“Lūdzu, tikai nesit pa acīm!” Latviešu sievietes atklāti stāsta par piedzīvoto vardarbību un brīdina citas 2
Raksta autore – Inga Spriņģe, “Re:Baltica”
Ja Ilona neklausīja, viņu sēja “trakokreklā”. Līga gaidīja kārtējo skandālu, ja vīram bija “tas” skatiens.
Natālija lūdza tikai vienu: vairs nesist pa acīm.
Latvijā katra trešā sieviete reizi mūžā piedzīvo fizisku vai seksuālu vardarbību. Tādi paši statistikas dati ir Dānijā, un tas ir augstākais rādītājs Eiropas Savienībā.
Puse no upuriem palīdzību nemeklē. Šis stāsts ir par drosmīgām sievietēm, kuras piekrita neslēpties, lai brīdinātu citas. Viņas nav upuri. Viņas ir izdzīvotājas.
Ļoti ātra iepazīšanās
Ar otro vīru Līga iepazinās internetā. Pirms astoņiem gadiem Līga bija šķīrusies, viena audzināja trīsgadīgu puiku un strādāja lina preču bodītē Vecrīgā. Viss it kā bija labi, bet nomāca pagurums. Kādu vakaru vietnē ar daudzsološu nosaukumu “Ēdene” viņa iepazinās ar Renāru (vārds mainīts).
Latvietis, dzīvo Zviedrijā, tobrīd šķiras no sievas – citas latvietes. “Tik smuki sevi pasniedza. Viss viņam ir, trūkst tikai ģimenes un bērnu,” atceras Līga.
Pēc pāris mēnešiem abi satikās Stokholmā. Viņš bija padomājis pat par gultiņu Līgas dēlam. Pēc pusgada viņa ar dēlu pārcēlās pie jaunā drauga.
“Man bija normāla dzīve, un tad es nokļuvu attiecību cietumā,” Līga tagad secina.
Ātras attiecības ir tipiskas vardarbīgām attiecībām. “Esmu novērojusi, ka šīs sievietes ļoti bieži iepazīstas internetā. Bieži ar vīriešiem, kas ātri grib veidot attiecības. Ātri paliek stāvoklī, ātri apprecas,” novērojusi “Centrs Marta” sociālā darbiniece Liene Celmiņa.
Tā notika gan ar Līgu, gan pārējām šī stāsta varonēm. Grāmatvede Natālija no Liepājas bija nesen izšķīrusies, kad apprecējās otrreiz – ar nesen šķirtu jūrnieku. Māksliniece Laura no Rīgas un tirdzniecības vadītāja Ilona no Talsiem neplānoti palika stāvoklī jau attiecību pirmajos mēnešos.
Viss notiek tik ātri, jo steiga nodrošina galveno varmākas mērķi – pilnīgu kontroli pār otra dzīvi.
Kontroles pārņemšana
Vēlāk, psiholoģiskās palīdzības grupā, Līga noformulēja, kas ar viņu notika. “Tevi ieliek aukstā ūdenī un lēnām uzvāra kā vardi. Tu nemani, kā tas notiek, jo nav jau visu laiku tikai slikti.”
Kontroli varmākas pārņem nemanāmi, un izpausmes ir dažādas, saistītas ar varmācības veidu. Parasti ar vardarbību ģimenē saprot tieši fizisko, bet ne mazāk postoša ir emocionālā (pazemošana, kliegšana, nerunāšana), ekonomiskā (nedod naudu, atņem mašīnu) un seksuālā. Latvijā pārsvarā krimināli soda par fizisko vardarbību ģimenē. Daļa no emocionālās vardarbības var būt vajāšana vai novešana līdz pašnāvības mēģinājumam.
Tikmēr Lielbritānijā šobrīd izskata likumprojektu, kas paredz sodīt arī par ekonomisko vardarbību.
Ekonomiskā vardarbība sievietei neļauj veidot uzkrājumus, kas ir būtisks šķērslis aiziešanai. “Viss bija uz viņa vārda,” atceras Līga. Viņa strādāja par pavāri un ģimenē atbildēja par pārtikas iegādi un bērnu izdevumiem. Vīrs, kam alga bija trīsreiz lielāka, maksāja mājas rēķinus un auto līzingu.
“Viņam nebija ne jausmas, ka bērni aug. Cik maksā apavi, drēbes. Vienmēr bija jāpērk lētākais. Viņš man deva mēnesī varbūt 100 eiro,” rēķina Līga. Ja vajadzēja vairāk, viņa no vīra aizņēmās un skaitīja atpakaļ kā parādu.
Tā nenotiek tikai nabadzīgās ģimenēs, kur skaita katru kapeiku: “Centra Marta” praksē ir pietiekami daudz turīgu klientu, kam vīrs deva salīdzinoši daudz naudas, bet prasīja krāt čekus un par katru atskaitīties.
“Kad viņa tērēja par daudz, viņš naudu proporcionāli grieza nost,” stāsta Liene Celmiņa.
Vēl kritiskāka ir nestrādājošo sieviešu situācija. Bieži jau kopdzīves sākumā partneri vienojas – viņa ir mājās un audzina bērnus, viņš apgādā materiāli. “Saknē tiek iznīcinātas jebkuras domas par izglītību, profesiju,” skaidro Juris Dilba no “Centra Marta”. Šāds modelis ir tradicionāls, bet kļūst slimīgs, ja izmantots kontrolei un par ģimenes tēriņiem vīrietis lemj faktiski vienpersoniski.
Tādā atradās Natālija. “Viņš teica – kāds darbs, mums ir trīs bērni, negribu, lai mums ir kaut kādas problēmas. Sēdi mājās!” Viņa gan vīru neklausīja un, kamēr viņš bija jūrā, slepus apmeklēja dažādus kursus. “Ko tik es nemācījos! Par grāmatvedi. Nokārtoju autovadītāja tiesības, lai gan ar auto tā arī ne reizi neizbraucu, jo arī tas man nebija atļauts,” stāsta Natālija.
Lai būtu pašai sava nauda, viņa neoficiāli strādāja gadījuma darbus – par aukli, par apkopēju. Tagad tas atspoguļojas nelielajā darba stāžā, no kā aprēķina pensiju.
Izolēšana
Parasti ekonomiskā kontrole iet roku rokā ar sievietes izolēšanu no ārpasaules. “Tas sākas ar it kā nevainīgiem jautājumiem – kur biji, ko darīji, bet pāraug par – vai tu nedarīji kaut ko tādu, kas man nepatīk?” raksturo J. Dilba.
Līgas vīrs par sodu atcēla ar bērniem ieplānotās ģimenes pusdienas restorānā, jo viņa bija norunājusi citā dienā satikties ar draudzenēm. Ja darbā bija paredzētas Ziemassvētku svinības, viņš pāris dienas pirms tam uzzināja par pēkšņu komandējumu, kā dēļ nevarēs pieskatīt bērnus.
Ilonas situācija bija vēl sarežģītāka. Dzīvesbiedrs Jurijs viņu kontrolēja arī fiziski. Atņēma telefonu. “Kad grūtniecības laikā divreiz aizbraucām uz laukiem satikt manu dēlu (kurš tur pabeidza mācību gadu), pat uz tualeti nevarēju aiziet viena. Viņš kontrolēja. Nedod Dievs, māsai pasūdzēšos!” stāsta Ilona. Darbdienās, kamēr civilvīrs strādāja, Ilonu “pieskatīja” viņa māte.
Sodīšana
Kad Ilona runāja pretī vai nebija pietiekami smaidīga, dzīvesbiedrs viņu sēja “trakokreklā”.
Pirmo reizi tas notika neilgi pēc tam, kad Jurijs viņai pārsita galvu ar tējas krūzi. Tobrīd Ilona jau bija sapratusi, ka vīrietis ir vardarbīgs, un posās pārvākties – līdz atklāja, ka ir stāvoklī. Liktenīgajā naktī viņa virtuvē dzēra tēju. Draugs pārradās no darba. Abi čukstus, lai nepamodinātu blakus istabā guļošo omi, sāka skaidrot attiecības. Jurijs bija izdomājis, ka pēc bērna piedzimšanas viņš to atdos audzināšanā savai mātei. “Ja tu tā runā, kamēr mazais ir man vēderā, iekāpšu kuģī, lidmašīnā – jebkur – un aizbraukšu nezināmā virzienā. Tad tu arī viņu neredzēsi,” reaģējusi Ilona. Nākamais, ko viņa atceras, ir karsta tēja sejā un apdullinošs sitiens pa galvu.
“Redzu – asinis sprāgst uz visām pusēm, šļakatas. Man kļūst slikti, saku – sauc ātros! Viņš – nesaukšu, darbu pazaudēšu,” atceras Ilona. Vīrietis tobrīd strādājis Saeimas un Valsts prezidenta drošības dienestā. Beigās Jurijs pats aizvedis Ilonu uz slimnīcu, kur brūci sašuva. Tas redzams slimnīcas izrakstā, pārliecinājās “Re:Baltica”. Policijai Ilona ziņot atteicās. Noticēja, kad viņš lūdza piedošanu un dievojās, ka tas vairs neatkārtosies. Jurijs “Re:Baltica” apgalvo, ka krūze viņam nejauši izslīdējusi.
Nebija pagājušas pat desmit dienas, kad Jurijs pārnāca mājās ar garpiedurkņu kreklu un lika Ilonai izstiept rokas. “Un viņš to kreklu man uzvilka. Māte vēl pamācīja, kā pareizi savilkt. Bija josta, ar ko savelk rokas,” Ilona intervijā rāda, kā tas darīts. Kreklu bija sagādājusi Jurija māte, un Ilonai to vilka par nepaklausību, par sliktu garastāvokli, jo Jurijs gribēja, lai “mājās ir tikai pozitīvi un laimīgi cilvēki”. Jurijs “Re:Baltica” noliedza krekla esamību. Vienreiz Ilonu iesējis savā dušas halātā, jo viņai sākusies panikas lēkme.
Natālija pirmo kāvienu dabūja, kad kafejnīcā padejojusi ar paziņu, kamēr vīrs ārpusē smēķē. Ieraudzījis viņš pieskrēja un iespēra sievai pa vēderu.
Natālija aizbēga pa sētas durvīm, bet mājās vīrs piekāva tā, ka “knapi paliku dzīva. Viņš spēra ar kājām, ar tādu zvērīgumu. Kad no rīta mani ieraudzīja, iespējams, pats nobijās, jo vajadzēja doties jūrā, kuģis stāvēja ostā. Ieslēdza dzīvoklī, atslēdza visus telefonus. Vienkārši noslēpa, lai es nekur nevarētu piezvanīt”. Pēc laika pienāca vēstule, kurā vīrs lūdza piedošanu. Pēc nākamajām reizēm tādu jau vairs nebija – viņš zināja, ka viņa neaizies, viņa zināja, ka nevienam nesūdzēsies.
“Pēc tam viņš iemācījās sist tā, lai nav redzami zilumi,” stāsta Natālija. Pārciešot varmācību gadiem, Natālija tikai lūdzās, lai nesit pa acīm, jo pēc tam briesmīgi sāp galva.
Ne vienmēr sodīšana ir fiziska. Efektīvas ir arī psiholoģiskas metodes, kas ilgtermiņā sagrauj sievietes pašapziņu un ko ir grūti pierādīt. Piemēram, nerunāšana, kas liek sievietei minēt, ko atkal izdarījusi nepareizi. Tāpat pašnāvības draudi.
Kad Līga pirmo reizi saņēmās piezvanīt policijai, vīrs no halāta jostas bija uzmetis cilpu un solījās kārties. Laura atceras epizodi, kurā “izbārstītas tabletes, draugs guļ pa vidu. Paskatos – tur klepus zāles un oglīte”.
No 2018. gada jūnija līdz decembrim Valsts policija eksperimentālā kārtā atsevišķos Latvijas reģionos veica speciālu anketēšanu ģimenes konfliktu izsaukumos. Kopā tādu bija 163. 26% izsaukumu draudējusī persona mēģinājusi – vai arī draudējusi – veikt pašnāvību. Tātad biežāk nekā katrs ceturtais.
“Tas ir īstenībā diezgan iedarbīgs veids, teikšu atklāti. Vismaz no manas pieredzes,” secina Liene Celmiņa. Viņa “Centrā Marta” strādā trīs gadus, kolēģis Juris Dilba – divpadsmit. Neviens no viņiem nav piedzīvojis, ka vīrietis attiecību dēļ tiešām izdara pašnāvību.
Valsts policijas darbinieki, kas sistemātiski analizē ģimenes konfliktu izsaukumus, kopš 2014. gada atcerējās divus gadījumus, kad pēc nošķiršanas no ģimenes vīrieši izdarījuši pašnāvību. Tas nenozīmē, ka tā nenotiek. Taču reti. Oficiālas statistikas nav.
Četrus mēnešus pēc šķiršanās darba vietā pakārās arī Līgas bijušais vīrs. Pašnāvību savulaik bija izdarījis arī viņa tēvs. Par notikušo viņai no rīta paziņoja policija. “Ja godīgi, emocijas bija jocīgas. Smejies un tajā pašā laikā raudi.”
“Pati vainīga”
Ilgstoši pakļautas fiziskai, ekonomiskai un arī emocionālai vardarbībai, sievietes sāk apšaubīt sevi. Cenšas būt pakļāvīgas. Paklusē, lai vīrieti “neizprovocētu”, bet tas situāciju nemaina, jo iemesls agresijai atradīsies vienmēr. Piemēram, nepareizi nolikta dakšiņa.
“Ja kāds viņu aizskāra, sastrīdējās ar draugiem, vienmēr par to atbildēju es,” atceras Natālija.
“Šajās attiecībās vienmēr bija tikai viens vainīgais ģimenē. Vai kaut kas notika, salūza, vienmēr biju vainīga es,” ironiski pasmejas Līga.
Strīdi ģimenē ir dabiska lieta, skaidro “Centra Marta” speciālisti, taču atšķiras veidi, kā ar tiem tiek galā veselīgā un kā – vardarbīgā ģimenē. “Veselīgā – abi izrunā problēmu un risina. Vardarbīgā – parasti vainīgs ir viens, un tas ir varmāka, bet viņš cenšas iegalvot, ka vainīgs ir cietušais. Ir būtiska atšķirība starp vardarbību un ikdienišķu ģimenes konfliktu,” skaidro J. Dilba.
Intervijās ar “Re:Baltica” sievietes stāsta, ka notiekošajā vainojušas sevi. “Protams, pagale viena nedeg, un tas notiek tāpēc, ka tev ir kaut kāds domāšanas veids, lai tu nokļūtu tajā pakaļā, kurā attopies,” skarba ir māksliniece Laura. Arī Natālija, jau pēc šķiršanās apmeklējot psihologu, saprata, ka “man uz pieres rakstīts – upuris, droši vien ar to provocēju tādu attieksmi pret sevi”.
Taču sieviešu vienīgā vaina ir tā, ka viņas pieļauj šādu apiešanos ar sevi. Aiziet no varmākas nepalīdz arī sabiedrības augstā iecietība pret vardarbību ģimenē.
Trešā daļa Latvijas iedzīvotāju uzskata, ka sieviete pati izprovocē vardarbību pret sevi, rāda “Eurobarometer” un Labklājības ministrijas pētījumi. 30% domā, ka vardarbība ģimenē nav pieļaujama, bet tā tomēr nebūtu sodāma ar likumu. Tie ir vieni no sliktākajiem rādītājiem Eiropas Savienībā.
Taču izmaiņas sabiedrības domāšanā lēni, bet notiek. Pirms desmit gadiem 66% uzskatīja, ka vardarbība ģimenē vienmēr jāsoda, bet pērn – jau 75%.
“Vēl ir daudz, kur strādāt. Joprojām valda stereotipi no apkārtējo, pat tuvinieku un draudzeņu puses,” novērojis Juris Dilba. “Tuvinieki, kuri pēkšņi uzzina, ka sieviete vēlas šķirties, sarosās – tu padomā labi! Kam tad negadās strīdi un nesaprašanās?”
Dusmās Renārs vienmēr kliedzis, lai Līga aizvācas no viņa mājas, bet bērni paliks. “Tagad, runājot ar psiholoģi, prasīju, ko īsti viņš ar to gribējis pateikt. Viņa teica – tā bija tikai manipulācija, lai varētu turpināt tevi kontrolēt.”
Draudi padzīt no mājas, kas parasti reģistrēta uz vīrieša vārda, un bērnu atņemšana ir regulāri izmantoti iebiedēšanas argumenti, bet Līgas gadījumā panāca pretēju efektu. “Katru reizi, kad viņš man teica – lasies ārā no manas mājas, sapratu, ka manī tas signāls ir stiprāks un stiprāks,” secina Līga. Viņa skaidri atceras rudens dienu, kad saprata: “Manī viss ir nomiris. Decembrī pateicu, ka gribu šķirties.”
Aiziešana
Aiziet ir grūti, ļoti grūti. Māc kauns, ka pieļāvušas tādu apiešanos ar sevi. Sevišķi, ja laba izglītība un darbs, uz kuru ejot kārtējais zilums vienkārši aizsmērēts ar pūderkrēmu – kā ar mani, gudru, veiksmīgu, tas varēja notikt? Un bailes – kā es viena ar bērniem tikšu galā? Vai man viņus atņems?
Ilona pirmo reizi nonāca krīzes centrā, kad meitiņai bija pāris mēnešu. Dēls bija skolā, dzīvesbiedra māte – “pieskatītāja” – kavējās. “Uzrāvu mugurā, kas koridorā pagadījās pa rokai, ieliku mazo ratos – un skrēju! Vārtiņus neaiztaisīju, vienkārši skrēju.”
Maldījusies starp daudzdzīvokļu mājām Pļavniekos, meklējot sociālo dienestu. “Lūdzu, palīdziet man aizmukt no civilvīra,” panikā raudot, bija viņas pirmie vārdi sociālajai darbiniecei. Veiksmīgi sagadījās, ka tieši todien no krīžu centra Pļavniekos izvācās ģimene un atbrīvojās istaba. “Nekavējoties nozīmēja rehabilitāciju, tikšanos ar psihologu, konsultācijas. Bet prieki jau nebija ilgi.” Pēc trim nedēļām Ilona noticēja, ka dzīvesbiedrs mainīsies, un atgriezās.
Māksliniece Laura ar zīdaini bēga uz krīzes centru Pārdaugavā (šobrīd tas ir slēgts). “Bet tur gan bija bišķi sūdiņi. Tur, nemanot pašiem sociālajiem darbiniekiem, bija izveidojies cietuma režīms,” stāsta Laura. Psiholoģisko un juridisko palīdzību viņa saņēma “Centrā Marta”. “Visu cieņu, ļoti labi strādā! Neatkarīgi no sociālā slāņa un iepriekšējās pieredzes.”
Centra darbinieki klientēm iesaka aiziešanai gatavoties pamazām. Laikus citā vietā noslēpt dokumentu kopijas, mēģināt iekrāt, atrast kaut vienu draudzeni, kurai krīzes brīdī var aizsūtīt iepriekš norunātu frāzi, kas nozīmē: “Brauc palīgā!”
Spēcīga motivācija aiziešanai ir arī bērni. “Es tā izaugu, viņi tā izaugs. Cik ilgi turpināsim šo spēli?” skaļi domā Laura. Arī Līga kādu dienu ar šausmām pamanīja, ka “meita kāpa augšā pa trepēm un sāka bļaut tieši tāpat kā viņš”.
Psihoterapeite Marija Ābeltiņa, kas daudz strādājusi ar vardarbībā cietušiem klientiem, atsaucas uz ASV veiktiem pētījumiem, kas rāda: zēniem, kas bērnībā pieredzējuši, kā pazemo viņu māti, pastāv desmit reizes lielāks risks tāpat izturēties pret savu partneri. Savukārt meitenēm – sešas reizes lielāks risks, ka pašas piedzīvos seksuālu vardarbību, jo neprot laikus atpazīt briesmu signālus.
Līga Zviedrijā jau bija sameklējusi krīzes centra numuru. Kad kārtējās tirādes laikā vīrs draudēja nodedzināt māju, Līga iesēdināja bērnus mašīnā un pusceļā sazvanīja centru. Pēc stundas viņa ievācās sociālajā dzīvoklī. “Kad tur tiku, dēls mani samīļoja un teica: mammu, visdrausmīgākais nu ir izdarīts.”
Laimīgas beigas (ne obligāti)
Aiziešana nenozīmē laimīgas beigas. Sievietes gadiem dziedē psiholoģiskās traumas, bet nereti vēlreiz nokļūst upura lomā, saskaroties ar skarbu attieksmi no valsts un pašvaldības iestāžu puses.
2014. gadā Saeima grozīja likumu, ieviešot divas ģimenes varmācības apkarošanai ļoti svarīgas lietas.
Pirmā – konflikta brīdī ar sievietes piekrišanu policija var aizliegt varmākam tuvoties dzīvesvietai un sievietei pat līdz astoņām dienām (agrāk vīru uz pāris stundām varēja aizvest uz policijas iecirkni).
Otrā – cietušais (kas Latvijā pārsvarā ir sieviete) var vērsties tiesā un lūgt piemērot aizliegumu tuvoties mēneša garumā: pat tad, ja īpašums pieder varmākam. Tiesa lūgumu izskata diennakts laikā un pamatā apmierina, taču tiek gaidīts, ka ar šo laiku sieviete rīkosies, lai situāciju mainītu.
Parasti tas nozīmē šķiršanās pieteikšanu vai aizgādības noteikšanu bērniem. Ja nepieciešams, tiesa aizliegumu tuvoties var pagarināt.
2018. gadā Valsts policija 788 gadījumos lēma par varmāku īslaicīgu nošķiršanu, tiesa – gandrīz 900. Šajos skaitļos ietilpst arī vecāku pasargāšana no bērniem (pārsvarā dēli sit savas mātes), bet visbiežāk runa ir par sieviešu pasargāšanu no dzīvesbiedra.
Taču likumu maiņa nenozīmē, ka automātiski mainījusies arī sistēmā strādājošo izpratne par ģimeni un sievietes lomu tajā.
Intervētajām sievietēm ir ļoti atšķirīga pieredze ar policiju.
Kad pēc žņaugšanas gadījuma neilgi pirms 2014. gada Ziemassvētkiem Ilona Rīgā izsauca policiju, viņa apgalvo, ka tā atteikusies pieņemt iesniegumu, jo dzīvesbiedrs it kā nejauši parādījis savu Nacionālo bruņoto spēku darbinieka apliecību. (Valsts un Rīgas pašvaldības policija “Re:Baltica” atbildēja, ka šāds izsaukums nav reģistrēts.) Viņa ar iesniegumu aizbrauca uz dzimtajiem Talsiem, kur uzreiz arī devās uz slimnīcu, lai fiksētu zilumus uz kakla. Tas ir ļoti svarīgi, lai vēlāk varētu pierādīt vardarbību.
Laura ātri saprata, ka policisti maina attieksmi, ja redz, ka pati sieviete ir apņēmības pilna rīkoties. “Kad viņi redz sievieti, kura 30 reizes atkal un atkal ļauj sev sist pa seju, kļūst diezgan sarkastiski,” stāsta Laura. Viņa domā, ka tieši policista nejauši izteikta frāze viņai palīdzējusi.
“Redzu, kā draugu aizved gar logu, bet policists uz mani paskatās un saka: “Ko tad jūs tā? Taču skaidri redzams, ka viņš ir psihs.” Frāze sāpēja, bet vienlaikus apstiprināja pašas aizdomas, jo “tu esi viens savā nesaprašanā. Ir labi, ka kāds no ārpuses to pasaka.”
Pazemojumi gadās arī bāriņtiesās un tiesās, sevišķi, ja varmāka prot šarmēt un ir turīgs. No varmācības cietušo palīdzības organizācijās tādus dēvē par “vīriešiem ar ādas portfeļiem”.
Lauras gadījumā pirmā reakcija no Rīgas bāriņtiesas, viņas vārdiem sakot, bijusi: “Viņš taču ārzemnieks! Citām te tik grūti, bet ko jūs vēl sūdzaties!” Kad Ilona Talsu tiesā cīnījās, lai Jurijam liegtu saskarsmes tiesības ar meitu, tiesnese pārmetusi: “Vai jums kā mātei nevajadzētu veicināt un pozitīvi ievirzīt bērnu, lai satiktos ar tēvu?”
“Kādā mirklī man sāka likties, ka es esmu salašņa! Es uzsvēru, ka nekad dzīvē nebūtu aizliegusi komunikāciju, ja viņš ietu ārstēties,” stāsta Ilona. Jurijs to nedarīja, jo uzskata, ka jāārstējas Ilonai, nevis viņam.
“Daudzi cilvēki, arī iestādes, gaida, ka no vardarbības cietusi sieviete uzvedīsies adekvāti. Bet ir neadekvāti gaidīt no cilvēka adekvātu rīcību trakā situācijā,” skaidro “Centra Marta” darbinieks ar divpadsmit gadu stāžu Juris Dilba.
“Bieži vien šīs sievietes ir ļoti emocionālas, pat histēriskas. Daudz ko mēdz sarunāt tajās pašās bāriņtiesās. Izmisuma brīdī mēdz pārkāpt tiesības, piemēram, tēvam satikties ar bērniem, kamēr vēl nav tiesas lēmuma, kas regulē saskarsmi. Diemžēl tiesvedības procesos tas spēlē par sliktu cietušajai.”
Līgas pieredze Zviedrijā bija labāka. Kad pēc kārtējā skandāla ar draudiem dedzināt māju un sišanu mazā meita par to pastāstīja bērnudārzā, tas ziņoja sociālajam dienestam, un Līga drīz vien saņēma zvanu. “Nevarēju izstāstīt, cik esmu laimīga. Teicu, ka jūsu zvanu gaidīju, jo es viņiem zvanīju Ziemassvētkos, bet neviens neatbildēja.”
Kompensācija par 29 gadu ciešanām
Natālijas (60) gadījums ir unikāls ar to, ka pēc desmitiem gadu varmācības pilnas laulības viņas nu jau bijušajam vīram nākamos 29 gadus Natālijai kā uzturlīdzekļi jāmaksā 200 eiro mēnesī – tik ilgi, cik abi bijuši laulāti. Šādi gadījumi Latvijā ir reti, jo parasti grūti pierādīt vardarbības ietekmi uz veselību.
Natālija bija sakrājusi izrakstus no slimnīcām un varēja pierādīt, ka 2. grupas invaliditāte ir sekas regulārajai sišanai pa galvu, kā arī spērieniem pa vēderu un muguru, stāsta viņas advokāte.
Natālija no mājām aizbēga pēc kārtējās piekaušanas. Viņa lūdza tiesu noteikt aizliegumu tuvoties gan sev, gan dzīvesvietai, pēc tiesas lēmuma ar atslēdznieka palīdzību atgriezās dzīvoklī un iesniedza šķiršanās pieteikumu. Vīrs dzīvoklim bija nomainījis atslēgas.
Viņa joprojām nespēj atbildēt uz jautājumu, kādēļ ļāva sevi pazemot gandrīz 30 gadus. Pieļauj, ja nebūtu satikusi savu enerģisko advokāti, kas pateica “pietiek, savu esi atstrādājusi”, joprojām ciestu. Beidzot sākusi naktīs normāli gulēt, jo zudušas dzīvnieciskās bailes, ko šādās ģimenēs dzīvojušie labi sapratīs, – noskan durvis, tūlīt atnāks, atkal sāks skandalēt.
Natālija tagad regulāri apmeklē grupu nodarbības “Centra Marta” filiālē Liepājā. “Varu aprunāties ar citām sievietēm, kurām, kā izrādījās, viss noticis tieši tāpat. Vieni izteicieni, vārdi, darbības!”
Pabalstu Natālija nesaņem, jo bijušais vīrs slēpj ienākumus, bet varas iestādes ir par bezzobainu, lai piespiestu viņu to maksāt. Daļu naudas viņš ik mēnesi ieskaita nu jau pieaugušā dēla kontā. Runājot par bērniem, Natālija raud. Vecākais dēls bija viens no jūrniekiem uz kuģa “Sniegs”, kas 1999. gadā Liepājā gāja bojā vētrā. Jaunākie bērni – dēls un meita – ir pieauguši, pašiem savas ģimenes. Viņiem nepatīk, kad mamma runā par pārdzīvoto vardarbību. Uzskata to par apkaunojumu.
“Ja mani bērni šo redz vai lasa, gribu pateikt, ka daru to tikai tādēļ, lai arī citas sievietes nenodzīvo tādu pašu dzīvi,” Natālija slauka asaras. “Lai cīnās un turpina cīnīties. Es ceru – sievietes palīdzēs viena otrai, kaut ar morālu atbalstu. Ticiet, ja man būtu bijis kāds cilvēks, kas mani saprastu un palīdzētu, es nenodzīvotu tādu dzīvi.”
