Lūcija Ķuzāne: Paldies drošsirdīgajam Kalvem, ka pārvarēja bailes – novāca lielgabalu, ko nevarēja izdarīt bijušie pašvaldības darbinieki 149
Lūcija Ķuzāne, rakstniece, Sēlijas novada pētniece, Jēkabpils Goda pilsone, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Patiesību sakot, Gundaram Kalvem būtu jāpiešķir apbalvojums, ka viņš bija tik drošsirdīgs, ka pārvarēja tik ilgi dzīvojušās bailes – novāca lielgabalu, ko nevarēja izdarīt bijušie pašvaldības darbinieki.
Ļoti dīvaina man šķiet varas iestāžu represīvā attieksme pret Gundaru Kalvi (2021. gada februārī Jēkabpilī pazuda lielgabals, kas bija izvietots uz padomju memoriāla; policija par zādzību sāka kriminālprocesu; prokuratūra pagājušā gada nogalē šajā kriminālprocesā cēla apsūdzību uzņēmējam Gundaram Kalvem. – Red.).
Pazib tādi apgalvojumi, ka viņš ir apskādējis kapu un nozadzis kapa piemiņas zīmi. Tā piemiņas zīme – lielgabals – kādus 70 gadus ar paceltu stobru dekorēja Krustpils pilsētu. Un kaps? Vai tam kāda skāde ir nodarīta? Tajā februāra naktī, kad lielgabals pazuda, pat puķes uz kapa nebijušas iztraucētas.
Es vēl ļoti labi atceros 1944. gada vasaru un rudeni, tāpēc pastāstīšu, kāda šim eksponātam ir vēsture. Fronte Jēkabpilij bija gājusi pāri, nenodarot pārmērīgus postījumus. Arī Krustpilij. Bija uzspridzināta tikai cukurfabrika, un mēs, vidusskolēni, tikām iesaistīti tās atjaunošanas darbos. Ļaudis runāja, ka Vidzemē, it kā kaujās pie Aiviekstes, bijis daudz kritušo.
Kāds augstāks virsnieks, bojāgājušais, atvests uz Krustpili un te apbedīts. Kur? Nevis kapsētā, nevis tur, kur ir citi karā kritušo sarkanarmiešu apbedījumi. Bet ielas malā. (Patiesību sakot, tā pilsētas teritorija vēl nebija apbūvēta, un tā bija ātrgaitas šoseja.) Kāpēc?
Vai tad cīņu biedri nenovēlēja savam komandierim mierīgāku vietu mūžīgai atdusai? Kāpēc viņam, uz Krustpili īpaši atvestam, jāguļ tikpat kā ceļmalā? Drīz vien sākās ļaužu runas, ka virsnieks arī pēc nāves ir mobilizēts padomju dienestā. Lai guļ un apliecina, ka te ir padomju varas teritorija, un mēs noteiksim, kā būs un kas notiks. It sevišķi tas pārliecināja, kad ielas malā uz kapa uzlika lielgabalu, kam stobrs pavērsts pret pilsētu. Iedzīvotāji pieņēma visu klusēdami, jo bija taču Staļina valdīšanas laiks.
Nebija ilgi jāgaida, tikai nepilnu gadu pēc vācu okupantu padzīšanas, kad padomju vara sevi apliecināja. 1945. gada janvārī pāri visiem pagastiem vēlās arestēšanas vilnis. Kā es to zinu? Tādas izdarības taču notika klusu un it kā nemanāmi? Zinu tāpēc, ka vairāki mani skolasbiedri gāja ar maizes sainīšiem uz Jēkabpils cietumu – nesa pārtiku saviem tēviem, kamēr viņi vēl nebija pārsūtīti uz Daugavpili. Vai šie cilvēki būtu vainojami kādā sadarbībā ar vāciešiem?
Ak, tie, kas patiešām bija sadarbojušies, jau sen bija projām Kurzemē vai pat Vācijā.
Kad 1945. gada maijā pasludināja uzvaras dienu, sākās mežabrāļu ēra, jo mežos glābās bijušie leģionāri, kam bija izdevies nokļūt dzimtenes pagastos. Bruņotajās sadursmēs kritušos mežabrāļus nometa pagasta centrā pie pagastmājas un neapbedītus turēja nedēļām ilgi, lai varētu novērot, kādi tuvinieki nelaiķiem tuvosies.
Netuvojās, jo katram viņa paša dzīvība bija mīļa, kaut arī starp noguldītajiem bija tēvs vai brālis. Tie bija mani skolas un klasesbiedri, kam kaut ko tādu vajadzēja piedzīvot. Un cik tad tālu 1949. gada 25. marts, kad veseli vilcienu ešeloni veda vietējos ļaudis uz Sibīriju. Tātad sarkanarmijas virsnieka kaps un lielgabals uz tā godam pildīja savu uzdevumu – iedvesa bailes un paklausību.
Gadiem ejot, nekas daudz nemainījās. Padomju armijas lielgabaliem bija vara un noteikšana par Eiropas kārtību – tie diktēja varas nosacījumus arī Ungārijas un Čehoslovākijas ielās.
Krustpils lielgabalam bija ilgs un veiksmīgs mūžs. 40 gadi padomju iekārtā, kad pieņēmām klusējot tā pausto ideoloģiju. Nodibinot demokrātisku Latvijas valsti, – 30 gadi jaunajā sabiedriskajā sistēmā, bet vēl arvien iedvešot bailes.
Patiesību sakot, Gundaram Kalvem būtu jāpiešķir apbalvojums, ka viņš bija tik drošsirdīgs, ka pārvarēja tik ilgi dzīvojušās bailes – novāca lielgabalu, ko nevarēja izdarīt bijušie pašvaldības darbinieki. Ir taču 21. gadsimtenis. Sakiet, vai Eiropā vēl ir kāda pilsēta, kur iedzīvotājus uzrauga Otrā pasaules kara lielgabals? Laikam jau nav.
Tāpēc Gundaram Kalvem paldies par izdarīto darbu! Un droši vien drīz pienāks brīdis, kad sarkanarmijas virsnieks tiks atbrīvots no sava sargposteņa dunošas ielas malā un saņems godājamu miera vietu pie saviem cīņubiedriem karavīru kapos.
