LTV Vecgada raidījumu torte no veca sviesta, nevis no svaiga krējuma 19
Vecgada vakaru gaidīju ar vieglu satraukumu, jo biju apsolījusi par tā programmu LTV1 kanālā savas pārdomas paust publiski. Saspringti lūkojos ekrānā, lai nepalaistu garām kaut ko no tā, ko mēs ik gadu šajā vakarā allaž gaidām. Sāku domāt, pēc kā tad mēs Vecgada vakarā ilgojamies, sēžot pie svētku galdiem, taču ne jau pēc neauglīgām diskusijām par valsts ekonomisko un politisko stāvokli vai Saeimas sēžu translācijas. Šim “kaut kam” ir jābūt pēkšņam kā šampanieša korķa paukšķim, aizkustinošam kā dziesmai “Pasaciņa” un aicinošam kā debesīs skrienošām dzirkstelēm.
2016. Vecgada vakara, kā tagad saka, televīzijas produktu vēlos salīdzināt ar trīskārtainu torti – pašu televīzijas ļaužu sarūpēto pamatni, pieaicināto mākslinieku kārtaino sniegumu ar bagātīgu garšas buķeti un Ministru prezidenta un Valsts prezidenta uzrunām kā garnējumu. Kopumā man torte garšoja, garnējums diemžēl bija no veca sviesta, nevis no svaiga krējuma. Patīkami pārsteidza LTV 1 ziņu dienesta cilvēku asprātīgais gada notikumu izklāsts, viņi spēja nomainīt ne tikai ikdienas darbam ekrānā atbilstošu drēbju kārtu, bet arī nojaukt darba aprakstu noteiktās attiecības citam ar citu un publiku. Notikumi visa gada garumā sabiedrībā raisīja neizpratni, dusmas un aizdomas par netīrām politiskām spēlēm, un gada beigās žurnālisti, pārcilājot tos vēlreiz, izvēlējās komentēt ar sarkasmu un ironiju. Jādomā, apskata gatavošana, kaut arī fakti ir bezgala skumji, daudz jautrības sagādāja vispirms jau viņiem pašiem. Iekšēji atraisījies cilvēks ir radošs un skaists. Mēs esam tik ļoti pieraduši cauru gadu savu televizoru ekrānos skatīt amatu sastindzinātas svarīgu vīru un sievu sejas un līdz apnikumam klausīties nedzīvu domu atkārtošanu.
Latvijā diemžēl milzum daudz ļaužu valkā maskas, vieni pašsaglabāšanās nolūkā, citi, lai vieglāk varētu tikt pie nospraustā mērķa. Kāda Tezē jauniešu dienu Rīgā dalībniece, jautāta par spilgtākajiem iespaidiem, man teica, ka viņu, no vienas puses, ir pa īstam sasildījusi mierīgā un labvēlības pilnā gaisotne dalībnieku pulcēšanās vietās, no otras – saldējusi transporta līdzekļos un uz ielām sastapto vietējo cilvēku nomāktība un nedraudzīgā attieksme. Varam, protams, aizbildināties ar sniega vai saules trūkumu, tomēr cēlonis jāmeklē katram pašam sevī. Iekšējā nepietiekamība nav atkarīga tikai no ārējiem apstākļiem. Mēs joprojām nejūtamies iekšēji brīvi, jo šajā virzienā ar sevi apzināti nestrādājam.
Vecgada koncerta “Laimīgu jauno gadu!” mākslinieku sniegums bija profesionāli spožs un emocionāli dzirkstošs. Pie durvju stenderēm ar augumiem mērojas ne tikai bērni. Ar līdz galam atvērtu balsi un sirdi mani īpaši uzrunāja Dona sniegums, tā vien gribējās iesaukties: “Re, cik skaisti cilvēks gadu gaitā ir pastiepies!” Kā allaž, pasakot tikai pāris asprātīgu teikumu, desmitniekā trāpīja Maestro Raimonds Pauls. Mums visiem, mīļie, neatkarīgi no vecuma ir jāaug! Tā kā to sportā dara mūsu sportisti, bet kultūrā arī astoņdesmitgadnieki.
Deviņdesmit piecu gadu slieksni pārkāpušais diriģents Gido Kokars “Latvijas sirdsdziesmas” koncertā teica: “Mums ir kolosāla tauta!” Kaut to būtu pateicis kāds no mūsu prezidentiem! Es gadumijas uzrunās ik gadu gaidu pateicības vārdus tautai, kura uz saviem pleciem tur valsti ar tās neatrisinātajām problēmām. Noturēt kļūst aizvien grūtāk, jo pleci nogurst un noveco un jaunie tikpat kā nenāk klāt. Mēs visi itin labi zinām, kāpēc tā notiek. Kā tracina šī mūsu amatpersonu mūžīgā runāšana jābūtības izteiksmē: jārada, jāveido, jāmainās, jāpanāk, jāatraisās! Nu, pasakiet taču beidzot: radīsim, veidosim, mainīsim, panāksim, atraisīsimies! Katru dienu skan runas par aizbraukušo no valsts gaidīšanu mājās un sabiedrības saliedēšanu, tomēr nedz ārzemēs dzīvojošie Latvijas pilsoņu tūkstoši, nedz šejienes cittautieši prezidentu uzrunās sev adresēto šogad, manuprāt, nesadzirdēja.
Lūdzu, vismaz pasmaidiet, kad uzrunājat tos, kuri ar sakostiem zobiem pacieš varas spēļu radītās sekas cerībā, ka varbūt taču beidzot nāks apskaidrība un valsts priekšgalā esošie apzināsies, ka patiesība, lai cik tā būtu rūgta, ir vienīgās zāles, kas var piecelt valsti no slimības gultas. Ministru prezidenta uzrunā mani īpaši aizķēra teikumi: “Politikai jābūt atklātai”, “Negribu meklēt vainīgos, jo ir jāiet uz priekšu”, “Katrai balsij ir jābūt sadzirdētai”. Kur nu vēl aizklātāku ar valsts noslēpumu spiedogu sargātu politiku kā pie mums! Vainīgajiem tieši tas ir vajadzīgs, lai viņus neviens nemeklētu. Politiskā mazspēja izauklē neuzticamus politiķus, un, pateicoties viņiem, zūd ticība nākotnei. Tā kā nav personīgās atbildības, neko nelīdz runāšana par kaut kādu tur politisko atbildību, kas nekad tā arī neiestājas, un netaisnība aug augumā, lai cik balsis pret to brēktu. Ja tiešām iestātos politiskā atbildība, tad amatpersonas par nolaidību iepriekšējā amatā nepārceltu citā. Ir necienīgi, ka pat īsās uzrunas mūsu prezidenti saka nevis no galvas, skatoties uzrunātajiem acīs, bet ar skatienu urbjas priekšā uzrakstītā tekstā. Tas liek domāt, ka arī citās valsts lietās viņi rīkojas pēc citu priekšā teiktā. Lai nu kā ir ar pateikto un nepateikto, mums visiem priekšā ir vesels gads. Pieaugsim krietnumā un mīlestībā, un Dievam būs iemesls Latviju svētīt.
