Egils Līcītis: Lūdzu, obligāti jeb Jāuzņemas šefība par melno tūkstoti 10
Eiropa kļuvusi vecmāmiņa no Kongo džungļiem un Sahāras tuksnešiem pazudušajiem mazdēliem, kuri, visai sarežģītos apstākļos kuģodami pāri Vidusjūrai, atpūsti līdz Itālijas, Grieķijas krastiem. Reizēm šie ļaudis dēvēti par imigrantiem, reizēm par bēgļiem, bet katrā ziņā dzīves apstākļu pasliktinājumu vai piedzīvoto humāno katastrofu dēļ kļuvuši par klaida afrikāņiem.
Droši vien Ministru prezidentei Laimdotai Straujumai noraso piere katru reizi, kad dārgais draugs Junkers ierunājas, ka Itālijas zābaks pārapdzīvotībā piesmēlies un grimst ūdenī no uzņemtām atpeldējušajām melnajām masām un Brisele ieviesīs obligātu migrantu kvotu sistēmu. Atbraucēji no blakus kontinenta būšot jāsadala godīgi un līdzsvaroti pa Eiropas zemēm.
Autors ir bijis Sicīlijā. Melnūkšņu veseliem kvartāliem dzīvo savā nodabā, drūzmējas pie telefona tālsakaru centrālēm, kur sniedz pakalpojumu piezvanīt mājiniekiem uz Čadu vai Ganu, un gaisā smaržo pēc kebaba.
Te ožas pēc tā, ka mums vajadzēs pieņemt strēķi “patvēruma meklētāju” un ierīkot ērtības, kādām nu afrikānis radis, ievērojot ES pieklājīgas, cilvēka cienīgas dzīves standartus. Jāmaksā pabalsts, rokas nauda, kamēr ārzemnieks iekārtojas, atrod darbu, kur pielikt čaklās rokas.
Es jau jūtu, ka piere krunkās raucas mūsu pensionāriem. Viņiem dzīvošana pie iztikas minimuma, un viņi lasa avīzes, ka atkal būšot jāsavelk jostas. Ka pārtikas palīdzības pakas pietiek trūkumcietējiem, kamēr maznodrošināti vietējie, kam arī noderētu putraimi un sautētas gaļas konservi, paliek bešā.
Pašlaik neliekas, ka afrikāņi gribētu baudīt mūsu viesmīlību un sagaidīšanu Rīgas lidostā ar “laipni lūdzam, dārgie draugi!”. Migrācijas virziens viņus noved citos ceļos, bijušajās koloniālajās metropolēs un valstīs, sociālās palīdzības zelta bedrēs. Savulaik te ieklīda somālieši, vēl ciemiņi. Laikam prom ir – palūguši Latvijai naktsmājas, bet uz dzīvi nelaužas. Varbūt iebraucējiem nav pieņemams mūsu attīstības modelis, varbūt liekas par prastu. Eirokomisāri izstrādāšot godīgas gradācijas. Teiksim, ka mums jāuzņemas šefība par melno tūkstoti migrantu. Tālredzīgi zinātāji sen teica, ka šampinjonu derībā aizbraukušo rokpeļņu vietā ieradīsies citi. Ka Latvijas lauki tukši nepaliks. Un Latvijā apdzīvotāju blīvums uz kvadrātkilometru ir ļoti skrajš, salīdzinot ar Eiropā vidējo. Brisele teiks – lūdzu, latvieši, rodiet pretimnākšanu bēgļiem – obligatoriski.
Varbūt panāksim izvēli, kurus ņemt. Varētu lībiešus, bet lībieši mums jau ir. Varētu sūtīt ar pieredzi lauksaimniecībā, strādīgus kebabu ēdājus, kas saprot, no kura gala grābeklis rokā turams. Diemžēl skan brīdinājumi, ka starp bēgļiem, liktens triecienu ķertiem cilvēkiem, varētu būt tādi, kas māk gatavot ellesmašīnas, un, ja viņiem liksies, ka Latvija izturas kā pamāte, lojalitāti pret jauno tēviju negaidi. Vēl būs jākārto, kur sabraukušie upurēs saviem dieviem, jāierīko vudū kultūras centrs, – mūsu Laimdota ir lielās sprukās.
