“Ļoti vēlējos nonākt Latvijā”. Francijas vēstniece Latvijā Aurēlija Ruajē-Gunēna 3
Imants Frederiks Ozols, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Franciju nule Latvijā pārstāv cilvēks, kas liktenīgā kārtā jau saistīts ar mūsu valsti praktiski kopš neatkarības atgūšanas dienas.
Francijas vēstniecei Latvijā Aurēlijai Ruajē-Gunēnai ir izcila izglītība un nevainojama profesionālā karjera, taču līdzi nāk arī vērtības, kuras ar savu nākšanu uz starptautiskās politikas skatuves akcentējis Elizejas pils saimnieks Emanuels Makrons.
Ambiciozi mērķi, ticība Eiropas Savienībai kā galvenajam instrumentam šo mērķu īstenošanai globālās politikas arēnā un pārliecība, ka ilgākā termiņā būs iespējams ievērojami veicināt pat franču valodas lomu pasaulē.
Kā jūtaties pēc pirmajiem mēnešiem vēstnieces lomā Latvijā? Jūsu diplomātes misija Latvijā sākas ļoti sarežģītā laikā, kad Latvija, tāpat kā citas Eiropas valstis, cīnās ar koronavīrusa izplatību.
A. Ruajē-Gunēna: Viss ir labi. Mēs visi piedzīvojam ļoti neparastus apstākļus, kaut gan Latvijai tas gana labi sekmējas un, šķiet, nav tādas spriedzes kā citās Eiropas valstīs, kur pandēmija daudz spēcīgāk ietekmē ikdienas dzīvi.
Latvijā esmu ieradusies tādēļ, ka ļoti to vēlējos. Šo valsti zinu visai sen – kopš saviem studiju gadiem. Ierados jūnija sākumā un sāku darbu pēc akreditācijas vēstules iesniegšanas prezidentam Egilam Levitam 16. jūnijā.
Ziņās redzētais liecina, ka Francijā ierobežojumi ir ievērojami striktāki nekā Latvijā. Kādēļ valstij ar tik senu un ievērojamu medicīnas zinātnes vēsturi kā Francijai, valstij, kas galu galā varētu būt viena no vakcīnas izstrādātājām, kurā atrodas slavenais Pastēra institūts un kurai ir tik plaša un pamatīga pieredze attiecībā uz infekciju slimībām, tostarp, tropiskām infekcijām, stāvoklis ir tik ļoti sliktāks nekā Latvijā?
Nudien ierobežojumi ir striktāki, jo arī vīrusa izplatība ir daudz lielāka nekā Latvijā. Ir visai iedrošinoši redzēt, ka tāda valsts kā Latvija spēj kontrolēt vīrusa izplatību. Tas nozīmē – ja nopietni izturas pret noteiktiem ierobežojumiem un pasākumiem, tie darbojas. Mēs, Francijā, cenšamies noturēt vīrusa izplatību kontrolētā līmenī.
Mēs tik daudz vēl nezinām par šo vīrusu, ka grūti konkrēti atbildēt, kādēļ tas vienā vietā izplatās daudz plašāk nekā citā. Tāpat ļoti grūti būtu salīdzināt valstis. Francija ir pirmajā vietā pasaulē starptautisko tūristu skaita ziņā.
Ik gadu mūsu valsti apmeklē lielāks skaits ārvalstu tūristu, nekā ir cilvēku pašā Francijā. Spējat iedomāties, kādiem jābūt pasākumiem epidēmiju kontrolei, ja ik gadu valsti apmeklē ap 70 miljoniem cilvēku!
Tāpat tas nozīmē, ka epidēmijas sākumā bija ļoti daudz infekcijas perēkļu jeb klāsteru. Tā ir ļoti, ļoti atšķirīga situācija, tādēļ būtu grūti salīdzināt. Francijā ir teiciens – salīdzinājums nav arguments (“Comparaison n’est pas raison”).
Protams, arī mēs darbojamies tajos pašos virzienos, kādos darbojas Latvijas atbildīgās iestādes, – izolēšana, uzraudzība, testēšana, atbildīguma vairošana pilsoņos, lai viņi neizplatītu slimību tālāk, izvairīšanās no lielu pasākumu organizēšanas un to apmeklēšanas.
Vai nācies varbūt arī ar kolēģiem – citu valstu vēstniekiem – pārrunāt to, ka epidēmijas dēļ kaut kādā mērā Eiropas Savienības pastāvēšana tika ierobežota? Valstis atkal noslēdzās savās robežās. Ne tikai vadošās Eiropas Savienības valstis kritizēja šo stāvokli, bet arī Pasaules veselības organizācija teikusi, ka robežu slēgšana vairs nevar būt risinājums.
Francijas pozīcija ir tāda, ka jebkuros apstākļos mums jārīkojas kā valstu savienībai un jācenšas koordinēt darbības. Tā ir tā svarīgākā pozīcija, ko šobrīd aizstāvam arī Briselē.
Pat ja mums ir jāievieš kādi pasākumi, tiem jābalstās vienādos kritērijos. Vienāds piegājiens un vienādi dati par pamatu šādiem pasākumiem. Lai nav tā, ka katram ir savi kritēriji.
Starp citu, mani pārsteidz lielā kritika, kas vērsta pret Eiropas Savienību. Ziniet, šī pandēmija tomēr ir kaut kas gluži nebijis un jauns. Tas ir milzīgs izaicinājums tik atvērtai valstu savienībai, kāda ir mūsējā.
Un nedomāju, ka rīcība ir bijusi tik slikta, ņemot vērā, ka ir nācies improvizēt. Pārsteidzoši, cik ļoti cilvēki ir kritiski attiecībā pret Eiropas Savienību, bet jebkurā gadījumā ir daudz vieglāk atskatīties ar distanci un kritizēt par kaut ko, kas bijis.
Valstu valdības tomēr iespēju robežās ir centušās mazināt postu, cik vien tas vispār iespējams. Tādēļ, ņemot vērā pirmā viļņa mācību, Francija uzsver, cik svarīgi ir koordinēt rīcību un vienoties par kritērijiem. Un šāda koordinēta pieeja veicinās rīcības efektivitāti.
Acīmredzot šis ir piemērots brīdis paskaidrot, kādēļ šajā intervijā valkājat sejas masku – esat atgriezusies no Francijas, kur apmeklējāt ikgadējo Francijas vēstnieku konferenci.
Šoreiz notika tikai Eiropas Savienības valstīs esošo Francijas vēstnieku tikšanās. Un tai bija ļoti konkrēts fokuss – frankoģermāņu attiecības. Tajā piedalījās gan Francijas ārlietu ministrs Žans Īvs Ledriāns, gan Vācijas ārlietu ministrs Heiko Māss.
Kā jau zināt, Vācija šobrīd ir Eiropas Savienības prezidējošā valsts. Un mēs vēlamies ļoti labu savstarpēju koordināciju ar Vāciju, uzņemoties Francijas prezidentūru Eiropas Savienībā.
Ļoti zīmīgi, ka gan Francijas ārlietu ministram, gan Vācijas ārlietu ministram bija ļoti līdzīgs pašreizējās Eiropas Savienības situācijas novērtējums. Šī līdzība mūsu abu pozīcijās bija visai uzkrītoša, jo tas nenotiek bieži. Sakām, ka Francija un Vācija ir Eiropas dzinējs, taču tas ir tieši tādēļ, ka mūsu viedokļi nebūt ne vienmēr sakrīt.
Francijas un Vācijas sadarbība ir, ja tā varētu teikt, konsensusa panākšanas mehānisms – ja izdodas saskaņot mūsu abu valstu pozīcijas, tad tas kļūst par labu pamatu Eiropas Savienības konsensusa būvēšanai.
Tieši tā notika arī Eiropas Savienības atveseļošanās plāna pieņemšana. Sākotnēji valstu pozīcijas bija visai atšķirīgas.
Taču, pateicoties tam, ka prezidentam Emanuelam Makronam un kanclerei Angelai Merkelei izdevās vienoties, kopīgiem spēkiem izdevās saskaņot ES valstu viedokļus un tik īsā laikā pieņemt šo nepārprotami vēsturisko plānu.
Šobrīd sava specifiska pozīcija uz starptautiskās politikas skatuves ir britiem. Tā nav nedz ASV pozīcija, nedz arī vairāk ES pozīcija. Un pēdējās dienās no Apvienotās Karalistes puses izskan – ja Eiropas Savienība vēlas būt svarīgs spēlētājs starptautiskajā politikā, tai jādemonstrē stingra un vienota nostāja attiecībā uz Krieviju (par Navaļnija saindēšanu) un Baltkrieviju.
Bet Baltkrievijas gadījumā mums ir ļoti stingra un vienota nostāja – mēs nepieņemam šo tā dēvēto vēlēšanu rezultātus. Mēs nosodām vardarbību un strādājam pie kopīgām sankcijām. Par to vienojās pēdējā Eiropas Savienības ārlietu ministru sanāksmē.
Un mēs vēlamies rast politisku izeju no pašreizējā stāvokļa, mudinot uz dialogu Eiropas drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) ietvaros, piesaistot arī šīs organizācijas pārstāvjus.
Un Baltkrievija šiem centieniem saka skaidru “nē”, ko tad?
Diplomātijā tā nerīkojas – ja vienā dienā atskan “nē” vai kaut kas notiek, tā stundas ceturksni vēlāk pieņemam lēmumu spert citu soli. Darbs notiek visu laiku.
Kāds ir mūsu mērķis? Mūsu mērķis ir rast tādu risinājumu, kas atspoguļo baltkrievu tautas likumīgās prasības – ka viņi var izvēlēties, kurš vada valsti, un darīt to demokrātiskās vēlēšanās.
Mūsu mērķis nav haoss, bet gan politisks risinājums. Tāds, kur baltkrievu balsis tiek sadzirdētas un viņus vada tāda valdība, kādu viņi paši sev vēlas. Pie tā mēs strādājam.
Mēs uzskatām, ka risinājums nāks arī, ļaujot būt sadzirdētai Baltkrievijas sabiedrības balsij. Tādēļ vēlamies, cik vien to varam, atbalstīt arī Baltkrievijas pilsonisko sabiedrību un nodrošināt, ka viņiem ir teikšana savas valsts nākotnē. Risinājumam jānāk no iekšienes.
Parunāsim par Francijas attiecībām ar Krieviju. Vācija tiek kritizēta par “Nord Stream 2” projektu un tiek mudināta izstāties no šī maģistrālā gāzes savienojuma projekta ar Krieviju. Kurpretim vienlaikus izskan ziņas, ka Francija pārvērtē savu politiku attiecībās ar Krieviju, kas varētu nozīmēt pagriezienu racionālās politikas un pat zināmas sadarbības virzienā.
Esam ļoti atklāti par to diskutējuši arī ar Latvijas partneriem. Mūsu sajūta ir tāda, ka nav iespējams ignorēt Krieviju, kas ir kļuvusi par vienu no iesaistītajām pusēm visās šī brīža lielākajās krīzēs.
Meklējot risinājumus, mums ir jāsarunājas ar Krieviju. Jo pienāk brīdis, kad nepieciešams sarunāties ar visām lielvarām, kas iesaistītas krīzēs.
2019. gada nogalē Francijas Eiropas lietu ministrs Klemāns Bons, kas tobrīd bija prezidenta padomnieks Eiropas lietās, bija uzaicināts Latvijas vēstnieku sanāksmē Rīgā. Arī viņš šajā tikšanās reizē skaidroja šo situāciju.
Mums ļoti svarīga Latvijas puses reakcija un komentāri. Taču tas, ko saucat par politiku (attiecībās pret Krieviju) drīzāk ir metode. Krievija ir Apvienoto Nāciju Drošības padomes valsts, tā ir dalībniece lielākajā daļā krīžu, tādēļ mums ar viņiem ir jāsarunājas.
Un to darām ļoti caurspīdīgā un stingrā veidā. Darām bez jebkādas naivitātes, labi apzinoties, ar ko mums darīšana. Taču vēlamies panākt virzību un lūkojam, vai iespējams Krievijas valsts pārvaldes amatpersonas tuvināt eiropeiskākai pozīcijai.
Taču tas, par ko mēs runājam, ir Eiropas kopīgās pozīcijas. Augusta beigās notika arī prezidenta Makrona telefonsaruna ar prezidentu Putinu, kurā tika skarti dažādi temati, tostarp Lībija.
Un attiecībā uz Navaļnija lietu mūsu pozīcija ir ļoti skaidra. Esam absolūti šokēti par ķīmisko ieroču lietošanu pret Navaļnija kungu.
Mēs sagaidām atbildes no Krievijas par to, kā bija iespējams, ka aizliegta ķīmiska viela no šīs nervu paralizējošu vielu grupas tikusi pavērsta pret politisko oponentu.
Tāpat uzskatām, ka šāda ķīmisku ieroču izmantošana ir skaļš starptautiskas konvencijas pārkāpums, kas aizliedz ķīmisko ieroču izmantošanu.
Koronavīrusa pandēmija ir nolikusi mūs aci pret aci ar neērto faktu, ka teju visa mūsdienu rietumvalstu ekonomika balstījās vienkāršotos pieņēmumos – inovācijas un zinātne paliek Rietumos, bet ražošana – Ķīnā. Galu galā it visā, sākot no sejas maskām un virsvalkiem līdz plaušu ventilācijas iekārtām, esam atkarīgi no Ķīnas. Taču, kas interesanti, par spīti tam, Ķīnas lomu tagad cenšas mazināt, tostarp ierobežojot sadarbību 5G tehnoloģiju jomā. Turklāt savulaik, atgriežoties no valsts vizītes Ķīnā, Francijas prezidents Emanuels Makrons pat brīdināja Centrālās un Austrumeiropas valstis neaizrauties atsevišķā sadarbībā ar Ķīnu, bet iekļaut šajā dialogā lielās Eiropas valstis.
Tas ir jūsu redzējums. Nekādā gadījumā prezidents Makrons neteica to tādējādi, ka sarunas ar Ķīnu jāveic tikai mums. Tā tas nedarbojas.
Mēs ticam, ka Eiropas Savienība nav vairs tikai godīgs starpnieks sadarbībai starp lielvarām, bet Eiropas Savienība ir lielvara un tas jāievēro, veidojot politiku. Mēs neesam tikai iekšējais tirgus.
Spriedze attiecībās starp Amerikas Savienotajām Valstīm un Ķīnu pieaug, bet mēs ticam, ka arī Eiropas Savienībai ir savs vārds sakāms. Mums nepatīk tas, ka acīmredzami Ķīna cenšas savā veidā “šķelt” Eiropas Savienību.
Viņiem ir savas intereses, kuras viņi cenšas panākt, un tas ir normāli – tā tas notiek starptautiskajā politikā. Viņu interesēs ir sadalīt Eiropas Savienību mazākās interešu grupās. Un to viņi dara Balkānu valstīs.
Tas ir nepārprotami, ja paraugās uz sadarbības programmām. Tāpat arī 17+1 formāts (16 Austrumu un Centrālās Eiropas valstis + Ķīna; šajā formātā aktīvi piedalījās arī Latvija un 2016. gadā toreiz vēl 16+1 valstu samits notika Rīgā. – I. F. O.).
Bet, ja mēs vēlamies, lai Eiropa ir globāls spēks, mums arī jārīkojas globāli un mums jābūt vienotai pozīcijai. Šāds formāts, kur ir 16 Eiropas valstis plus Ķīna, turklāt 17 valstu grupā ir arī valstis, kas nav Eiropas Savienībā, mūsuprāt, vājina Eiropas Savienības globālo pozīciju.
Mums nav konfrontācijas ar Ķīnu, bet mums ir jābūt ar ļoti skaidru pozīciju. Mums ir absolūtas pretrunas noteiktos jautājumos attiecībā uz agresivitāti tirdzniecības darījumos un normu nerespektēšanu.
Un šādos jautājumos mūsu nostājai jābūt ļoti skaidrai, tāpat arī attiecībā uz tirdzniecības noteikumu aizstāvēšanu.
Bet tāpat mēs arī ticam, ka varam sadarboties ar Ķīnu noteiktos globālos aspektos. Arī attiecībā uz klimata pārmaiņām ir ļoti interesantas sadarbības jomas ar Ķīnu. Un to mēs varam darīt neatkarīgi no tā, vai ASV rīkosies tāpat. Kā globālai varai mums var būt pašiem savs viedoklis.
Mēs noteikti vēlamies attīstīt arī jūsu minēto industriālo suverenitāti, un šī krīze bija ļoti laba mācība, kas parādīja, ka attiecībā uz veselību un medicīnisko aprīkojumu mums ir jābūt arī pašiem savai neatkarīgai apgādei.
Tādēļ attiecībās ar Ķīnu mēs varam būt ļoti selektīvi – noteiktās jomās mūsu interesēs ir sadarbība ar Ķīnu, bet citās jomās mums ir jābūt skaidriem un stingriem attiecībā uz atšķirīgām interesēm, jo tieši tā globālas lielvaras un vispār jebkura vara rīkojas.
Jums ir arī draugi Latvijā. Kāda ir jūsu pašas un Latvijas attiecību vēsture, kas acīmredzami sākusies, pirms nonācāt šeit kā vēstniece?
Jā, nudien. Kad mācījos Parīzes starptautisko attiecību institūtā, 1991. gadā biju dalībniece nelielā studentu apvienībā ar nosaukumu “Baltijas solidaritāte”.
Tolaik Francijas studentu vidē mums bija stingra pārliecība, ka nepieciešams iestāties par Baltijas valstu neatkarības atjaunošanu, izrādīt atbalstu. Tādēļ tika izveidota šī studentu grupa.
Mēs organizējām konferences un diskusijas. Apvienība organizēja arī braucienus uz Latviju – es tajā devos 1992. gadā. Atmosfēra šeit bija gluži neticama – ar milzīgu pacilātību par atgūto demokrātiju.
Mums ļoti daudz šī brauciena organizēšanā palīdzēja Latvijas vēstniece Francijā Aina Nagobads-Ābola. Mēs tikāmies ar Latvijas studentiem. Un man saglabājušies labi draugi no tiem laikiem.
Satiku arī Latvijas goda konsulu Strasbūrā (Strasbūra ir mana dzimtā pilsēta). Viņš piedāvāja strādāt pie viņa nākamajā vasarā.
Tā nu sanāk, ka tolaik esmu arī nedaudz pastrādājusi Latvijas labā Strasbūrā, kad Latvija uzsāka attiecības ar Eiropas Padomi, kas bija vēl pirms iestāšanās procesa sākuma.
Pamazām biju apguvusi pāris vārdus latviešu valodā, tādēļ nolēmu, ka vēl vienas valodas zināšanas man nenāktu par ļaunu un uzsāku nopietni mācīties latviešu valodu.
Mācījos divus gadus Parīzes svešvalodu institūtā. Protams, pa šiem gadiem lielo vairumu esmu aizmirsusi.
Kā noprotu, pārvaldāt arī krievu valodu?
Man ir šādas tādas zināšanas krievu valodā. Pavisam nedaudz varu lasīt krievu valodā, tomēr man ir ļoti neliels vārdu krājums. Starp citu pats pirmais darbs Ārlietu ministrijā bija tieši krievu departamentā, sekojot līdzi Krievijas ārpolitikai.
Mūsu saruna notiek nākamajā dienā pēc kārtīga rudens lietus – sēņu lietus. Dzirdēju, ka arī jūs grasījāties doties sēņot kopā ar profesori Baibu Šavriņu – Francijas akadēmiskā palmas zara ordeņa kavalieri. Vai izdevies nodomu īstenot?
Vēl gan nav izdevies. Baiba Šavriņa, starp citu, bija mana latviešu valodas skolotāja Parīzē, kur viņa tolaik izstrādāja savu doktordarbu ekonomikā. Un viņa bija arī pasniedzēja mūsu Svešvalodu institūtā.
Viņai piemīt lieliska humora izjūta. Viņa zina, ka vēlos sēņot (vārdu “sēņot” vēstniece pasaka latviešu valodā. – I. F. O.), taču diemžēl nav sanācis aizņemtības dēļ.
Savukārt pašreiz, kad nupat esmu atgriezusies no Parīzes, būs jānogaida noteiktais laiks. Esmu jau saņēmusi vēl vienu uzaicinājumu doties sēnēs, taču ar to šobrīd nāksies nogaidīt, ieturēt distanci un nelikt citiem justies neveikli.
