Tev un ugunij: izlasi un sadedzini! Ludmilai Azarovai-Vācietei – 80 0
Kamēr mēs te pa līvu rīgu, pa ugru, somu, zviedru, tikmēr viņa pa latvju maskavu, jo dzimusi un bērnību pavadījusi tieši tajā vietā, kur gadsimtiem runāja latviski, un galindi pielūdza savus ūdens, purva un sudrabgārņa dievus tīrajos dīķos un audzēja auzas pie jauzas, un mazgājās mazgavas upē.
Jā, tā ir viņa, kas lasa baltu vārdus bez tulka – vārdus kā sēnes, kā seklas, kā gliemežvākus un akmentiņus. Tā ir viņa, kas rikšo kā rikša, velkot un pārceļot no mēles uz mēli, no aizvēstures uz šodienu, no krasta uz krastu. Reizēm domāju, vai tik tas jukušais dārznieks no viņas jaunības dzejoļa arī nav viņa pati – tā, kas izkaisa pa saujai zemes starp bruģa akmeņiem, dzegām un renstelēm, lai tur ieaugtu kāda zālīte, piemēram, māllēpe, un lai bērni, to ieraugot, meklētu pēc nepazīstamās puķes vārda.
Vārds – tā ir viņas vājība. Stihija un patvērums. Viņas vienīgais privātīpašums. Zāļu vārdi. Putnu vārdi. Aitu un govju vārdi. Ūdeņu un cilvēku vārdi. Un arī viņas pašas vārds – Ludmila – ir noslēpumainu nojausmu caurausts. Tā, kas cilvēkus mīl. Bet varbūt – tā, kas pati cilvēkiem mīļa?
Viss. Pietiks rotaļāties ar vārdiem kā dzintara gabaliņiem. Kad viņa piedzima, tam dzintaram, kas viņas krellēs, bija cik tur tie miljoni gadu. Kad nomira, tam joprojām bija cik tur tie miljoni gadu. 11. aprīlis ir viņas dzimšanas diena. Šogad viņai apritētu astoņdesmit. Ludmila nemīlēja apaļus skaitļus, viņai labāk patika tie, kas dalās ar vienpadsmit. Tajos viņa sajuta noslēpumainu pievilcību, kaut ko līdz galam nepateiktu. Šajā pasaulē viņa ieradās 11. aprīlī, no tās aizgāja 22. maijā 77 gadu vecumā. Nu viņi ar Ojāru apskaidroti mūžībā. Tur dzimšanas dienas nesvin. Bet mēs Ļudiņas dzimšanas dienu svinam gan. Ar viņas dzeju svinam.
P.S. Eseja ir nolasīta 11. aprīlī Ojāra Vācieša muzejā, atklājot dzejniecei un tulkotājai Ludmilai Azarovai-Vācietei veltītu izstādi “Baltā lāča gramšķi”. Kas ir Baltais lācis, kas tie tādi gramšķi un kāds tiem sakars ar dzejnieci, var uzzināt, dodoties uz O. Vācieša ielu 19. Šoreiz ekspozīcija izvietota (un pa daļai arī ieslēpta) trijās dzejnieku dzīvojamās istabās, bet tās atslēgas vārdi ir “noslēpums, intriga, detektīvs”. Jo arī valodu Ludmila uztvēra kā detektīvu, bet dzīvi – kā atklājumu un brīnumu.
