– Bet kāpēc valdība negrib pievienotās vērtības nodokli oriģinālliteratūrai atcelt vai vismaz samazināt? 21
– Tas jāprasa valdībai, tur mani iekšā nelaiž (pasmaida), pat dažus ministrus nepielaiž…
– Vecā režīmā rakstnieki bija it kā vairāk sadzirdēti? Vai tagad nav neviena ar stipru vārdu, kas varētu pie mūsu praktiski pragmatiskās valdības durvīm pieklauvēt?
– Mums ir ļoti jauka, bet distancēta valdība. Arī mūs vada ar distances vadības pulti – caur televīziju, presi, radio. Televīzija jau sen nav informācijas avots, bet vadības līdzeklis valdības rokās. Tie, kas zilajos ekrānos neskatās, dzīvo kā brīvgaitā. Tīmeklī raugoties, gan neatrodu nevienu valdību, kuru pasaulē nelamātu. Neesam izņēmums. Kā jau latviešiem raksturīgs, mākam savu valdību īpaši nolikt, un valdībai arī izdodas nostāties āža pozā – viņi tik labi, tauta tik stulba, tai vajadzētu pastāvēt pie ratiem vismaz trīs gadus pēc vēlēšanām. Pirms vēlēšanām tad gan sarosās, paausās…
– Bet kāpēc Alberts Bels, cienījams rakstnieks, tomēr nevarētu pierakstīties pie Straujumas kundzes un to lietu par nodokli literatūrai izstāstīt?
– Tā būtu visnotaļ simpātiskās premjeres laika izniekošana. Lieta tik un tā sagultu ministriju atvilktnēs, noslāptu ziloņa ādu uzaudzējušās sistēmas zobratos.
