LU Doktorantūras skolas direktore Zanda Rubene: “Vidējais intelekta līmenis sabiedrībā krītas, jo netrenējam savu atmiņu” 0
Vai taisnība, ka Latvijas izglītības sistēma pieradina nedomāt, bet meklēt vieglāko ceļu? “Tas ir diezgan skarbs vērtējums, bet tam var piekrist,” TV24 raidījumā “Preses klubs” pauda LU Izglītības zinātņu un psiholoģijas fakultātes profesore, LU Doktorantūras skolas direktore Zanda Rubene.
“Ja mēs tā filozofiski skatāmies, tad izglītības mērķis un izglītības virzības skaidrs redzējums ir mūsdienu sabiedrības problēma, un ne tikai Latvijā. Tika pieminēts mākslīgais intelekts, kas ir milzīgs izaicinājums, un ir skaidrs, ka ļoti daudzkas mainīsies tuvākajos gados.
Par to nedomāšanu, tas savukārt ir aspekts, kas saistās ar digitālo kultūru un saistās ar postpatiesības laikmetu. Respektīvi, mēs atrodamies nemitīgā informatīvajā plūsmā – ārkārtīgi grūti nošķirt patiesu informāciju no viltus ziņām. Tas ir psiholoģiski grūti un prasa no cilvēka milzīgu kognitīvo piepūli un katram cilvēkam ir savu resursu, savu spēju robeža,” pauž Rubene.
Viņa arī uzsver, ka ir brīži, kad cilvēks vienkārši nespēj kritiski domāt. “Es, kā cilvēks, kas ir uzrakstījis disertāciju par kritisko domāšanu, ar pilnu atbildību jums varu teikt, ka nav iespējams domāt kritiski vienmēr un visās situācijās! Piemēram, ja jūs esat nobijušies, jūs nedomājat kritiski. Un tā kritiskā domāšana tajā brīdī jums arī nemaz nepalīdzēs. Jums vajag kaut kādu maģisku palīglīdzekli, kaut kādu maģiskās domāšanas brīnumu, kas jums palīdzēs nebaidīties.”
Eksperte turpina: “Mēs dzīvojam pasaulē, kurā, kā es jau minēju, ārkārtīgi daudz informācijas, ļoti daudz biedējošas informācijas, ārkārtīgi daudz neskaidras informācijas, kas cilvēkam liek izvairīties no domāšanas un pieņemt kaut kādas stabilas matricas pašas par sevi saprotamas.
Jāsaka, ka Eiropas Savienībā un arī pirms iestāšanās Eiropas Savienībā, ir skaidrs uzstādījums, ka viens no izglītības fundamentiem ir iemācīties domāt. Izglītības teorētiķi par to runā jau vairāk kā simts gadus, ka patiesībā izglītībā tas svarīgākais ir domāšanas prasmes. Tikai jautājums – kādus instrumentus mēs izvēlamies, un te tā problēma sākas.”
Kā norāda LU Izglītības zinātņu un psiholoģijas fakultātes profesore: “Ilgus gadus, cik es faktiski darbojos profesionāli izglītības zinātnē, ir bijusi tāda kā virzīšanās nost no atcerēšanās, iekalšanas un tādas reproducēšanas uz mācīšanos darot un domāšanas prasmju attīstīšanu. Un ziniet, pēdējos dažos gados parādās arvien vairāk pētījumi un publikācijas, cik svarīgi ir trenēt atmiņu. Ka ir svarīgi mācīties dzejoļus no galvas, ir svarīgi rēķināt galvā.”
Cilvēkiem tiek ieteikts izlasīt rakstu vienā no pēdējiem “Domuzīme” žurnāliem, kurā tiek secināts, “ka vidējais intelekta līmenis sabiedrībā krītas un krītas tieši tāpēc, ka mēs netrenējam savu atmiņu.”
Rubene retoriski vaicā: “Kāpēc man jāatceras tie gadi, ja es varu paņemt telefonā [apskatīties]. Es redzu savos maģistrantos, doktorantos, kas ir tik tālu tikuši, viņiem nav izpratnes par vēsturi. Tāda elementāra izpratne par vēsturi un tas kopumā ir tā diezgan izaicinoši. Jo iedomājieties, informācijas un zināšanu apjoms ir kļuvis daudz, daudz lielāks, nekā tas bija, piemēram, pirms 50 vai 70 gadiem. Un, kā lai saprot, ko tad īsti tam skolēnam ir jāiemācās?
Otra lieta, es piekrītu tam, ka tas izglītības kuģis dreifē jūrā bez mērķa, ko starp citu, jau arī 1928. gadā teica latviešu filozofs Pauls Jurevičs. Pēc neatkarības atgūšanas Latvijas izglītības sistēma nonāca pašas Latvijas rokās, tā teikt, un iestājās tirgus ekonomika. Un mēs piedāvājam, īpaši, ja runa ir par augstskolu, mēs piedāvājām specialitātes, kuras ir pieprasītākās un kuras tad ir pieprasītākās? Tās, kurās vieglāk studēt. Un pārdot fiziku vai pārdot citas dabaszinātnes, to pašu filozofiju, pārdot ir visgrūtāk – to mazāk pērk. Un rezultātā arī skolas tajā pašā sistēmā iekļāvās, jo, ja es nestudēšu dabaszinātnes, tad man centralizētais eksāmens dabaszinātnēs attiecīgi nav jāliek.”
