– Redakcijā ne viens vien vīrs ar uzplečiem stāstījis, ka “teritoriāla” kara vairs nebūšot. Man kā civilistam ar novecojušiem uzskatiem grūti saprast – atnāks, izmetīs Āboltiņas kundzi no Saeimas un vietā vienkārši ieliks kādu ar krieviskāku uzvārdu? Ulmaņlaikā sliktākajam gatavojās aizsargu vienības. Vai uz to šobrīd orientēta mūsu zemessardze? Vai mūslaikos nebūtu jārēķinās ar tautas pretošanos, sauciet to kaut vai par partizānu kustību? 21
– Zemessardze tika absolūti apzināti demontēta, tās kaujas spējas mazinātas, dažviet pat pilnīgi iznīcinātas. To izdarīja pakāpeniski. Sākumā ieročus lika izjaukt un glabāt seifā aiz īpašām slēdzenēm. Paiet pusstunda, kamēr ieroci dabū no skapja savā mājā! Turpinājums vēl trakāks. Tagad, izņemot pastāvīgās vienības, zemessargam pēc sava ieroča jābrauc kilometriem tālu, dažam jāmēro pat pussimts jūdžu. Līdz ar to zemessardzes aizsardzības spējas ir dalēji paralizētas. Tas arī cilvēkos mazināja patriotisma jūtas. Nav taču akli, redz, mazina valsts aizsardzības spēju. Patiesībā tika dots signāls – nāciet šurp, te nav nekādu aizsardzības spēju, ierokam zemē savu kara cirvīti, lai kāds tas arī mums ir. Ceram, kāds no malas atnāks un sados jums pa purnu, ja mūs būsit nosituši.
– Uzplečotiem kungiem esmu vaicājis, kā jūtaties aizmugurē? Tā tagad sauc piketus, visas darbības, kur neņem līdzi ieročus… Kāda ir valsts drošība aizmugurē?
– Pirms krietna laika, šķiet 1995. gadā, man iznāca saruna ar kādu demobilizētu Padomju Savienības virsnieku, bijušais militārists apgalvoja – viņi vienā stundā Doma laukumā varot savākt 600 karavīru, bruņotus ar viegliem strēlnieku ieročiem. Tos asumus valstī izdevās noklusināt, bet bijušie padomju militāristi tepat vien ir. Cits jautājums, vai tos var saistīt ar šiem, kas te piketē un demonstrē? Man ir sajūta, ka visi demonstrētāji ir tikai tāds māņu manevrs, bet īstie darītāji sēž klusi un mierīgi, un reaģēs, ja vajadzēs, tāpat kā zaļie cilvēciņi Ukrainā.
