Lūdz palīdzību, lai mazajam Aleksandram nebūtu jādzīvo slimnīcā 0
“Mēs viņu gandrīz zaudējām. Divreiz,” par pirmajiem diviem dēla dzīves mēnešiem stāsta Aleksandra Emanuela Kantes mamma Natālija. Viņa atklāj, ka vairāk par visu pasaulē gribētu būt klāt un rūpēties par mazuli katru viņa dzīves stundu. Diemžēl bez specializētas pārtikas un medicīniskā aprīkojuma tas nav iespējams. Pateicoties labsirdīgu cilvēku atbalstam, mazulis var dzīvot mājās. Lai viņam nevajadzētu atgriezties uz dzīvi slimnīcā, pietrūkst 1100 eiro, informē fondā “Labdaris.lv” .
Viņš vēl nebija veicis pirmos elpas vilcienus, kad mazulis sāka cīņu par dzīvību. Dzemdības bija ļoti smagas un Aleksandrs Emanuels pirmo reizi ieraudājās tikai pēc reanimācijas pasākumiem. Dažas dienas viņš pavadīja intensīvās terapijas nodaļā, pēc tam mazais gulēja slimnīcā. Neskatoties uz diagnozi, mazais varēja ēst bez zondes palīdzības, tāpēc ārsti viņam ļāva doties mājās. Ģimenei tas bija sapņa piepildījums – laimīgi bija ne vien vecāki, bet arī Aleksandra Emanuela trīs gadus vecā māsiņa.
Laime ilga apmēram divas nedēļas. Aleksandrs Emanuels gandrīz nomira. Vecāki nekavējoties izsauca neatliekamo medicīnisko palīdzību. Tikai tas, ka palīdzība ieradās piecu minūšu laikā, ļāva zēnu izglābt. Katrs mirklis varēja būt liktenīgs. Izrādījās, ka zēns nav gatavs ēst pats, viņš ir jābaro caur zondi. Dzīvībai svarīga ir arī regulāra elpceļu tīrīšana. Pašlaik zēns nevar dzīvot bez medicīniskā aprīkojuma un specializētās pārtikas. Paredzamais ārstēšanas ilgums ir divi gadi.
Vairāk par Aleksandru Emanuelu lasiet šeit
Aleksandram Emanuelam ir nepieciešama mūsu palīdzība, lai viņš varētu turpināt dzīvot mājās un būt kopā ar ģimeni. Pašlaik mazais dzīvo mājās, jo par saziedotajiem līdzekļiem ir nopirkts medicīniskais aprīkojums un specializētā pārtika neilgam laikam. Ja neizdosies savākt līdzekļus specializētā bērnu maisījuma iegādei, puisēna māmiņai atkal būs jādzīvo starp slimnīcu un mājām.
“Atceros, ka māsiņa raudāja katru reizi, kad dodoties prom no slimnīcas, brālis palika tur, bet tētis pa dienām strādāja, tāpēc dēlu satika ļoti reti. Tagad esam laimīgi. Es negribu atgriezties pie dzīves, kas mums bija tad,” stāsta Aleksandra Emanuela māmiņa.
Zēna vecāki ļoti lūdz atsaukties ikvienu, kam ir iespēja kaut nedaudz palīdzēt mazulim dzīvot ārpus slimnīcas. Aleksandram Emanuelam katru dienu ir un arī nākotnē būs jācīnās par savu laimi un veselību. Mēs varam šo cīņu padarīt vieglāku.
Sekot līdzi ziedojumu vākšanai un izlietojumam varat šeit.
