Monika Zīle: Ludzas vēstījums jeb patriotisma dažādās izpausmes 6
Ja vēlaties piedzīvot labu emocionālu pārsteigumu, dodieties uz Ludzu. Drīkst ņemt līdzi interneta vidē kuplojošos viedokļus par Latgalē valdošo iznīcību un citām šausmām. Klāt var pieķert uzskatu, ka valsts austrumu pierobežas iedzīvotāji laiku vada, skatoties Maskavas virzienā un aplaudējot Krievijas prezidenta politikai. Bet esmu pārliecināta – pēc dažiem cauri Latvijas vecākajai pilsētai izmestajiem lokiem līdzatvestais “kapitāls” būs pilnīgi pazudis: Ludza atveras tik gaiša, tīra un dzīvespriecīga, ka izjūtas bez piepūles ievirzās pozitīvā gultnē. Savukārt acis, mielodamās ar gaumīgi koptiem vēsturiskiem stūrīšiem un ziediem necilos vienstāva apbūves pagalmiņos, gluži dabiski iedarbina prāta gaņģus, kur dzimst pārdomas un secinājumi.
Protams, jaunais asfalts un gludās ietves tapušas, pateicoties galvenokārt Eiropas reģionālās attīstības fonda (ERAF) finansējumam, kas izsakāms septiņzīmju skaitlī. Drīkst pieņemt, ka šīs summas saņemšanā un apgūšanā tagadējai pilsētas vadībai nav īpašas lomas – labiekārtošanas projekts turpinās ne pirmo gadu, un tā īstenošanas gaitā Ludzu piemeklējušas politiskās kaislības ar krēslu tradicionālajām pārbīdēm. Tomēr būsim objektīvi: gan parastās, gan ārkārtas un pat nakts melnumā noturētajās sēdēs, amatus zaudējot vai no jauna iegūstot, varas mājas ļaudīm pieticis gudrības nepazaudēt galveno – iespēju robežās rūpēties par pilsētas un novada centra uzplaukumu. Var jau sacīt, ka patlaban redzamais ir tikai rūpīgi nospodrināta fasāde, jo nekur diemžēl nav pazudušas reģionam raksturīgās bezdarba problēmas, kas cilvēkus spiež doties peļņā uz ārzemēm. Un tomēr, lūkojoties uz gaiši atsvaidzināto cienījama vecuma namiņu baltajiem slēģiem, kārtīgi safrizētajiem dzīvžogiem un daudzviet jaunajiem vārtiņiem, nav iespējams nedomāt par vispārējās sakopšanās motivāciju. Dziļās pieticības apstākļos privātīpašniekam ir pamats atsacīties no spodrības. Turklāt ne jau visiem namsaimniekiem kārtības mīlestība ielikta šūpulī. Tad kas ludzānietim liek sataupīt naudu krāsai, kas mudina aizņemties zāģi un izgriezt kokam sausos zarus, kas?… Vien savas pilsētas mīlestība, kam netrūkst latgaliskās spīts. Bet kopā, manuprāt, iznāk patriotisms. Tā trūkumu apcer politiķi un apraud tautiskus viedokļus paust mīlošie. Tikmēr pie Karņicku kapelas uzkāpušajiem Ludza izsniedz savu vēstījumu: patriotam nav obligāti jāstaigā ar sarkanbaltsarkano karogu, ir daudz ikdienišķākas šo cēlo jūtu izpausmes.
Klausos pilsētas balsī un domāju, domāju… Rīgā politiķi atraduši naudu krieviskā satura uzlabošanai radio un televīzijā. Spriež par jauna tālrādes kanāla vajadzību, lai mazinātu sabiedrības šķelšanos. Bet kur paliek tieša, nepastarpināta uzruna? Kur silts cilvēcisks paldies ludzāniešiem, kārsaviešiem, zilupiešiem par viņu ikdienas darbiņiem, gluži praktiski noturot Eiropas Savienības austrumu robežu? Galu galā – kur neskaitāmas reizes solītā reģionu vienlīdzīgas attīstības pieteikuma aktīva realizācija?
Kārtējā pievakarē nacionālajā ēterā atkal galvaspilsētā mītošo politiķu un viņiem tuvu aprindu spriedelējumi: ko Putins plāno Latvijas virzienā, ko nozīmē Krievijas karaspēka aktivitātes mūsu pierobežā? Tajā pašā laikā Martišos, 3 km no Ludzas, Isnaudas kultūras nama vadītāja Biruta Jermaka, savu Brūnīti izslaukusi, daļu piena ielej atsevišķā traukā. To vēlāk ņems līdzi uz dramatiskā kolektīva mēģinājumu pašdarbnieku cienastam un atvainosies, ka noslinkojusi un nav sataisījusi sieru. Nākamreiz. Robežas turēšanai vajag daudz spēka.
