“Lūdzu, neesiet ar aizlīmētām mutēm! Runājiet ar mums, saviem skatītājiem!” Diāna Jance vērtē Starptautiskās teātra dienas norises 0
Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Sestdien, Starptautiskajā teātra dienā, gribēju “doties” noskatīties Latvijas Nacionālā teātra “Īsto sālsmaizi. Izlasi” – filmkoncertu, aktieru kopdarbu.
Tas itin kā uzrunāja un droši vien bija vistuvāk senajiem, iepriekšējā gadsimta astoņdesmito gadu smiekliem un radoša pacēluma brīžiem Starptautiskajā teātra dienā: “Ko tu parasti klausies Teātra dienas koncertā? Protams, Nacionālā aktierus! Un šogad tu dzirdēsi to pašu – ar labāko dziesmu izlasi no “Īstās sālsmaizes”. Būs arī rasola griešana un dejas.”
Tomēr bija vēl citas izvēles iespējas.
Piemēram, Dailes teātris savā sociālo tīklu kontā ziņoja, ka “kopš novembra, kad Dailes teātra zāles ir slēgtas skatītājiem, esam cītīgi un no sirds pastrādājuši un jums sagatavojuši 17 stundu un 35 minūšu ilgu teātra baudījumu”.
Un ieskatam arī parādīja mazu gabaliņu no šīm daudzajām teātra mākslas stundām.
Jaunais Rīgas teātris savukārt skarbi paziņoja, ka jau otro gadu Starptautiskā teātra dienā skatītāju zāle paliks tukša, bet satikšanās tomēr var notikt un uz diennakti dāvināja iespēju noskatīties daudzsēriju mākslas filmas “Aģentūra” pirmo sēriju.
Pagājušas nedēļas nogalē daudzviet pasaulē tika pieminēts kāds skaists brīdis: pirms sešdesmit gadiem, 1961. gadā Helsinkos ikgadējā Starptautiskā teātra institūta pasaules kongresa laikā dzejnieks un režisors Arvi Kivimā ierosināja sākt atzīmēt Starptautisko teātra dienu.
Par svētku dienu kongresa dalībnieki izlēma pasludināt 27. martu – datumu, kad katru gadu jauno sezonu tradicionāli sāk Parīzes teātris “Théâtre de la Ville”.
Katru gadu Starptautiskā teātra institūta izvēlēts vēstnieks pasaulei raida ziņu.
Šogad to pauda britu aktrise Helēna Mirena: “Šis ir bijis tik ļoti grūts laiks, kad tiešraidē daudzi teātra mākslinieki, tehniķi, amatnieki un amatnieces ir cīnījušies par profesiju, kas jau tā ir saistīta ar nedrošību. Varbūt tas, ka šī nedrošība ir pastāvējusi vienmēr, ļāvis teātra mākslai pārdzīvot šo pandēmiju ar asprātību un drosmi.
Šajos jaunajos apstākļos viņu iztēle jau pārtapusi jaunos, izklaidējošos un aizkustinošos saziņas veidos, protams, lielā mērā pateicoties internetam. Cilvēki cits citam ir stāstījuši stāstus tik ilgi, cik vien mēs esam dzīvojuši uz šīs planētas.
Skaistā teātra kultūra dzīvos tik ilgi, kamēr mēs šeit būsim.
Rakstnieku, dizaineru, dejotāju, dziedātāju, aktieru, mūziķu, režisoru radošā vēlme nekad netiks apslāpēta, un ļoti tuvā nākotnē atkal uzplauks ar jaunu enerģiju un jaunu izpratni par pasauli, kas mums visiem ir kopīga. Es to nevaru vien sagaidīt!”
Katram teātrim šai laikā ir ejams savs ceļš. Un tomēr. Uzsvēršu Helenas Mirenas domu: “Šajos jaunajos apstākļos teātra mākslinieku iztēle jau ir pārtapusi jaunos, izklaidējošos un aizkustinošos saziņas veidos, protams, lielā mērā pateicoties internetam.”
Pagājušajā sestdienā noskatījos ļoti aktuālu izrādi. “Dirty Deal Teatro” (DDT) un Igaunijas teātris “Kanuti Gidi Saal” Starptautiskajā teātra dienā savus skatītājus sveica, piedāvājot bezmaksas tiešsaistes izrādi “Māksla”.
Reklāmas materiālos varēja izlasīt: “Riharda Vāgnera formulētais “Gesamtkunstwerk” jeb “totālā mākslas darba” jēdziens paredz visu mākslu apvienošanu vienā grandiozā darbā.
Sadarbojoties ar igauņu mākslinieku Henri Hitu, latviešu mākslinieki Kārlis Krūmiņš, Ieva Kauliņa un Alise Danovska veido izrādi ar šādu mērķi. Par godu Starptautiskajai teātra dienai cenšoties sakausēt vienā veselumā visus Latvijas teātrus.
Izrādē autori uzdeva daudzus sāpīgi asus jautājumus. Brīžam aktieri bija sasaistīti itin kā fiziskās važās – ar aizlīmētu muti un sasietām kājām.
Un šis jautājums bija tiešām sāpīgs – vai pandēmijas laiks “žmiedz māksliniekus”, vai mākslinieki meklē risinājumus? Vai taisnība ir teicienam “jo vairāk rāmju, jo vairāk māksla rausies laukā”?
Idejas autors Henri Hits (tā ir interesanta ideja, ka tieši igaunis vēlas apvienot latviešus!) izrādes iesākumā teica: “Šis projekts simbolizē nesasniedzamo mākslu. Kā mākslinieki mēs cenšamies darīt visu, lai pietuvotos savam utopiskajam sapnim.”
Izrādē kļuva skaidrs, ka latviešus nevar grozīt kā vēja rādītājus. Neviens igaunis mums te prātus nejauks. Mums ir pašiem savas tradīcijas, principi un vecās mājīgās dzīves vērtības.
“Dodiet tautai maizi un izpriecas!” – to zināja jau senajā Romā.
Es ļoti gaidu īstas teātra izrādes īstā teātra atmosfērā, jo zinu, ka patiesais teātra mākslas brīnums notiek tad, ja satiekas aktieris ar skatītāju.
Bet tikmēr – lūdzu, neesiet ar aizlīmētām mutēm! Runājiet ar mums, saviem skatītājiem! Runājiet, izmantojot tās iespējas, kādas mums šobrīd pieejamas – tiešsaistē.
