Franks Gordons: Polijai, Lietuvai un Ukrainai kopīgiem spēkiem jāveido aizsargvalnis pret Krieviju 3
Franks Gordons, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Jau tagad jūtams, cik liela ģeopolitiska nozīme ir jūlijā nodibinātajai Polijas, Lietuvas un Ukrainas stratēģiskajai aliansei, kuras mērķis ir stiprināt šo triju valstu spējas, atvairot Putina Krievijas tiešo un netiešo ekspansiju.
Līgums tika noslēgts Polijas pilsētā Ļubļinā, un starptautiskajā apritē iegājies jēdziens “Ļubļinas trīsstūris”.
Te svarīgs ir arī ekonomiskās sadarbības aspekts. NATO un Eiropas Savienības dalībvalstis Polija un Lietuva iet kopsolī ar Ukrainu, kuras, var teikt, konstitucionālais mērķis ir kļūt par tādu dalībvalsti.
“Ļubļinas trīsstūris” ir reģionālas nozīmes spēks.
Polijā ir kādi 38 miljoni iedzīvotāju, Lietuvā 2,7 miljoni un Ukrainā apmēram 43 miljoni. Saskaitīsim – un apjēgsim, ka “Ļubļinas trīsstūris” ir faktors, ar kuru jārēķinās, – 80 miljoni – tikpat daudz, cik iedzīvotāju ir Vācijai – ES serdei.
Starpkaru Polijas “tēvs” Juzefs Pilsudskis savulaik nāca klajā ar devīzi “Od morza do morza” – no jūras līdz jūrai.
Pragmatizējot un, teiksim tā, “dezinficējot” šo lozungu, tas nu īstenojies “Ļubļinas trīsstūrī”, sniedzoties no Gdaņskas pie Dzintarjūras līdz Odesai pie Melnās jūras.
Izcila, vēsturiski gandrīz unikāla nozīme ir tam, ka Polija, Lietuva un Ukraina jaunas, cerīgās alianses labad spējušas pārvarēt vecu iesīkstējušu naidu, likt sadzīt rētām, ko bija iecirtuši strīdi ap divām senām Eiropas pilsētām – Viļņu un Ļvivu jeb Ļvovu.
Kad 1918. gada februārī tika pasludināta Lietuvas neatkarība, par tās galvaspilsētu kļuva Viļņa – dižkunigaišu Gedimina, Mindauga, Vitauta rezidence.
Taču tajā brīdī Viļņu apdzīvoja galvenokārt poļi un ebreji, tur valdīja “poļu gars”, un 1920. gada oktobrī poļu ģenerālis Želigovskis ar saviem bataljoniem triecienā ieņēma Viļņu, pasludinot butaforisku veidojumu “Litwa Srodkowa” (Vidus Lietuva), kas kļuva par Viļņas vojevodisti Polijas sastāvā.
Šī konflikta dēļ Lietuvai un Polijai līdz 1939. gadam nebija diplomātisku attiecību, un Kauņa skatījās Lietuvas “pagaidu” galvaspilsēta. Tagad Viļņa etniskā ziņā ir gandrīz pilnībā lietuviska, kaut saglabājusies neliela poļu kopiena.
Daudz dziļāks un asiņaināks bija naids starp poļiem un ukraiņiem, kura pirmsākumi meklējami 1648. gadā, kad Ukrainā uzliesmoja Bogdana Hmeļņicka sacelšanas.
Ļvova līdz 1918. gadam ietilpa Austroungārijas impērijā, un tās oficiālais nosaukums bija Lemberga. Tāpat kā Viļņā, tajā etniski dominēja poļi un ebreji.
Ukraiņi vairākumā mita apkārtējos lauku novados. Kad Austroungārijas impērija sabruka, 1918. gada novembrī izcēlās karš starp nule atdzimušo Polijas valsti un steigā nodibināto ZUNR – Rietumukrainas nacionālo republiku.
Ļoti sīvas bija ielu cīņas Ļvovā, kurās uzvarēja poļi.
Starpkaru gados Ļvovā tapa memoriāls poļu karavīriem – “ērglēniem”, un tas saglabājies līdz šai dienai. Tagad Ļviva ir gandrīz viscaur ukrainiska, taču vecpilsētā vēl jūtama 19. gadsimta “Galīcijas metropoles” gaisotne.
Vistumšākais slogs, kas aptumšoja poļu un ukraiņu attiecības, bija UPA (Ukrainas nemiernieku armijas jeb banderiešu) kaujinieku izrēķināšanās 1943. gadā ar poļu zemnieku ģimenēm Volīnijas novadā, kurus tur bija nometinājis Pilsudskis kā kolonistus.
Šīm zvērībām par upuri krita ap 50 000 vīriešu, sieviešu un bērnu. Vācu okupācijas varas iestādes nelikās ne zinis…
Tagad tas viss ir pārvarēts, jo Polijai, Lietuvai un Ukrainai kopīgiem spēkiem jāveido aizsargvalnis pret Krieviju, kas tagad mēģina nožņaugt brīvības kustību Baltkrievijā un padarīt šo valsti par savu faktisku protektorātu. 80 miljoni no jūras līdz jūrai – ar to būs jārēķinās.
