Lūdzām MI izveidot scenāriju “Oskara” vērtai filmai. Rezultāts? Diezgan iespaidīgs 0
Kino industrija ir piedzīvojusi daudzus revolūcionārus mirkļus, bet kas notiktu, ja mēs atstātu scenārija rakstīšanu mākslīgā intelekta (MI) ziņā? Ar drosmīgu ideju prātā, mēs nolēmām palūgt MI izveidot stāstu, kas būtu pelnījis “Oskara” balvu. Rezultāts? Diezgan iespaidīgs.
Turpinājumā MI atbilde.
Filmas nosaukums – “Aiz cilvēka horizonta”.
Sižeta apraksts
2057. gadā pasauli pārņem tehnoloģiju un cilvēka eksistences robežu izpētes bums. Galvenā varone – Evelīna Kovača – ir revolucionāra neirozinātniece, kura izstrādā jaunu metodi, kā augšupielādēt cilvēka apziņu digitālā telpā.
Eksperiments gūst ievērojamus panākumus, taču Evelīna attopas starp divām realitātēm – fizisko un virtuālo pasauli, kur cilvēka prāts var dzīvot mūžam. Bet ir viena problēma: ja virtuālā versija izdzēšas, cilvēks reālajā pasaulē iet bojā.
Sākotnēji Evelīna ir pārliecināta, ka viņas izgudrojums ir cilvēces nākotne – iespēja sasniegt nemirstību. Taču, kad eksperiments nonāk valdības rokās, viņa atklāj baisu patiesību: viņas tehnoloģija tiek izmantota, lai slepeni kontrolētu un manipulētu ar cilvēku prātiem. Daži ietekmīgi spēki cenšas izveidot pasauli, kur indivīdi tiek digitalizēti, un viņu apziņa kļūst par daļu no milzīgas kolektīvās datu bāzes, no kuras nav izejas.
Filmas kulminācija un fināls
Evelīna saprot, ka viņai ir tikai viena iespēja apturēt šo drausmīgo eksperimentu. Viņa izstrādā vīrusu, kas varētu izdzēst visu sistēmu un pārtraukt valdības kontroli, taču tas nozīmētu, ka arī viņas pašas digitālā versija iznīks uz visiem laikiem.
Noslēguma ainā Evelīna ieiet virtuālajā pasaulē, lai manuāli palaistu vīrusu, taču viņu sagaida viņas paša digitālā versija – izkopta, evolucionējusi un ar savām domām. Tā mēģina viņu pārliecināt, ka digitālā apziņa ir jauns evolūcijas solis, nevis verdzība. Evelīnai jāizvēlas: vai iznīcināt savu izgudrojumu un atjaunot brīvo gribu vai pieņemt jauno realitāti.
Beigas
Beigās Evelīna izvēlas vīrusu. Skatītāji redz, kā digitālā pasaule lēnām sabrūk, atbrīvojot cilvēkus no piespiedu digitalizācijas. Tomēr pēdējā kadrā, kamēr viņas fiziskais ķermenis guļ laboratorijā, monitors rāda mirgojošu kodu – nelielu daļiņu viņas apziņas, kas, iespējams, nav pilnībā iznīcināta. Vai viņa tiešām pazuda uz visiem laikiem, vai arī paliek pastāvēt digitālajā telpā?
Filma noslēdzas ar atvērtu jautājumu: vai tehnoloģija ir tikai drauds, vai arī iespēja, kuru cilvēce vēl nav gatava pilnībā saprast?
Vai tu gribētu noskatīties šādu filmu?
