Vai kopš Zolitūdes traģēdijas ir mainījušies jūsu iepirkšanās paradumi? 4
Daina Vīksne, arhitekte: “Jā, noteikti. Ieejot lielveikalā, skatos uz griestiem. Mīļāki tagad šķiet mazie veikaliņi. Manuprāt, pie vainas nelaimei ir notikumu ķēde, tā nav tikai projekta vaina, bet arī būvniecības nianses, būvvaldes nepārdomātās atļaujas utt. Protams, pārbaudes citās sabiedriski nozīmīgās ēkās tagad ir vajadzīgas, cits jautājums, cik to atzinumi būs ticami. Neesmu gan droša, vai visur reāli apskatāmas konstrukcijas. Daudzviet tās var būt zem apdares un nepieejamas. Taču pēc šiem notikumiem, domājams, visi tehnisko iespēju robežās centīsies izvērtēt ēku drošību.”
Niklāvs, menedžeris: “Laikam jau ne. Veikalos “Maxima” neiepirkos arī pirms šīs nelaimes. Ejot tirdzniecības centros, nedaudz paskatos uz augšu, taču kopumā uzticība ir. Nebaidos, jo tad jau arī nedrīkstētu iet pa ielu, ka tikai nenotriec mašīna. Šī ir pietiekami nopietna lieta, lai pārējās kompānijas un veikalu tīkli riskētu ar savu vārdu, tāpēc, domāju, daudzviet pasūtīto pārbaužu rezultātiem vajadzētu būt tik tiešām ticamiem. Tas patlaban ir gan uzņēmumu, gan visu cilvēku interesēs.”
Gita Bērziņa, redaktore: “Īsti jau ne. Vienreiz pat esmu bijusi “Maxima”. Tomēr mājām tuvāk ir cits veikals, tāpēc tajā arī turpinu iepirkties, tāpat kā līdz šim. Protams, ir bail, skatos uz ēku griestiem, taču paļaujos uz to, ka viss būs labi. Pārbaudīt, vai ēka, kurā eju iekšā, ir droša, protams, nevaru, bet zinu skaidri, ka, ja kaut kur sāks gaudot sirēna, es skriešu ārā, nedomājot, kāpēc. Man pašai ir bijusi pieredze, kad veikalā, kurā savulaik strādāju, izcēlās ugunsgrēks. Tām ēkām, kuras celtas jau senāk un kurās līdz šim nekas slikts nav noticis, cerams, nekas arī neatgadīsies.”
Ināra Sarkane, sociālā darbiniece: “Tā kā neesmu rīdziniece, man nav par ko satraukties. Pie mums laukos ir mazie veikaliņi, un par to drošību nav bažu. Iet kādā lielā pilsētas veikalā tagad noteikti būtu psiholoģiski grūti. Esmu no paziņām dzirdējusi, ka viens otrs, pat kultūras namā ieejot, lūkojas augšup, vai nemana kādas plaisas.”
Andris, darbojas vairumtirdzniecībā: “Manā ģimenē pārsvarā iepērkas sieva, turklāt nelielā veikaliņā, kas netālu no mūsu mājas. Viņa nav teikusi, ka bail. Cik nu man šonedēļ sanācis pabūt kādā veikalā, automātiski skatos uz griestiem, tāpēc teikt, ka nekādu psiholoģisku iespaidu šis briesmīgais notikums nav atstājis, nevaru. Par to, kas notiek tieši veikalos “Maxima”, zinu. Pats esmu sadarbojies ar šo veikalu tīklu. Attieksme gan pret personālu, gan klientiem, gan visu pārējo ir briesmīga, tāpēc mani neizbrīna tas, kas šobrīd notiek. Tur galvenais ir peļņa un morālo principu vienkārši nav.”
Liene Lamane, rotu māksliniece: “Man pašai ne. Es pārsvarā iepērkos mazajos veikaliņos, kas tuvumā manai dzīvesvietai. Lielveikalos ļoti reti. Nesen gan, ejot “Origo”, pieķēru sevi domājam – ei, bet šī ēka ir vēl lielāka, un, ja te kaut kas notiktu, būtu grūti palikt dzīvai. Aizdomas, protams, ir, tāpēc uzskatu, ka šobrīd būtu labi, ja lielo sabiedrisko ēku drošību tomēr pārbaudītu. Vismaz man šķiet, ka tai būtu jābūt ēku īpašnieku vai nomnieku sirdsapziņai. Cilvēki uztraucas. Manas paziņas bērni vēl pirms pāris dienām viņai teikuši: mammu, neej, lūdzu, neej uz veikalu! Diezgan zīmīgi, ka netālu no viņas mājām ir veikals “Maxima”. Draugi teikuši, ka arī 1. slimnīcā, kur notiek remonts, ne slimnieki, ne mediķi nejūtas droši, jo pat šādā iestādē neievēro drošības prasības. Domāju, par traģēdiju atbildīgie sēž augstos krēslos, bet, visticamāk, cietumā iesēdinās kādu mazāk ietekmīgu apakšnieku. Latvijā diemžēl darbojas princips – kam ir nauda, tam arī taisnība.”
