– Pāriesim pie rakstniecības. Vai rakstniekiem te nebūtu savs vārds sakāms? 21
– Darbi, kur aizskartas sociālās, arī politiskās, tiesiskas tēmas, sastop pretestību, arī kritikā. Tas esot purvs, pa to nevajagot brist. Jautājums: vai sabiedrībā vispār ir vajadzība pēc sociāli asiem darbiem?
– Un kurš šo vajadzības momentu nosaka?
– Nauda un lielais viedoklis. Tā autori gan paliek anonīmi. Būtu zināmi, varētu aprunāties.
– Nesen pārtulkota viena no zināmā angļu publicista Edvarda Lukasa grāmatām, kuras pēdējā daļā aprakstīts, kā latvieši kā izlūki izmantoti pēckara gados no sabiedroto puses, kuru centri lielākoties bija Londonā. Vienam Anglijas vēstniekam jautāju, vai kādi materiāli ir pieejami. Viņš atbildēja – jau atslepenoti, kādēļ to nepēta jūsējie? Kāpēc klusējam par to, cik daudzi latvieši gāja bojā provokāciju un arī ārkārtīgi spējīgo čekistu darbības rezultātā? Šo jautājumu labi uzdod arī P. Krilova filma “Uz spēles Latvija”. Kāpēc neviens no mūsu rakstniekiem, un te iedomājos tieši par jums, Bela kungs, nevarētu pie šīs tēmas piesēst? Tajā gan piedzīvojumu, gan dramatiskas patiesības moments. Vai sabiedroto izlūkdienestu izmantotie bojā gājušie latvieši patiesi nav pelnījuši, lai viņus atcerētos kaut vai literatūrā?
– Pētera Krilova filmu esmu redzējis. Izcils mākslas darbs. Man pašam nav gadījies kaut ko tik veiksmīgu radīt, bet pretestības un cīņas tēmai esmu pievērsies 1995. gadā publicētā romānā “Saulē mērktie”, kur aprakstīta mūsu karavīru varonība, čekas zvērības un Latvijas traģiskais liktenis 1940. gadā. Latviešu dzīvei okupācijā esmu pievērsies romānā “Melnā zīme”, kurā attaisnots arī čekas virsuzraugs Baltijā, kura ziņā bija nevēlamu cilvēku iznīcināšana. Bet par jūsu ierosināto, nenoliedzami saistošo tēmu, man diemžēl nav pienācīgi svaiga un spēcīga materiāla. Bet lielas cerības lieku uz jaunajiem rakstniekiem, kuriem vairāk spēka un enerģijas. Gan Vilis Lācītis, gan Otto Ozols var radīt lieliskus darbus. Patlaban Arno Jundze uzrakstījis grāmatu “Putekļi smilšu pulkstenī”, talants autoram ir, un darbā skartas aktuālas lietas. Ļoti spēcīgi akcenti, dažas vietiņas varbūt vieglākas, bet kopā turas. Pauls Bankovskis varētu uzņemties, lai gan pēdējā laikā vairāk nodarbojas ar interneta gabalu rakstīšanu. Spējīgas ir Nora Ikstena un Gundega Repše, bet viņām jau savs atrasts lauks rakstniecībā. Ikstena tikpat talantīga kā Čehovs, var uzrakstīt stāstu kaut par tējkannu, būs aizraujoši. Ļoti interesanta literāte ir Inga Ābele, manā uztverē visjaukākā tieši valodas ziņā, pie kuras strādā dziļi. Tas ļoti būtiski rakstniecībā. Starptautiskus elementus latviešu literatūrā varētu ienest Laima Muktupāvela, viņa taču pirmā sāka vēstīt par mūsu tālbraucējiem, sēņu lasītājiem. Būtu interesanti, ja Māra Zālīte uzrakstītu vēl kādu romānu pēc “Pieciem pirkstiem”. Tie sanāca ļoti labi. Iegūla tajā lokā, kur Jaunsudrabiņš ar Janku, Brigadere ar Anneli, Belševica ar Billi. Domāju, vaina meklējama nevis rakstniekos, bet izdevējos. To lielākā daļa uzskata rakstniecību par peļņas avotu. Nav vairs starpkaru Latvijas laiki, kad Rudzītis, Roze, Valters un Rapa, Gulbis ap sevi pulcēja rakstnieku grupas, kuras, izdodot viņu grāmatas, būtībā uzturēja, līdz ar to balstot literatūru kopumā un atsevišķus virzienus īpaši. Tagad tādu apgādu gandrīz vairs nav. Varbūt kaut daļēji līdzīgi rīkojas izdevniecības “Zvaigzne ABC”, “Jumava”, bet liela daļa izdevēju domā citās kategorijās. Un varbūt vaina pat nav meklējama viņu peļņas kārē, bet milzīgajā pievienotās vērtības nodoklī oriģinālliteratūrai. Tas nodzēš izdevēja iespēju manevrēt ar naudu, tā viņiem vienkārši tiek atņemta, līdz ar to nevar pabalstīt latviešu rakstniecību. Bet valdība ne par ko negrib noņemt vai vismaz samazināt līdz diviem, pieciem procentiem šo pievienotās vērtības nodokli oriģinālliteratūrai, kā tas izdarīts citās solīdās Eiropas Savienības valstīs. Ar oriģinālliteratūras aizsardzību ir tikpat bēdīgi kā ar valsts aizsardzību, par ko iepriekš runājām.
