Guna Roze: “Nozīme ir tikai trīs lietām – mieram, veselībai un mīlestībai” 10
Guna Roze, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms pāris dienām noskatījos 2019. gadā uzņemto filmu “Mr. Jones”, kuras pamatā ir patiesi notikumi. Tātad – viens no daudzajiem kultūras produktiem, kura nebūtu, ja vēsture būtu citāda.
Filma ir par to, kā angļu žurnālists trīsdesmito gadu sākumā cenšas noskaidrot patiesību par golodomoru Ukrainā. Jo ne tikai Staļins, arī vairākas rietumvalstis, tostarp Anglija, oficiāli ziņo: “Baumas! Nekāda bada Ukrainā nav!” Melu politika nav sveša arī šodien.
Kopā ar misteru Džonsu skatītājs izdzīvo baisas ainas un necilvēcīgu pieredzi. Filmā ir epizodes, kuras gribētos aizmirst, taču tas nebūs iespējams. Arī tāpēc, ka to nedrīkst aizmirst. Zīmīgi, ka filma uzņemta 2019. gadā, vēl pirms kovida un kara Ukrainā. Vēl mūsu iepriekšējā dzīvē. Bet ne ukraiņu iepriekšējā. Ukrainas vēstures pagrieziena punkts sākās jau astoņus gadus pirms “speciālās militārās operācijas”.
Nešaubos, ka tik nozīmīgi vēsturiski mākslas darbi aktualizējas īstajā laikā – tad, kad gaisā virmo tiešas vai netiešas līdzības ar vēsturisko materiālu. Neatstāj sajūta, ka, atgādinot par golodomoru, filmas veidotāji vēlējušies uzrakt dziļākas saknes tam, kas uzpeldēja virspusē jau 2014. gadā. Būtiska epizode – misters Džons jau 30. gadu pašā sākumā brīdināja angļu politiķus par gaidāmo pasaules karu, taču politiķi par šīm prognozēm smējās, vēderus turēdami. Pagāja astoņi gadi – precīzi tikpat, cik no Krimas aneksijas līdz 2022. gada 24. februārim. Nešaubos, ka šī filma bija pravietisks brīdinājums par tuvajām mūsdienu šausmām, ko 2019. gadā, iespējams, neviens īsti neatšifrēja.
Atzīšos, nezināju vai biju aizmirsusi faktu par Krievijas genocīdu pret Ukrainu jau 1932.–1933. gadā, kad Staļina mērķtiecīgas politikas dēļ bada nāvē mira vismaz 7,5 miljoni Ukrainas iedzīvotāju. Ieraudzīju, cik dziļš un nežēlīgs ir Krievijas naids pret Ukrainu. Briedināts vismaz piecus gadu simtus un vismaz reizi simt gados izvirstošs prātam neaptveramās zvērībās. Vai to maz iespējams pārtraukt?
Ir Ziemassvētku laiks – cerību un ticības, vēlmju un vēlēšanos laiks. Ko vispār drīkst vēlēties, kad netālā kaimiņvalstī karš ieildzis no vienas ziemas līdz nākamajai? Kad cilvēki, kas aizstāv savu dzimteni, vēlas sveces, siltu apģērbu un kaut ko ēdamu. Apstākļi maina sabiedrību. Pēdējo trīs gadu nogrieznī tie, kas šajā laikā nav zaudējuši cilvēcību, ir aptvēruši, ka nozīme patiešām ir tikai trīs lietām – mieram, veselībai un mīlestībai.
Tāpēc vēlos, lai mēs nebaidāmies atcerēties, bet lai mani mazbērni un viņu mazbērni par agresiju uzzina tikai caur mākslu, nekad – no ziņām vai aculiecinieku stāstiem. Jo aculiecinieki – mani draugi Ukrainā – stāsta, ka cilvēki jau pieraduši dzīvot bez elektrības, siltuma un pārtikas un ar apziņu, ka jau nākamajā mirklī viņus var ķert lode, bet viņu mājas – Krievijas raidīta raķete. Es vēlos, lai nekad un nekur pasaulē bērniem nav jāpierod pie kara trokšņiem. Lai nav jārotaļājas vēl kūpošu māju pagalmos.
Vēlos, lai man nav jāienīst krievu valoda tikai tāpēc, ka ar šo tautību asociējas neskaitāmas zvērības. Nevēlos minēt vai jautāt: “Vai jūs esat no Ukrainas?”, kad veikalā skaista sieviete rāda uz piparkūku torti un krievu valodā vainīgi jautā, kas ir tās sastāvā, vai būs garšīga. Es vēlos, lai tiem krieviem, kas jūtas nelaimīgi šī kara dēļ, nav jādzīvo, baiļojoties par savu drošību un dzīvību.
Galu galā es vēlos sagaidīt to dienu, kad agresorvalsts televīzija raidīs baletu “Gulbju ezers” un ikvienam būs skaidrs, ko tas nozīmē. Un līdz ar to lai izbeidzas iemesli radīt mākslu pēc patiesiem notikumiem par noziegumiem pret cilvēci.
Un, ja drīkst, pat šajā nemierīgajā laikā vēlos latvisku Latviju. Latvisku darbos, izkārtnēs, mediju un arī jauniešu valodā, kas līdz nepazīšanai pārsātināta anglicismiem. Jo nacionālajam pašlepnumam ir milzīga nozīme. Milzīga, lai visai pasaulei rādītu, ka nelocīsim mēles un muguras līdzi visiem vējiem.
Saka, vārdi materializējoties, sevišķi, ja tiek izteikti daudzbalsīgi. Kā būtu, ja mēs visi šo vēlmju sarakstu nolasītu kaut vai pusbalsī?
