LU rektors par nodokļu sistēmu: “Kā mēs kā cilvēki varam uzticēties, ja nesaprotam, kā tiek aprēķināta mūsu alga?” 161
Vai Latvijā ir jāmaina nodokļu sistēma? Uz šo TV24 raidījuma “Nedēļa.Post scriptum” vadītājas jautājumu Latvijas Universitātes (LU) rektors, profesors Gundars Bērziņš iesāka atbildi, sakot, ka, pirmkārt, nodokļi ir veids, kā “valsts sarunājas ar iedzīvotājiem katru dienu”.
“Caur nodokļiem ir kaut kāda iedzīvotāju sadarbība ar valsti,” turpināja sacīt Bērziņš. “Nodokļi diemžēl ir neizbēgami, ja mēs gribam uzturēt šo valsti kā Latviju, jo valstij nav savas naudas. Nu nav tādas valsts naudas! Ir cilvēku nodokļos samaksātā nauda, kuru valsts pārdala par labu iedzīvotāju vajadzībām un valsts uzturēšanas vajadzībām. Tā ir iedzīvotāju nauda, kuru valsts vai pašvaldība ir tikai paņēmusi, lai pārdalītu. Tātad tas ir fons. Ko ar to visu darīt – tā ir par lielu vai par mazu, tas ir jautājums pēc būtības, par ko ar mums nerunā vai runā ļoti maz,” norādīja LU rektors.
Nodokļu lielums ir atkarīgs, pirmkārt, no mums – mūsu pieprasījuma pēc servisiem un pārdales, turpināja komentēt Bērziņš. Ja mēs gribam, lai valsts kaut ko vairāk finansē, tad teorētiski vajag vairāk nodokļus.
“Bet mēs gribam, lai valsts finansē un dara ļoti daudz pēc savas būtības – gribam bezmaksas veselības aprūpi, bezmakasas izglītību, mēs gribam tās pašas pensijas, pensiju sistēmu. Mēs kā iedzīvotāji gribam daudz un dažādas lietas, bet kaut kādu iemeslu dēļ nesaliekam to, cik daudz tas faktiski maksā. Ko es ar to gribu teikt? Nu nav jau daudz variantu Latvijai. Pakalpojumu skaits, kādu nodrošina Latvijas iedzīvotājiem ir tāds pats kā Skandināvijā pēc idejas. Problēma ir tā, ka mums ir mazāk naudas nekā Skandināvijā, mums tie visi pakalpojumi ir zemākas kvalitātes – veselības sistēmā, visur… Mums ir zemāka kvalitāte, nevis skaits ir mazāks, jo naudas ir mazāk nekā Skandināvijā,” komentēja Bērziņš TV24 raidījumā, runājot par nodokļu sistēmu Latvijā.
Un tieši šo mazo niansi mēs nesaprotam, jo par to sabiedrībā nerunājam.
“Par to būtu jārunā,” piebilda Bērziņš. “Skandināvijā nomaksā mazliet zem 50% no IKP nodokļos no kopējiem valsts ieņēmumiem, kas ir ap 45%. Savukārt mēs nomaksājam tikai 33-34%, bet pakalpojumu skaitu vēlamies kā Skandināvijā tieši pēc skaita. Tāpēc domāju, ka par to sabiedrībai ir jāvienojas – cik mēs esam gatavi maksāt un kādus pakalpojumus par to saņemt? Kas tam traucē? Tam traucē pāris lietas. Pirmkārt, tam traucē tas, ka nodokļu sistēma Latvijā ir ļoti sarežģīta. Kā mēs kā cilvēki varam uzticēties, ja mēs nesaprotam, kā, piemēram, tiek aprēķināta mūsu alga, tad kāpēc lai mēs uzticētos šai nodokļu sistēmai? Kā es teicu, mēs ar iedzīvotājiem katru dienu sarunājamies caur nodokļiem, bet tajā pašā laikā sarunājamies valodā, ko tie cilvēki nesaprot,” sīkāk savu domu klāstīja LU rektors.
Proti, netiek parādīts, kā nodokļi tiek pārdalīti par labu konkrētajiem pakalpojumiem.
“Par veselības aprūpi ir vēl trakāk, es teiktu godīgi! No kura nodokļa cik aiziet manai personīgai veselības aprūpei? Galīgi nav skaidrs! Cik es pats patērēju no šiem pašiem manis nomaksātajiem nodokļiem gadā? Arī nav skaidrs, cik tad valsts ir samaksājusi par manu veselības aprūpi. Igaunijā tas, piemēram, ir. Igaunijā katrs iedzīvotājs var apskatīties, cik no viņa konkrētā sociālā nodokļa ir nomaksāts par viņa – konkrētā cilvēka – veselības pakalpojumiem. Tur ir precīzi pateikts, cik procenti no sociālā nodokļa aiziet tieši konkrēti veselības aprūpei. Un tas būtu tas, ar ko būtu jāsāk, lai šo sarunu par nodokļiem ar iedzīvotājiem veidotu konstruktīvā ceļā un mēs pēc būtības varētu diskutēt,” uzskata Bērziņš.
Plašāk skatieties pievienotajā video!
Pilnu TV24 raidījumu “Nedēļa.Post scriptum” variet skatīties video šeit:
