Baisā miega slimība, kas “ieslodzīja paša ķermenī: kā epidēmija uzliesmoja 1915.gadā un tad pēkšņi izzuda. Vai tiešām vairs neapdraud? 0
Dace Bumbiere, “Planētas Noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”.
Tūlīt pēc 1. Pasaules kara pasaulē uzliesmoja kādas mediķiem iepriekš nezināmas slimības epidēmija. Nāvējošā kaite pārvērta cilvēkus dzīvās statujās, un tie, kuri izdzīvoja, tomēr uz visiem laikiem bija zaudējuši spēju kustēties, runāt, izrādīt jebkādas emocijas. Šo slimību nodēvēja par “miega slimību” jeb letarģisko encefalītu. Vēstīts, ka tajā laikā ar to esot saslimis vismaz viens miljons cilvēku.
Un kopš tā laika medicīnas spēcīgākie prāti centušies izprast šo noslēpumaino vīrusu, taču nav izdevies ne tikai atrast pietiekami efektīvas zāles, bet pat saprast, kas vispār ir šī slimība. Zināms vien tas, ka miega slimība nopietni skar smadzenes. Tā visā planētā strauji izplatījās vienlaikus ar ne mazāk baiso spāņu gripu, kas esot paņēmusi vismaz 50 miljonu cilvēku dzīvību (aptuveni tikpat, cik lēsts upuru skaits 2. Pasaules karā). Iespējams, arī tāpēc, ka miega slimības upuru skaits bijis vismaz 50 reizes mazāks, par to arī tik maz zināms. Iespējams.
Šī epidēmija iesākās, faktiski pat vēl lāgā nesagaidot 1. Pasaules kara beigas – aptuveni 1915. un 1916. gadu mijā. Vispirms pie Parīzes ārstiem masveidā sāka vērsties karavīri ar ļoti specifiskiem simptomiem. Sākotnēji slimību saistīja ar iprīta jeb tā dēvētās sinepju gāzes lietošanu kaujas darbībās. Taču rūpīgāka izpēte pierādīja, ka šai teorijai nav nekāda pamatojuma.
Austriešu neirologs Konstantins fon Ekonomo slimību nodēvēja par encefalītisko letarģiju, kā arī uzrakstīja traktātu, kurā detalizēti aprakstīja simptomātiku un slimības gaitu. Viņš vēstīja, ka ārstiem ir darīšana ar slimību, kuras sākotnējie simptomi ir galvassāpes, vispārējs nespēks, miegainība, kā rezultātā pacients var iekrist ilgstošā miegā, kas savukārt noved pie pāragras nāves, vai arī viņš tā turpina gulēt vairākas dienas, periodiski pamostoties, uzrādot skaidri izteiktas prāta zaudēšanas pazīmes. Var piebilst, ka fon Ekonomo visu atlikušo dzīvi veltījis šīs slimības pētniecībai.
Vēstīts, ka izārstēties esot izdevies tikai aptuveni trešdaļai saslimušo. Slimībai bija pakļautas visas vecuma grupas, taču nezin kāpēc visbiežāk sērga skāra jaunus cilvēkus vecumā no 15 līdz 35 gadiem.
Mediķi bija sapratuši vismaz tik daudz, ka letāls iznākums ir neizbēgams, ja pacientam fiksēts hipotalāma iekaisums.
Aptuveni desmit gadus pēc fon Ekonomo darba publikācijas slimība pati no sevis noplaka un sāka izzust. Liela daļa pētnieku pauda pārliecību, ka miega slimība jau ir pagātne, taču jau tuvākajos gados daudzviet atkal fiksēja vismaz atsevišķus tās gadījumus.
Tostarp pētījumi apliecinājuši, ka tiem, kam fiksēta saslimšana ar miega slimību, sākotnējā posmā vērojamas sāpes kaklā, ko izraisa streptokoka baktērija, un imūnsistēma uz baktēriju reaģē ļoti specifiski, proti, sākot graut smadzenes. Šo atklājumu var arī uzskatīt par fundamentālu, lai gan arī tas nekalpo kā pierādījums tam, ka retā streptokoka forma būtu uzskatāma par slimības ierosinātāju. Līdz ar to šajā gadījumā var lietot tradicionālo un mazliet banālo frāzi: pētījumi turpinās, bet letarģiskais encefalīts joprojām paliek kā viena no lielajām medicīnas mīklām.