LPABA valdes priekšsēdētājs Agris Auce: Vētra un plūdi – valdības nespēja apdrošināšanas nozarē 5
Autors: DR Agris Auce, LPABA valdes priekšsēdētājs
Nesenā 2024. gada jūlija beigu vētra, kas rezultējās ar plašiem plūdiem atsevišķos Latvijas rajonos stingri iezīmēja dažas hroniskas problēmas Latvijas apdrošināšanas nozarē, kuru saknes meklējas Kariņa-Evikas grupējumu valdību nespējā Latvijā veidot patērētājiem draudzīgu un patērētāju interesēs strādājošu apdrošināšanas nozari. Mūsu prezidenta tēvišķīgā uzruna pēc plūdiem ar aicinājumu apdrošinātājiem prasties un dāsni un ātri maksāt atlīdzības vairāk iederētos Baltkrievijā vai mūsu Austrumu kaimiņvalstī, bet patiesībā iezīmēja Evikas un iepriekšējo valdību hronisku nespēju veidot patērētāju interesēm un vajadzībām atbilstošu un saprotamu apdrošināšanas tirgu.
Daudziem, kuri saskārušies ar apdrošināšanas atlīdzību jautājumiem, ir zināms, ka apdrošināšanas noteikumi ir sarežģīti un grūti saprotami. Īpašuma apdrošināšanā tas jo sevišķi tas attiecas uz divām jautājumu grupām: 1) ūdens nodarītie zaudējumi un 2) apdrošinātās personas pienākumi un to neizpildes sekas. Plūdi izgaismoja pirmo jautājumu – kā tieši apdrošinātāji maksā par ūdens nodarītiem zaudējumiem. Saskaņā ar noslēgtajiem apdrošināšanas līgumiem – lielākā daļā gadījumu apdrošinātājiem pēc polises nosacījumiem nebūtu jāmaksā par jūliju beigu vētras ūdens nodarītajiem zaudējumiem.
Kāpēc nebūtu jāmaksā? Tāpēc, ka lielākā daļa noteikumu ir konstruēti tā, ka plūdi ir notikums, kad pārplūst dabiskās (vai dažos noteikumos arī mākslīgās) ūdenstilpnes. Savukārt ūdens iekļūšana lietus rezultātā pa durvīm, pārplūstot kanalizācijai vai kā citādi līdzīgā veidā pēc lielum lielās daļas apdrošinātāju noteikumiem nav apmaksājama. Pat polišu grupās ar visplašāko segumu lai kā tās konkrētais apdrošinātājs nosauktu – par zelta, ideālu, optimālu, superriskiem vai kā tamlīdzīgi, reti kurā ir paredzēta atbilstoša atlīdzība par to, kas notika daudziem lietavās cietušajiem. Viena lieta ir tā, ka daudzi patērētāji varēja izvēlēties, bet neizvēlējās polises ar visplašāko segumu, bet cita lieta ir tā, ka risku un segumu ainava mūsu īpašuma apdrošināšanas tirgū viņiem nav saprotama un nav jau arī pieejams “perfektais” risinājums, kas nosegtu visu – katra izvēlētā apdrošināšanas polise ir kompromiss starp cenu, to, kas ir un kas nav apdrošināts un patērētāju izpratni par iespējamiem riskiem viņa īpašumam.
Var saprast kāpēc mūsu prezidents Rinkevičs noreaģēja uz šo disonansi starp plūdu nodarītiem zaudējumiem un atlīdzībām, kas pienākas (vai pareizāk būtu teikt nepienākas) cietušajiem. Var saprast emocionālo pamatu tēvišķai uzrunai ar aicinājumu apdrošinātājus pareizi politiski noorientēties un sākt ātri un dāsni maksāt atlīdzības. Cilvēciski tas ļoti saprotams aicinājums, it īpaši pēc plūdos cietušās Jelgavas apskates. Bet sajūta gan tāda kā atrodoties mūsu kaimiņvalstīs Baltkrievijā vai Krievijā, kur prezidents var kaut ko pateikt un tad tieši vai netieši nosauktie uzņēmēji metas to bez kavēšanās pildīt. Sajūta nepatīkama, bet, ja tā rūpīgāk padomā, tad šīs Rinkeviča uzrunas patiesais saturs ir šāds: Mūsu valdība (Evikas un Kariņa – abas) ir izgāzusies un nespēj nodrošināt Latvijas patērētāju interešu aizsardzību apdrošināšanas jomā. Tieši tā un ne vairāk un ne mazāk. Ir izgāzies gan Patērētāju Tiesību aizsardzības centrs (PTAC), gan FKTK gan arī FKTK pārņēmēja Latvijas Banka gan arī Finanšu Ministrija.
Problēma ar plūdiem un apdrošināšanas atlīdzībām ir tāda, ka apdrošināšanas noteikumi ir sarežģīti un grūti saprotami un plūdi šajos noteikumos bieži ir noformulēti tik izvairīgi, ka parasts ikdienas lietotājs īsti neizprot to, ka viņam atlīdzība nepienāksies, ja būs lietavas. Otra problēmas daļa ir tāda, ka Latvijas ierobežotajā tirgū līdz šim gandrīz nebija (vai bija ļoti maz) standarta īpašuma apdrošināšanas piedāvājumu, kuri bez liekām šaubām segtu lietavu nodarītos zaudējumu.
Pirmām kārtām tā ir uzraugošo institūciju problēma – PTAC un FKTK un LB nespēja un vēl aizvien nespēj nodrošināt to, ka apdrošināšanas noteikumi ir gala lietotājiem viegli saprotami. Lai ko teiktu šīs organizācijas, apdrošināšanas noteikumi tādi nav. Savukārt Finanšu ministrija kopā ar apdrošināšanas uzraugiem nespēj vai negrib nodrošināt pienācīgu konkurenci apdrošināšanas sektorā, kā rezultātā tirgū bieži proliferē tādi apdrošināšanas nosacījumi, kuri dod apdrošinātājiem iespējas būtiski samazināt vai nemaksāt apdrošināšanas atlīdzības daudzos specifiskos gadījumos. Ja kāds par to šaubās, tad var izlasīt apdrošināšanas noteikumu prasības par elektrības pretestības mērījumiem, padomāt, kad ir tos veicis savā mājā un saprast, ka ļoti ticams, ka elektrības izraisītā negadījumā atlīdzība ļoti iespējams, ka nepienāktos.
Konkurence varētu nodrošināt labākus apdrošinātāju piedāvājumus, ja apdrošināšanas noteikumi būtu vieglāk saprotami un cilvēki – lietotāji – labāk apzinātos savus riskus un spētu tos sasaistīt ar apdrošināšanas noteikumiem.
Patiesībā patērētājiem – apdrošinājuma ņēmējiem ir tikai viens viņu interešu aizstāvis – tie ir apdrošināšanas brokeri, kuri vienīgie ir spējīgi apdrošinājuma ņēmēju interesēs izprast apdrošināšanas noteikumus un censties patērētājiem tos izskaidrot – gan pie polises iegādes, gan arī pie iespējamiem atlīdzību gadījumiem. Kāpēc apdrošināšanas brokeru institūcija nenostrādāja plūdu gadījumā – kāpēc bija tik daudz polišu, kur pēc noteikumiem nepienākas atlīdzība par lietavu nodarītiem zaudējumiem? Te mums ir jāskatās uz tirgus ierobežojumiem – ierobežota piedāvājuma apstākļos nav īsti starp ko izvēlēties. Tas ir jautājums par apdrošināšanas segumu vispārējo kvalitāti un standartiem Latvijā. Nenoliedzami, ka īpašuma apdrošināšanā apdrošināšanas noteikumi beidzamo 10 gadu laikā ir visu laiku uzlabojušies par labu apdrošinājuma ņēmējiem. Šobrīd šie noteikumi ir daudz labāki nekā tie bija teiksim 2008 gadā. Bet kā izrādās, tad ar to ir nepietiekami – mums ir vajadzīgi vēl labāki un vēl pilnīgāki apdrošināšanas noteikumi. Kā redzam, tad Latvijā pats no sevis tas notiek ļoti lēni un nepilnīgi.
Saeimas budžeta un finanšu komisijas vadītāja Reira izteikumi, ka apdrošinātājiem būtu vairāk un labāk jāmaksā atlīdzības ir vērtējami galvenokārt kā populistiskas krokodila asaras, kas tiek lietas ar vēlmi palabot savu krietni pašķiebušos reitingu sabiedrības acīs. Šobrīd Saeimā virzās OCTA likumprojekts par Latvijas Transporta līdzekļu apdrošināju biroja (LTAB) statusu, kur mērķis ir ierobežot apdrošinātāju patvaļu šīs apdrošinātāju savstarpējās biedrības LTAB darbībā un likt tai strādāt iedzīvotāju interesēs. Tieši Reirs apturēja šī likumprojekta virzību cauri Saeimas Budžeta un Finanšu komisijai un nosūtīja to vēlreizējai pārskatīšanai Finanšu ministrijā.
Finanšu ministrija savukārt kopumā atbalstīja absurdo domu, ka apdrošinājuma ņēmēju un iedzīvotāju interešu labākie aizstāvji (arī apdrošinātāju un apdrošinājuma ņēmēju domstarpību gadījumos!!!) ir tieši paši apdrošinātāji. Šādu visnotaļ savādu un dīvainu pozīciju Finanšu ministrija ir tā vai citādi sākusi virzīt jau no Reira ministrēšanas laikiem.
Tā paša Reira, kurš savulaik vēl būdams finanšu ministrs kopā ar Kariņu publiski klāstīja, ka naudas mums ir vairāk nekā jebkad. Tā paša Reira, kurš tolaik 2021 gadā virzīja Akciju Atpirkšanas likumu tādā redakcijā, lai mazākuma akcionāriem varētu netraucēti atņemt viņu īpašuma lielāko daļu, kā to tagad īsteno Latvijas Gāzes vairākuma akcionāri attiecībā pret mazākuma akcionāriem. Šeit Reira kungam gan nerodas domas, ka kaut kas nav kārtībā, ja vairākuma akcionāri ar Latvijas Bankas svētību atpērk mazākuma akcionāru akcijas par vienu trešdaļu no to vērtības.
Lai aizsargātu patērētājus apdrošināšanas jomā mums ir jāstiprina apdrošināšanas brokeru institūcija, kas vienīgā spēj kvalitatīvi aizstāvēt patērētāju pie apdrošināšanas polišu iegādes. Ir jāaudzē patērētāju zinātība un pratība finanšu un savu risku apzināšanās jomā. Ir jāveicina konkurences palielināšanās apdrošināšanas jomā un te nepietiks ar dažu politiķu krokodila asarām. ERGO izsludinātā Gjensidige nopirkšana, kuru plānots īstenot 2025 gadā, jau atkal samazinās konkurenci.
Ir jāatzīst, ka apdrošināšanas nozares pārraudzība un patērētāju izglītošana reto risku jomā ir izgāzusies un jāmeklē ceļi kā ar tirgus mehānismiem nodrošināt to, lai patērētāji saņemtu to, ko viņi sagaida – apdrošināšanas aizsardzību neparedzētu zaudējumu gadījumos. Viens no ceļiem noteikti ir apdrošināšanas brokeru kā patērētāju interešu pārstāvju institūcijas stiprināšana un brokeru pakalpojumu pieejamības palielināšana.
Nobeigumā jāatzīmē, ka 2024 gada vasaras vētra un lietus ir radījuši jaunu problēmu patērētājiem, kuri iegādāsies īpašuma apdrošināšanu nākotnē (vai pagarinās esošo). Lielākā daļa vai gandrīz visi Latvijā pieejamie apdrošinājuma segumi par plūdiem maksā ne biežāk kā vienu reizi 5 līdz 10 gados. Tagad plūdi ir notikuši. Pie šī brīža apdrošināšanas noteikumiem, tie, kas ir cietuši no šī gada plūdiem, nākamos vismaz 5 gadus var uz līdzīgu atlīdzību necerēt, bet pēc tam būs rūpīgi jāskatās – cik gadus iepriekš īpašums nedrīkst būt bijis applūdis katros no noteikumiem. Redzēsim kā apdrošināšanas tirgus šo risinās un vai atkal nākotnē būs jāgaida tēvišķīgā prezidenta palīdzība.
