LU teologs – ekskluzīva izglītība? 1
“Latvijā valsts un baznīca ir šķirtas, bet valsts augstskolā – Latvijas Universitātē – ir Teoloģijas fakultāte. Ko tur māca, un kādus speciālistus tā sagatavo?” – šis lasītājas Gaidas Eglītes jautājums avīzei rosināja painteresēties par Teoloģijas fakultāti. Cik daudzi izvēlas tur studēt un ko dara pēc tam?
Pati mazākā fakultāte
Teoloģijas fakultāte (TF) universitātē ir pati mazākā. Raugoties uz Latvijas Universitāti kopumā, redzams, ka lielākā daļa studentu – 7216 cilvēki šo pīrāgu – iespēju mācīties LU – pērk paši, bet par valsts budžeta līdzekļiem studē mazāk – 6934. Taču Teoloģijas fakultātē aina ir stipri atšķirīga. Bakalaura programmu “teoloģija un reliģiju zinātne” 69 studenti apgūst par valsts līdzekļiem un pieci maksā paši. Maģistrantūrā teoloģiju mācās 29, no kuriem tikai četri maksā paši (1200 latus gadā). Un 15 doktoranti mācās valsts apmaksātās vietās, bet trīs – par savu naudu. Tātad fakultātē 108 studē par valsts budžeta naudu un tikai 12 maksā paši.
LU Teoloģijas fakultāte ir dibināta pirms 93 gadiem – 1920. gada februārī. Uzskatot, ka par evaņģēliskās draudzes mācītāju var būt tikai akadēmiski izglītots teologs, 1919. gada augustā 15 latviešu evaņģēlisko mācītāju apspriede Rīgā izteica vienprātīgu prasību pēc Teoloģijas fakultātes tikko tapušajā Latvijas Universitātē.
Teoloģijas doktora Roberta Feldmaņa grāmatā “Latvijas baznīcas vēsture” aprakstīts, ka mācītāji 1919. gada augustā iesniedza Latvijas pagaidu valdības Ministru prezidentam Kārlim Ulmanim lūgumu dibināt LU Teoloģijas fakultāti. Izglītības ministrija septembrī gan izlēma, ka Teoloģijas fakultātei jābūt pāri konfesijām stāvošai kristīgai, reliģiskai, zinātniski pētnieciskai iestādei un tai jādarbojas bez konfesionālās dogmatikas un praktiskās teoloģijas priekšmetiem. 1940. gada augustā Teoloģijas fakultāte tika slēgta, un padomju laikā universitātē humanitāro zinību studenti apguva zinātnisko ateismu.
1990. gadā Teoloģijas fakultātes atjaunošanā aktīvi piedalījās Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca (LELB), un fakultāte bija konfesionāli orientēta. Arhibīskapa Jāņa Vanaga asistente Helēna Andersone stāsta, ka LELB novēlēja fakultātei sava semināra bibliotēku. TF izglītību ieguva daudzi luterāņi, kuri pēc tam, nokārtojot pārbaudījumu LELB eksaminācijas komisijā, kļuva par jaunajiem mācītājiem. Viņu vidū ir arī tagadējais fakultātes dekāns Ralfs Kokins, kurš uzsver, ka “tieši teoloģija ikvienu Rietumu pasaules universitāti dara par pilnu, klasisku un elitāru”.
Deviņdesmitajos gados atjaunotās Teoloģijas fakultātes dekāns bija ievērojamais luterāņu mācītājs no ASV Vilis Vārsbergs, un viņa kā mūsu otras – ārpus Latvijas esošās Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas pārstāvja redzējums par tās nākotni un arī teoloģisko izglītību atšķīrās no arhibīskapa J. Vanaga viedokļa.
Pēc abu polemikas LELB nolēma, ka tai jādibina sava mācību iestāde. Tā nu 1997. gadā LELB atvēra Lutera akadēmiju.
Kalpošanā ārpus Latvijas
LU Teoloģijas fakultātes absolventi ir bijuši derīgs papildinājums arhibīskapa Elmāra Ernsta Rozīša vadītajai Latvijas Evaņģēliski luteriskai baznīcai ārpus Latvijas (LELBĀL). Tā, piemēram, ASV Ziemeļkalifornijas latviešu draudzes mācītājs un Rietumu apgabala prāvests Kārlis Žols savulaik ir studējis LU TF, kā mācītājs strādājis Rīgas Lutera draudzē, Ikšķiles un Garkalnes draudzēs, bijis kapelāns Stradiņa klīniskajā slimnīcā un Bērnu slimnīcā, bet kopš 2000. gada dzīvo Kalifornijā.
Latvijas Ev. lut. baznīca tagad sievietes mācītāju amatā neiesvēta. Tāpēc LU beigušām teoloģēm bijis jādodas darbs meklēt ārpus Latvijas, un no 35 personām, ko arhibīskaps Elmārs Ernsts Rozītis ordinējis mācītāja amatā, sieviešu bijis pat vairāk – 20 mācītājas.
“16 no viņām ir beigušas studijas Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātē Rīgā un tagad darbojas Ziemeļamerikā, Lielbritānijā vai Vācijā,” saka arhibīskaps. Starp studijām Rīgā un ordināciju mācītājas amatā parasti pagājis kāds gads vai divi, kuros viņas papildinājās praktiskās iemaņās kalpošanā svešā vidē, kā, piemēram, “Clinical Pastoral Education” – vairāku mēnešu treniņš, lai iepazītu un pilnveidotu savas spējas atbilstoši reaģēt krīzes situācijās, kas arī ietilpst mācītāja profesijas pienākumos. E. E. Rozītis vērtē, ka “vairākumā ar šīm mācītājām saistītās cerības piepildījušās. Vairākas turpina arī zinātnisko karjeru. Sevišķi priecājos tad, kad no cittautiešiem, kā, piemēram, vācu bīskapiem un bīskapēm, dzirdu atzinīgus vārdus par viņu kvalifikāciju. Tā viņas kļuvušas par Latvijas tēla pozitīvām vēstnesēm ārzemēs arī ārpus mūsu latviešu loka.”
“Plūdīšu pa straumi”
Pēc Teoloģijas fakultātē notikušajām pārmaiņām attiecības ar baznīcām tagad izteiktas īsi – fakultāte nav pakļauta nevienai, bet sadarbojas ar visām.
Pasniedzēji pieder dažādām konfesijām, un arī studenti ir ļoti dažādi – ir kristieši un arī cilvēki, kas apšauba lūgšanu spēku; meitenes, kas pieslējušās budistu kopienai, un par islāmticību ieinteresējušies ļaudis; jaunieši, kas vēlas izzināt, kur sastapt Dievu, un tādi, kuri mācīties teoloģijas un reliģiju zinātnes bakalaura studiju programmā izvēlējušies tāpēc, ka vēlas studēt senās valodas, vai tādi, kuri nav tikuši komunikācijas zinātņu programmā.
Fakultātes dekāns uzsver, ka izglīto reliģiju pētniekus un ka fakultātē cilvēki iemācās kritiski domāt. Taču jautājums: cik jaunu reliģiju pētnieku valstij vajag ik gadu un cik par valsts naudu būtu jāmāca? Un vai mums visiem kopā vajag maksāt par to studijām, kuri, kā rāda internetā publicēta fakultātes pirmkursnieku aptauja, uz jautājumiem, kāpēc izraudzījušies TF un ko sagaida, atbild “tā sanāca”, “īsti nezinu, kāpēc” vai “vēlos jauku un neparastu laika pavadīšanu ar brīviem un neatkarīgiem cilvēkiem no citu viedokļa”. Labi, der jebkurš no šiem pamatojumiem, ja vien sekotu piebilde, ka cilvēks par to jauko laika pavadīšanu pats arī gatavs maksāt. Fakultātes reklāmas brošūriņā lasu: “Ikvienā Latvijas Universitātes fakultātē studē labs skaits studentu, kas vēl nav izšķīrušies par savu profesiju un studiju mērķiem. Tas ir normāli.” Ja tā, tad pirmkursnieka atbilde “Necenšos no TF kaut ko sagaidīt. Plūdīšu pa straumi un tad jau redzēs” ir gluži atbilstoša…
“Kur citur teologam likties…”
Nodarboties ar pētniecību teoloģijas un reliģiju jomā, analizēt norises un procesus, strādāt baznīcās un to struktūrās, veikt sociālo darbu – šīs fakultāte nosauc kā darba iespējas tiem, kas iegūs “humanitāro zinātņu bakalaura grādu teoloģijā un reliģiju vēsturē”. Kā potenciālas darba vietas ir minētas arī valsts pārvaldes institūcijas, skolas un augstskolas, starptautiskās organizācijas, misijas un pētnieciskās ekspedīcijas, mediji.
Aptaujājot absolventus par viņu karjeru, atbildes bija dažādas – no secinājumiem “strādāju valsts pārvaldē, jo kur citur teologam likties!” un “šī izglītība dod plašu redzeslauku, lai cilvēks varētu strādāt gandrīz jebkuru darbu humanitārajā jomā” līdz atziņai, ka “teologa, līdzīgi arī vēsturnieka, filozofa vai antropologa, izglītība darba tirgu maz interesē”.
Gundega Balode TF pabeidza 2003. gadā un 2004. gadā sāka strādāt Aizsardzības ministrijā protokola un vizīšu nodaļā. Viņa atceras, ka toreiz, piesakoties darbā, kur galvenās prasības bija akadēmiskā izglītība un valodu prasme, novērtēta gan viņas valodu prasme, gan vispārējā erudīcija. Arī divas viņas kolēģes ir absolvējušas Teoloģijas fakultāti.
Irīna Stoļarova, kas studējusi TF no 1999. līdz 2004. gadam un ieguvusi specialitāti “reliģiju vēstures skolotājs”, spriež, ka pēc šādiem speciālistiem pieprasījums Latvijā ir neliels un atalgojums tiem ir mazs. Tāpēc viņai, kura vēlāk papildus apguvusi projektu vadību un strādā šajā jomā Valsts izglītības attīstības aģentūrā, darbs skolā kādreiz varētu būt “kā hobijs, kur gūt gandarījumu”.
Teoloģija kā zinātne dod perfektu ieskatu par cilvēkiem, par Dievatziņu, ir pārliecināta Izglītības un zinātnes ministrijas departamenta direktora vietniece jaunatnes politikas jomā Diāna Sīmansone, kas arī studējusi TF. Viņa saka, pragmatiski raugoties, Teoloģijas fakultātes absolventam uzreiz darbu atrast ir grūti.
Diānas pieredze liecina, ka tāpēc daudz kas jādara papildus, kaut vai strādājot brīvprātīgi.
Agnese Care ir pārtraukusi studijas TF maģistrantūrā, kuras bija sākusi, lai rastu sev atbildes uz dažiem jautājumiem – kas ir Dievs, kur viņu var pasaulē sastapt. Agnese saka: “Negribēju vairs tālāk studēt un rakstīt referātus, kas mani neinteresē.”
Teoloģiju cilvēks studē sevis attīstībai, spriež 2011. gada TF absolvents Harijs Kadiķis. Viņš rakstījis bakalaura darbu par meditāciju metodēm; strādājis klientu apkalpošanas centrā, atbildot uz tālruņu zvaniem, bijis arī audzinātājs bērnunamā. Ir pelnījis iztiku kā ielu muzikants un spēlējot dažādos pasākumos. Pašreiz ir darba meklētājs un cer atkal strādāt klientu apkalpošanā.
Tomēr – privileģēti
Fakultātē uzskata, ka jautājums par teoloģijas studijām ir jāskata kopsakarībā ar citām zinātņu nozarēm un to akadēmiskām programmām, jo tikpat labi var vaicāt – vai vēsturnieks, filozofs u. c. ir profesijas?
Arī citi pētnieki spriež, ka par jebkuru humanitāro zinātņu jomu var jautāt, cik speciālistu tajā jāsagatavo un ka arī visiem biologiem vai filologiem nebūs darba šajās nozarēs.
Vienīgi – salīdzinājumā ar citām fakultātēm, kur daudzi studenti mācās par saviem līdzekļiem, TF šī daļa ir niecīga. Tāpēc tās mācībspēki ir privileģētā stāvoklī salīdzinājumā ar citiem, jo var atļauties strādāt ar nelielu studentu skaitu. Arī paši studenti apzinās, ka tā ir priekšrocība jeb “ekskluzīva situācija”.
Gadījumā, ja samazinātos valsts budžeta apmaksāto vietu skaits, tad fakultāte paliktu vairs tikai tādā nodaļas līmenī.
Ar TF nesaistīti akadēmisko aprindu pārstāvji vaicā: kāpēc Teoloģijas fakultāte nevarētu būt nodaļa kādas citas fakultātes sastāvā? Tas būtu ekonomiskāk. Taču, ja universitātes vadība uzskata, ka mums vajadzīga klasiska universitāte ar tādu struktūru, kāda bija, piemēram, 15. gadsimtā Heidelbergas universitāte, tad šis ļoti ekskluzīvais stāvoklis Teoloģijas fakultātei turpināsies.
Par to diskutē pasaulē
“Jautājums par humanitāro zinātņu lomu sabiedrībā vispār ir garākas diskusijas vērts,” atbild Latvijas Universitātes rektors Mārcis Auziņš. “Par to diskutē visur pasaulē. Arī pašlaik es esmu lielā (1300 dalībnieku) starptautiskā konferencē, kur šis ir viens no paneļdiskusiju tematiem, proti, “21st century nations: no place for humanities?”.” (“21. gadsimta valstis: nav vietas humanitārām zinātnēm?” – angļu val., D. K.) Rektors uzsver, ka šobrīd TF ir vienīgā vieta Latvijā, kur teoloģiju un reliģijas zinātni var studēt akadēmiski, un piebilst: “Runājot par reliģiju pētniekiem Latvijā, tas ir acīm redzami, ka, augot mūsu labklājībai un esot Eiropas Savienībā, arī dažādu etnisko un reliģisko grupu līdzāspastāvēšana pie mums būs arvien aktuālāks jautājums un speciālisti jau tagad ir un nākotnē vēl vairāk būs vajadzīgi. Jau tagad TF mācībspēki ļoti bieži sniedz konsultācijas valsts iestādēm par vienu vai otru reliģisku novirzienu vai sektu, kas darbojas mūsu valstī. Vēl nesen TF dekāns man stāstīja, ka pieprasījumu ir patiešām daudz un tas rada nopietnu papildu darba apjomu fakultātei.”
