Lotes jaunie piedzīvojumi Pūķu zemē 0
Ar nu jau trešo filmu “Lote un pazudušie pūķi” turpinās veiksmīgi uzsāktais sadarbības modelis starp divām mazām kino industrijām – Igauniju un Latviju. Ar vairāku gadu garu intervālu – 2006., 2011. un 2019. gadā – iznākušas jau trīs pilnmetrāžas animācijas filmas par suņu meiteni Loti, kuras veidojuši režisori Janno Poldmā un Heiki Ernits, bet scenārija veidošanā iesaistīts igauņu rakstnieks Andruss Kivirehks, viena no spēcīgākajām mūsdienu igauņu literatūras personībām.
Arī latviešu valodā izdotas jau vairākas no grāmatām, un to saturs varētu piedāvāt arvien jaunas iespējas turpinājumiem kinematogrāfiskā formā (tomēr, kā jau izskanējis ar filmu saistītajā informācijā dažādos medijos – visticamāk, ka jaunu turpinājumu vairs nebūs un šī ir beidzamā pilnmetrāžas filma).
Tāpat jau kopš 2014. gada netālu no Pērnavas darbojas atrakciju parks “Lotes ciems”, regulāri atgādinot par pašmāju animācijas tēliem un akcentējot kino mārketinga potenciālu un saistību ar radošajām industrijām (šo aspektu varam novērot nu jau diezgan regulāri saistībā arī ar Latvijā veidotām animācijas filmām).
Līdz ar jaunās filmas iznākšanu noteikti atkal pieaugs “Lotes ciema” apmeklētāju skaits, grāmatu un suvenīru apgrozījums.
Kāpēc gan lai Vinnija Pūka vietā bērnistabas plauktā nestāvētu Lote vai kāds cits no filmas tēliem, un nu jau arī Lotes mazā māsiņa Rozīte?
Tēlu starptautiskai atpazīstamībai nāks par labu filmas dalība starptautiskajā Berlīnes kinofestivālā, bērnu un jauniešu auditorijai domāto filmu konkursa skatē (jāpiezīmē, ka šī nav pirmā Lotes saskarsme ar Berlīnes festivālu, tajā pabijušas arī abas iepriekšējās pilnmetrāžas filmas).
Janno Poldmā un Heiki Ernita režisētā filma tapusi kā Igaunijas un Latvijas kopražojums, Latviju tajā pārstāv animācijas studija “Rija” – lielākais spēlētājs Latvijas animācijas studiju vidū ar ievērojamu filmogrāfiju un starptautisku sadarbību, kas sniedzas ārpus tikai animācijas projektiem.
Piemēram, “Rija” ir bijusi iesaistīta Pītera Grīneveja filmas “Eizenšteins Gvanahvato” (2015) animācijas epizožu veidošanā, Sergeja Lozņicas “Miglā” (2012), kas saņēma Starptautiskās kinokritiķu federācijas (FIPRESCI) balvu Kannu kinofestivālā, u. c. Paziņojumi par to, ka “Lote un pazudušie pūķi” varētu būt noslēdzošā pilnmetrāžas filma par suņu meiteni, lielā mērā ir saistīti tieši ar finansiāliem apsvērumiem – uzņemt apjomīga garuma animācijas filmu mazu kino industriju apstākļos ir sarežģīti, jo šāda formāta filma ir laiku un finanšu resursus ievērojami paģēroša.
Kādi piedzīvojumi tad šoreiz filmā sagaida Loti? Neparastais un eksotiskais ir atkal klātesošs, tāpat kā došanās ceļojumā, lai palīdzētu jauniem draugiem. Ceļojuma motīvs ir perfekts filmas vēstījuma veidošanai, jo caur to filmas varoņi viegli pārvietojas starp dažādām vidēm, piedāvājot arvien jaunus vizuālus un saturiskus piedzīvojumus, kas nepieciešami skatītāja (īpaši mazā) uzmanības noturēšanai.
Atšķirība no iepriekšējām filmām visvairāk jūtama filmas galveno varoņu sastāvā, kuriem pievienojusies Lotes mazā māsiņa Roze. Viņas tēls ļauj vēl vairāk izcelt ģimenisko aspektu, kurā Lotes vecāki dzīvo perfektā saticībā, un Rozes ienākšana ģimenē šo idilli vēl vairāk pastiprina.
Ceļojuma atainojuma dramaturģiskajā attīstībā filmas sākuma daļa ir notikumu ziņā mazāk piesātināta, vairāk pievēršoties jau iepriekšējā filmā iepazīto varoņu atkal satikšanai dažādās situācijās. Profesori Kārlis un Viktors (jenots un zivs) ir vieni no galvenajiem notikumu virzītājiem, jo viņu interese par senu dziesmu ierakstīšanu, lai piedalītos konkursā, ir tas vadmotīvs, kura dēļ Lote un Roze arī dodas ceļojumā.
Zinātnieku vēlme ierakstīt ugunsspļāvēja pūķa dziesmu būtu kā droša garantija viņu uzvarai, tāpēc pūķu atrašana ir prioritāte – un tai jānotiek pavisam īsā laikā: jo ierakstu iesniegšana konkursam beidzas jau nākamajā dienā. Tā visiem tiek pavērtas durvis uz slepenu, acīm apslēptu pasauli, kurā mitinās īsti un neīsti pūķi un kurā ir jāatjauno izzudusī kārtība.
Rozes skatienam – un viņai šī ir pirmā diena mūžā – ārkārtīgi piesātināta iniciācija piedzīvojumiem bagātajā pasaulē ap Izgudrotāju ciemu – ir īpaša nozīme, un tas ir arī ļoti veikls filmas vēstījuma rīks, lai nebūtu jāatkārtojas iepriekšējo filmu sižetiskajai shēmai – Lote un piedzīvojumi. Arī Lotei ir jākļūst pieaugušākai no mūsu, skatītāju, perspektīvas, lai spētu tēlā ieraudzīt arī tā attīstības iespējas, nevis tikai atkārtot ļoti līdzīgus sižeta modeļus.
Filmas dialogu pielāgošanu latviešu valodā veicis rakstnieks Andris Akmentiņš, un, nenoliedzami, filmā ir daudz tādu frāžu, kurām ir potenciāls kļūt par ikdienas sarunvalodas sastāvdaļu vai vismaz atpazīšanas zīmi starp filmas cienītājiem. Neiztrūkstoši kā iepriekšējos darbos filmā skan Renāra Kaupera balss, akcentējot ar muzikāliem iestarpinājumiem un papildinājumiem notikumu gaitu, kā arī vairojot filmas pozitīvo kopnoskaņu. Pūķu ģimenes dažādu paaudžu pārstāvju balsīs savukārt saklausīsim labi zināmus latviešu aktierus (piemēram, Olgu Dreģi, Ilzi Ķuzuli-Skrastiņu un citus).
Ja Lotei tomēr izdotos atgriezties jaunos turpinājumos, skatītāju noteikti netrūktu, jo tā spēj uzrunāt gan saturiski, gan emocionāli dažādu paaudžu auditorijas.
“Lote un pazudušie pūķi”, animācijas filma
Režisori: Janno Poldmā un Heiki Ernits (Igaunija), Latvijas puses producents Vilnis Kalnaellis (studija “RIJA”).Varoņu balsis latviski ieskaņojuši Lueta Meldere, Amēlija Barone, Ilze Ķuzule-Skrastiņa, Gundars Āboliņš, Anita Sproģe, Jānis Jarāns, Renārs Kaupers, Pēteris Šogolovs, Imants Pakalnietis, Andris Freidenfelds, Edgars Lipors un citi.Filmas dziesmu sacerējis un iedziedājis “Prāta vētras” mūziķis Renārs Kaupers.Skatāma kinoteātros visā Latvijā – “Splendid Palace”, “Cinamon” un “Multikino” Rīgā, “Cinamon Balle” Liepājā, “Kino Lora” Siguldā, “Silverscreen” Rēzeknē un Daugavpilī, “Gaisma” Valmierā, “Kino Rio” Ventspilī, “Vidzeme” Madonā, “Kino 3D” Smiltenē, “Star Cinema Korso” Jūrmalā, “Kino Auseklis” Talsos, Vidzemes koncertzālē “Cēsis”, Kultūras centrā Kuldīgā.Vienlaikus filmu iespējams noskatīties platformā “Shortcut”.
