijas cilvēki spārdītos pretī un lai kā nevēlētos zaudēt patstāvību.
Rīgas pilij piesūtītā vēstulē nebij plēsti vaļā vēl dziļāki pušumi. Vārdos nepateikt to rūgtumu, ko dzīvē izvesta reforma nodarītu nomalnieku pašvaldību vadītājiem, kuri pēc gada būtu brīvi kā putni tā ozola zarā, kuru paši savulaik stādījuši pie domes ēkas, domādami te palikšanu uz visiem laikiem.
Jaunās vietvaru vēlēšanās iesīkstējušiem novadu večiem atņems domes atslēgas, lielo štempeli un šņorgrāmatu (dažiem arī pavārnīcu un smeļamo zupas kausu). Mēriem, kas gribēja dzīvot mūžīgā svētdienā un būt saimnieki savā zemē, gulēšana kā dūnu spilvenos beigusies.
Arī tāpēc uznākušajās nedienās bij jāķeras pie galvenā aizsarglīdzekļa – jālaiž vēstule vienīgajam patiesajam tautas draugam un aizstāvim, mīļam prezidentam. Kam citam sūdzēsi. Arhibīskapiem tak nerakstīs. Svētos tēvus viņu dusā nedrīkst traucēt!
Tikām valsts pirmā persona domīgs staigāja pa pils sētsvidu, pakausi kasīdams. No vienas puses, 46 pret reformu parakstījušies ir mazākums no esošām 119 pašvaldībām.
Bet, no otras puses raugot, tie ir neskaitāmi apbižoti latvieši, kuriem, ja prezidents nepalīdz un atsakās sadot pēriena žagarus saeimiešiem, cits neatliek kā pilnā apbruņojumā ar slotām, grābekļiem, krāsns kruķiem, rīku lupatām, sniega šķūrējamām lāpstām un citiem pašvaldības komunālā dienestā dabonamiem ieročiem virzīties protesta gājienā uz Rīgu, kur, kas zina, sagaidīs karaspēks vai policija.
Pirms pāris dienām arī mazajā, bet neatkarību mīlošajā Baltinavā atlidojošo Levita kungu bij pārliecinājuši sakurināt pirti Latvijas teritorijas nemākulīgiem pārzīmētājiem.
Un vai pats valsts galva netika aicinājis deputātus taupīt un nesadalīt senos kultūrvēsturiskos novadus, cienīt Sēlijas cilvēku identitāti un suitu intereses – vai Saeimā to klausīja?
Kad prezidents iestājās par bezpartijisko ļaužu līdzdalību demokrātijā un rosināja saglabāt vēlētāju apvienību tiesības piedalīties pašvaldību vēlēšanās – vai Saeima izturējās ar cieņpilnu attieksmi pret valsts varas galveno simbolu?
Ak vai, tas tika vērtēts kā mailītes padoms līdakai rīšanas lietās! Partijas pastāvēja uz savu taukumu, privatizējot un monopolizējot tiesības kandidēt un tikt ievēlētiem, un likvidējot brīvdomīgās bezpartijisko vēlētāju apvienības kā šķiru.
Apķēries pils pagalmā augošai liepai, valsts vecākais juta sevī ieplūstam nebijušu zemes spēku – es jau nu savu ādu nesargāšu un mīļā miera labad neizvairīšos no konflikta celšanas ar Augsto namu!
Lai nedomā, ka šajā lietā būšu mīksts kā pūpēdis! Tā sauca mūsu prezidents, nolēmis papātagot likumdevēju orgānu un aizsūtīt atpakaļ administratīvi teritoriālo reformu uz Mūrnieces valstību – lai skata otrreiz.
