Ļoti attīstīta civilizācija, kas lieliski orientējās astronomijā, arhitektūrā un būvniecībā. Kurš uzbūvēja Meksikas piramīdas? 24
Signe Koļcova, “Planētas Noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”
Ar 1500 gadu vecumu novērtētais Meksikas piramīdu un dievnamu komplekss uzbūvēts no tufa, kaļķakmens un kaktusa sulas maisījuma. Taču vienā no šīm būvēm, ko dēvē par Trīspadsmit debesu namu, pašā tās galotnē kopā ar vēl 19 cilvēku skeletiem atrastas atliekas, kas piederējušas kādai sievietei, kura nomirusi vismaz tūkstoti gadu pirms šīs piramīdas uzbūvēšanas! Zināms, ka dievnamam pielīdzināmā būve uzcelta ap 540. gadu, savukārt sievietes atliekas datētas ar vismaz 400. gadu pirms mūsu ēras. Un tā nav vienīgā ar šīm būvēm saistītā dīvainība.
Visgarākās nakts nams
Sākotnēji pētnieki uzskatīja, ka visi skeleti piederējuši vīriešiem – vai nu medniekiem, vai karavīriem, taču visjaunākās DNS analīzes apliecinājušas, ka minētais viens skelets tomēr piederējis sievietei. Sanmigelas de Aljendes tā dēvētā Pirmskolumba laikmeta muzeja direktore arheoloģe Rosana Kirosa vēstījusi, ka savulaik vairākās paaudzēs dzīvojuši ļaudis, kuri šo konkrēto ķermeni allaž nesuši sev līdzi, vienalga, kurp viņi gājuši vai pārcēlušies uz dzīvošanu, un tādā veidā tas turpinājies vismaz 950 gadus.
Tas katrā ziņā var nozīmēt tikai to, ka runa ir par kādu vairāk nekā nozīmīgu, izcilu senci. Un tikai pēc tā, kad bija uzbūvēts unikālais piramīdveida dievnams, šīs atliekas beidzot nolika mūžīgai dusēšanai tā pašā augšdaļā. Tiesa, pagaidām pētniekiem nav izdevies gūt kaut vai minimālu apjausmu par to, kas bijusi šī sieviete un kāpēc tā kādam bijusi tik ļoti svarīga.
Vēl vairāk – pētnieki pat nezina to, kas bijusi civilizācija, kura uzbūvējusi šīs Meksikas lieliskās piramīdas un dievnamus.
Pēc skeletu ģenētiskās analīzes pētnieki to DNS konstatēja ģenētisko līdzību ar dažām citām meksikāņu tautām, ieskaitot naua, purepeča, taraumara un maija, bet tādējādi var secināt faktiski tikai to, ka šī vieta varēja kalpot kā dažādu kultūru pārstāvju satikšanās vieta, uz kuru mēdza sabraukt ļaudis no visas Meksikas teritorijas.
Attiecīgais piramīdu un dievnamu komplekss atrodas Kanjada de la Virgenā (Jaunavas ieleja), aptuveni 30 kilometru attālumā no Meksikas centrālās kalnienes pilsētas Sanmigelas de Aljendes. Zināms, ka runas par šajā senajā kompleksā kopā ar skeletiem it kā esošajiem zelta un dārglietu krājumiem jau sen piesaistījušas gan piedzīvojumu meklētājus, gan tostarp arī izlaupītājus, taču gluži oficiāli izrakumi sākušies tikai kopš 2000. gada.
Trīspadsmit debesu nams tagad novērtēts kā kalendārais instruments, kas balstīts saules kustībā viena gada laikā. Tā ir augstākā no piramīdām ar taisnstūrveida pamatni, slīpām malām un kāpnēm, kas ved uz aptuveni 15 metru augstumā esošu nošķeltas plaknes veida platformu.
Divas mazākās būves – Vēja nams un Visgarākās nakts nams – uzbūvētas no pilnībā vienāda materiāla, un tas ir vulkāniskais tufs, kura gabali savstarpēji savienoti ar īpašu javu. Piramīdas virsmas vēl bijušas izflīzētas ar kaļķakmens plāksnēm, no kurām mūsdienās gan praktiski nekas vairs nav saglabājies.
Tostarp pat pēc divas desmitgades ilgajiem izrakumiem pētniekiem neesot pat ne mazākās nojausmas par to, tieši kura senā civilizācija ierīkojusi šo īpašo vietu.
Vairāk vai mazāk zināms esot vien tas, ka Trīspadsmit debesu nams patiešām bijis dievnams, kuram jākalpo senatnē nenovērtējami svarīgam uzdevumam: laika skaitīšanai. Kirosa izrakumos strādājusi kopā ar Meksikas Nacionālā antropoloģijas un vēstures muzeja speciālisti Gabrielu Sepedu, un abas vienojušās kopīgā secinājumā – ļaudis, kas to visu uzbūvējuši un apkalpojuši, bijuši hronometristi.
Kirosa arī paskaidrojusi plašsaziņas līdzekļu pārstāvjiem, ka šī pagaidām nezināmā senā civilizācija uzbūvējusi Trīspadsmit debesu namu kā kalendāro instrumentu, kura darbība balstīta saules kustībā gada laikā nolūkā to izmantot vissvarīgāko ar lauksaimniecības darbiem saistīto datumu noteikšanai. Kirosa uzskata, ka šie ļaudis ieguldījuši milzīgus pūliņus, uzbūvējot piramīdas, kas attiecīgajā vietā atrodas jau vismaz 1500 gadu, taču likteņa ironija parūpējusies par to, lai laika gaitā pilnībā izvējotu jebkāda informācija par viņiem pašiem.
Un tas tā esot lielā mērā arī tāpēc, ka viņi nav atstājuši nekādus rakstiski noformētus tekstus, un, protams, arī tāpēc, ka brutālajā spāņu iebrukumā un laupīšanā 16. gadsimtā iznīcināti gandrīz vai pilnībā visi dokumenti, kuros kaut kas varētu būt bijis vēstīts arī par šīm senajām Meksikas sabiedrībām.
Viss liecina par to, ka senie hronometristi bija ļoti attīstīta civilizācija, spējot lieliski orientēties astronomijā, arhitektūrā un būvniecības jautājumos.
Kirosa uzskata, ka daudzas pirmskolumba perioda kultūras Amerikā pielūgušas noteiktas dievības, taču šīs konkrētās civilizācijas pārstāvji pauduši bijību telpas un laika priekšā. Savās arhitektūras iecerēs viņi imitēja to, kas noticis pasaules radīšanas laikā.
Atbilstoši Meksikas pamatiedzīvotāju mutvārdos saglabātajai vēsturei, kā noskaidrojusi Kirosa, pasauli, telpu un dzīvību radījušas svētas būtnes, dodot cilvēkiem Sauli kā etalonu laika noteikšanai, tāpēc cilvēkiem šī organizācija bija jāatveido uz Zemes. Vispirms nācies organizēt četras gaismas puses, pa kurām gada laikā virzās saule, un tādējādi tas, ko var arī šodien vērot senajā dievnamā, ir “precīza kopija tam, kas noticis Visuma pirmās radīšanas laikā”.
Apbrīnojamie arhitekti un būvnieki
Vēl var piebilst, ka Trīspadsmit debesu nama četri stūri (leņķi) atbilst ziemas un vasaras saulgriežiem, proti, 21. decembrim un 22. jūnijam, un diviem ļoti svarīgiem ar lauksaimniecības darbiem saistītiem datumiem – 4. martam un 9. oktobrim, kas norāda uz to, kad ir laiks sēt un attiecīgi novākt ražu. Zinātāji pauduši: stāvot tieši iepretim piramīdas kāpnēm katrā no šīm četrām pieminētajām dienām, var redzēt, kā saules gaisma ļoti precīzi sakrīt ar atbilstošu leņķi.
Varot arī nojaust to, ka tad, kad sākusies piramīdas uzbūvēšana, tās būvētāji izmantojuši pārsteidzoši sarežģītus arhitektūras paņēmienus un materiālus.
Viņi ieguvuši rupjas formas tufa iežus, kas izveidojušies no sacietējušiem vulkāniskajiem pelniem, un izvietojuši tos tā, lai katrs gabals palīdzētu citiem palikt savās vietās.
Šo metodi dēvē par “hueso”. Un, lai arī mūsdienās piramīdas izskatās mazliet raupjas un šķietami primitīvas, to arhitekti un būvētāji savulaik nav žēlojuši spēkus, lai varētu tās padarīt maksimāli pievilcīgas, izdaiļojot fasādes un kāpnes ar ļoti rūpīgi apdarinātām kaļķakmens plāksnēm, kas atgādātas no pietiekami liela attāluma. Pētnieki uzskata, ka šo plākšņu transportēšanai no attiecīgajām raktuvēm vajadzējis ne mazāk par trim diennaktīm. Lai labāk piestiprinātu dekoratīvās kaļķakmens plāksnes, senie būvnieki izveidojuši speciālu saistvielu, izmantojot opuncijas lapas. Tas ir kaktuss, kas aug šajā rajonā, un tā sula, sajaucot kopā ar parasto būvniecības saistmateriālu, labi kalpo kā dabiskas izcelsmes līme ar pastiprinātu noturību.
Un vēl var piebilst, ka rūpīgākā piramīdu izpētē mūsdienu arheologi konstatējuši: tajās savulaik bijušas ļoti vērtīgas lietas, taču tas nav bijis zelts. Vai to visu nolaupījuši spāņu iekarotāji, vai arī tas no svētnīcām pazudis jau agrākos laikos? To arī pagaidām vēl nav izdevies noskaidrot.
