Strīķe uztaisīja uguņošanu. Saruna ar Alekseju Loskutovu 17
Pagājušajās nedēļās KNAB darbiniece Juta Strīķe uzstājās gan TV raidījumā “1 pret 1”, gan presē un uzdeva virkni jautājumu, kurus varētu summēt vienā – kam vajadzīgs stiprs KNAB? Strīķe sabiedrību vedināja uz domu, ka ne agrāk, ne pašlaik pie varas esošajiem tas nav vajadzīgs, un viņas jautātā adresāti vai nu nav komentējuši, vai nesteidzas atbildēt Strīķes izteikumiem. Līdz ar to aicināju uz interviju bijušo KNAB vadītāju, tagadējo Saeimas Korupcijas apkarošanas apakškomisijas priekšsēdētāju Alekseju Loskutovu (“Vienotība”). Viņš iesniedzis priekšlikumus KNAB likumā, kuri būtībā paplašinātu biroja priekšnieka iespējas atlaist darbiniekus. Tie ir būtiski, izvērtējot arī ieilgušo iekšējo konfliktu starp vadītāju Jaroslavu Streļčenoku un Jutas Strīķes atbalstītājiem.
– Lielas sabiedrības daļas priekšstatā Strīķes kundze ir neuzpērkama ideāliste, kas cīnās par taisnīgumu līdzīgi Žannai D’Arkai. Turpretī Streļčenoka kungs tāds kancelejisks, sauss vadītājs, kam, piedevām, nav ar ko īpaši lepoties kukuļņēmēju apkarošanā. Jūs abus labi pazīstat. Tas ir aptuveni pareizs priekšstats vai stereotips attēlojums?
– Arī vizuāli Juta Strīķe ir spilgtāka savās izpausmēs, kamēr Streļčenoks klusāks, piezemētāks. Taču nesen aizdomājos, kas viņiem kopīgs. Tā ir spēja stāvēt par savām pozīcijām. Vieniem tā liksies kā spītība, otriem – pārliecība.
– Dotais raksturojums liek jautāt tālāk – vai pretimstāvēšana bez piekāpšanās nav novedusi KNAB pie krietni pabojātas reputācijas un pie tā, ka krities respekts pret iestādi? Taču tas viss bija ziedu gados, piebildīsim – Loskutova laikos. Ar plašu sabiedrības atbalstu, ar potenciālo likumpārkāpēju bijību, “ka Strīķe atnāks pakaļ”.
– Diemžēl Strīķe savu interešu aizstāvībai uzreiz izvēlējusies publicitātes ceļu. Pretstāvēšana kļuvusi tik pamanāma un bieži cilāta nevis nozīmības un būtiskuma dēļ, bet tāpēc, ka jau ar pirmo saņemto disciplinārlietu Juta aizgāja pie draudzīgiem žurnālistiem un politiķiem, kas jūt viņai līdzi. Domstarpības varēja izlemt sausi – tiesājoties, bet uztaisīja uguņošanu. Ja runā par iemesliem, kādēļ viss sācies? Juta ir cilvēks, kas uzskata par savām neatņemamām tiesībām strādāt, kā viņa grib, diži neatskaitoties. Ar to sadūros arī es kā KNAB priekšnieks un mēģināju saukt pie kārtības. Toreiz konflikts iegailējās, bet man bija skaidrs – ja iekšēji karosim, tad Kalvītim būs vieglāk par vieglu vērsties pret KNAB kā iestādi. Varbūt šodien tā liekas kļūda, bet nolēmu Jutu likt mierā, lai viņa strādā, bet KNAB dzīvos, ies uz priekšu visās frontēs. Streļčenoka situācija ir cita. Viņš uzvarējis godīgā, atklātā konkursā uz amatu, un to neviens nevar apšaubīt. Politiķi tur roku nepielika…
– …un Strīķe atzina, ka viņš baudījis uzticību, kamēr viņa vīlusies.
– Man subjektīvi šķiet, ka Strīķes kundze cerēja, ka varēs vadīt “jauno” kolēģi vai ka varēs dzīvot kā “valsts valstī”. Streļčenoks ir ļoti punktuāls izpratnē par biroja vadīšanu, līdz ar to izvirzītās prasības amatpersonām – visām vienādas. Tas atbilst klasiskam priekšstatam par pārvaldību – likums, biroja nolikums, priekšnieka uzdevumi, atskaitīšanās par paveikto. Kolīdz viņš pieprasīja pirmās atskaites, no Strīķes puses to uztvēra kā iejaukšanos viņas valsts iekšējās lietās. Kad viņa sāka ignorēt priekšnieka rīkojumus, loģiski, cits neatlika kā disciplinārlietas ierosināšana, kas pretī sastapa virkni svešvārdu – mobings, bosings, terorizēšana. Kaut bija elementārs mēģinājums uzstāt uz priekšnieka pilnvarām.
– Jūs tās papildiniet, lai priekšniekam ar likuma spēku vieglāk atlaist nepaklausīgus darbiniekus.
– Smieklīgi, bet nē. Piedāvāju nevis nekad nebijušas un unikālas tiesības, bet situācijas risinājumu strupceļam, kādā nonācis birojs. Situācija izdevīga Strīķei, jo birojā paralēli nosacījumam, ka tas ir dienests, noslēgti arī darba līgumi. Tas dod priekšrocības padotajiem, liedzot vadītājam normālu risinājumu, kad tiesa pasaka, kam taisnība, kam nav. Domstarpība izpaužas tā – ja pieņem biroju kā iestādi, kur cilvēki atrodas dienestā, priekšnieks, uzliekot disciplinārsodu vai lemjot par atbrīvošanu no darba, to noformē kā administratīvu aktu. Padotajam, to nepieņemot, jāiet pēc administratīvās tiesas vērtējuma. Taču darba līgums Jutai Strīķei ļāva izdomāt pavērsienu iet uz vispārējo tiesu, kur neskatīja, par ko strīds, bet pateica Streļčenoka kungam – rīkojumu par darba tiesisko attiecību pārtraukšanu tā nenoformē. Paradoksa turpinājums – uzteicot darbu atbilstoši Darba likumam, darbiniekiem rastos iespējas iet uz administratīvo tiesu, kur arī pateiktu, ka nav ievērota forma, neskatot rīkojumu pēc satura.
– Stīvēšanās ap juridiskām finesēm cilvēkiem apnikusi un neatceļ iepriekš jautāto – kā tas skar biroja reputāciju, respektu?
– Reputāciju sabojāja ne kādam uzliktās disciplinārlietas, bet Jutas apzināti izvēlētais veids, kā sevi aizstāvēt. Ja publiski, ar pompozu izrādīšanos…
– …kam vēl varētu piekrist, ja viņa viena pati spirinātos pretī, bet ir domubiedri, kuri ir vienisprātis, ka Streļčenoks nav īstais vīrs priekšnieka amatā. Ir arodbiedrība, kas nostājusies pret Streļčenoku, un ir izmeklētāji, kas aiz nepatikas paši aizgājuši no darba.
– Cik zinu, viens saistībā ar prettiesisku darbību atbrīvots, viens aizgājis uz paaugstinājumu, par citiem skaidri nemācēšu pateikt. Interesanti, ka absolūts vairākums pret priekšnieku ir no Jutas bijušajiem padotajiem.
– Strīķe apgalvojusi, ka it īpaši šajā sasaukumā pie varas esošajiem nav vēlmes un politiskās gribas korupcijas apkarošanā.
– Tā ir skaista spekulācija, cerot uz cilvēku īsu atmiņu. Paskatīsimies 10. Saeimu, kur sēž Šķēle, Šlesers, viņu līdzbiedri. Kura Saeima ir apšaubāmāka? Tā vai tagadējā?
– Atsvaidzināsim to, kas atmiņā. Prezidents Zatlers bija pamanījis naudas varas saaugšanu ar politisko un atlaida 10. Saeimu. Vai teiksiet, ka tagad naudas ietekme gājusi mazumā, oligarhu iespaids vairs nav dienas kārtībā? Sabiedrība kļuvusi īpaši uzmanīga pēc tam, kad ZZS, kur viena sastāvdaļa ir Lemberga partija, nokļuvusi varas augstumos.
– Naudas loma mazinājusies, bet ne tik daudz, kā mēs visi gribētu. Kas attiecas uz oligarhiskām personām, pateicoties KNAB 2007. – 2008. gada darbībām, gan Pirmā, gan Tautas partija nogājušas no skatuves. Tādas izmaiņas ir.
– Vecie oligarhi tālu prom vis neesot, bet vai jauni vietā nav radušies? Ko regulāri atklāj – ka daži saņem priekšroku valsts iepirkumos, citi tirgo politisko ietekmi un vēl notiek balsu pirkšana vēlēšanās. Tad baumo par grupējumu uzdarbošanos ministrijās, shēmošanu – tā vis nešķiet, ka naudas maisi vairs nespieto ap valsts pārvaldi.
– Jā, KNAB darba nekad nav trūcis un netrūks. Svarīgi, lai pašos resoros mainītos attieksme. Lai jaunatnākušie cilvēki nebūtu gatavi iekļauties iestrādātās shēmās, bet gribētu dzīvot pa jaunam. Godīga dzīvošana ir visiem labāka. Nevis tikai tiem, kas tuvāk pie šprices.
– Jūs arī tā ideālistiski noskaņots, bet kā ar KNAB iespējām cīnīties ar “pagājušo laiku paliekām”?
– Nešaubos, ka kapacitāte ir pietiekami augsta, bet man ir iespaids, ka korupcijas apkarotāji birojā strādā tikai tik daudz, lai nepārmestu nestrādāšanu. Ar smadzenēm jūtu, ka viņi nogaida, vai nomainīsies priekšnieks, tad paskatīsies, vai vērts rukāt.
– Deputāt! KNAB arodbiedrība jau aizrādīja, ka jums neesot tiesību runāt, ko nevarat pierādīt!
– Lai viņi pierāda pretējo ar darbiem! Arodbiedrībā, kā man liekas, pārsvarā ir no apkarotāju nodaļas. Lielas krimināllietas nekrīt kā āboli no koka, bet ir vidēja, mazāka rakstura pārkāpumi, un šo korumpantu lietas varētu arī biežāk likt uz galda.
– Ģenerālprokurors esot apmierināts ar pretdarbību kukuļošanai, bet ko jūs, antikorupcijas apakškomisijas vadītājs, teiksiet? Kaut uz skaitļiem skatoties?
– Runājot par apkarošanu, izmeklēšanā ir “lielās” lietas, bet kopumā lietu skaits pakāpeniski samazinās gandrīz kā tendence. Starptautiskā vērtējumā Latvija neizskatās slikti. Nedaudz atpaliekam no Lietuvas, vairāk no Igaunijas, bet aiz mums ir vēl kādas 5 – 6 ES valstis. Protams, gribētos pārliecinošāku virzīšanos uz augšu.
– Par to atbildīgs KNAB direktors?
– Ne tikai. Pretkorupcijas cīņa ir arī valdības atbildība, pilsoniskās sabiedrības un nevalstisko organizāciju ieinteresētība.
– Pilnīgi piekrītu. Bet tas vīrs, uzvārdā Streļčenoks, var vai nevar veicināt, kāpināt, aktivizēt karošanu ar kukuļņēmējiem?
– Viņš var darīt vairāk, lai to panāktu. Ne vien rutīnas darbā biroja iekšienē, bet aktivizējoties publiskā telpā. Jāinformē par notikušiem pretkorupcijas pasākumiem, izstrādātiem likumprojektiem. KNAB vārdam, pretkorupcijas darbam jābūt dzirdamam gandrīz vai ikdienā. Manā laikā KNAB autoritāte pieauga, kad apzinājos – jo birojs ir atklātāks publikai, jo vairāk visi saprot, ka korupcija ir slikta, jo vairāk atgādinām, ka ir tie, kas neguļ un strādā pret kukuļotājiem, jo labāk.
– Cilvēku acīs Strīķe bija tā, kas “neguļ”, bet cīnās. Kā vērtējat – viņa ir augsta līmeņa profesionāle un jaudīga sasniegt rezultātus?
– Nopelni lielā mērā bija komandai, kur katrs pildīja pienākumus. Izmeklētāja darba specifika ir, ka viņš pats ir savas lietas saimnieks. Juta izteikti pieslēdzās padoto darbam, kad tika plānoti lieli pasākumi – aizturēšanas vai kas sarežģīts. Bet negribu teikt, ka bez viņas līdzdalības darbus nepaveiktu. Cilvēki krāja pieredzi, es arī aicināju izmeklētājus pastāvīgi izglītoties, pilnveidoties, jo arī koruptīvie noziegumi ir ne tikai kukuļošana, bet izpaužas arī sarežģītajās saimnieciskajās shēmās. Tas vienmēr ir problemātiski kā operatīvajam darbiniekam, tā izmeklētājam.
– Sabiedrība taisni pieprasa – no valdības, no politiķiem, no Korupcijas novēršanas apakškomisijas un no Streļčenoka tādu likumu tīklu, kas ļautu zvejot lielās zivis, nevis dzenāt sīkākās. Un maza interese, lai Streļčenokam iedotu rokā likuma spēku, ar ko viņš cīnītos pret darbiniekiem, pret kuriem viņam ir aizspriedumi vai nepatika.
– Šie likuma grozījumi ļaus izskatīt strīdus pēc būtības. Kad tā izdarīs un būs tiesas nolēmumi, tad strīdi izbeigsies. Mēs panāksim taisnīgumu, nevis dosim iespēju ar kādu izrēķināties.
– Mēs runājam par augsti kvalificētiem darbiniekiem. Ja priekšnieks panāk savu, dabū prom Strīķi, pieredzējušos izmeklētājus, tad viņu vietā ierodas jauni, nepieredzējuši cilvēki. Un tad man ausīs skan tā pati skandināšana, kas par policiju – mazas algas, pamet darbu, ko no nezinīšiem var prasīt.
– Streļčenoks teicis, ka viņam nav mērķis tikt vaļā no konkrētiem cilvēkiem. Mērķis ir, lai likumam ir reāla vara, kas ļauj izskatīt konfliktus. Domājams, ka tad tie, kam, tautas valodā izsakoties, niez pirksti, paprātos, vai lekties, vai ievērot jebkurā normālā iestādē pieņemto kārtību, ka ir priekšnieks, ir padotie.
– Jūs gribēja nosviest no amata ar Valsts kontroles atzinumu. Politiķi būtu izmantojuši atklātās nebūšanas, lai tiktu vaļā no Loskutova. Tauta pasargāja. Vai situācija ir mainījusies, tikai tagad grib atbrīvot Strīķi, meklējot ieganstus, ka neklausa priekšniekam, neatskaitās? Jo abos gadījumos vīd mērķis – vājināt KNAB.
– Negribu atbildēt par visiem, bet teikšu, ka neviens KNAB priekšnieks nav tik neprātīgs, lai vērstos pret padotajiem bez faktiska pamata. Piekasīties, lai padzītu.
– Nē, pamats ir. Ja vajag, pantu atradīs, un jums atrada trūkumus.
– Esmu pārliecināts, ka Streļčenoks nekad nepildītu nekādu politisku pasūtījumu un interesi.
– Kas tur pie šādas pārliecības?
– Minēju, ka viņš spītīgs. Lēmumi, kurus pieņems, būs viņa. Neatkarīgi, nevis kāda uzspiesti un nodiktēti.
– Lielā interese un mērķis, lai valsti vada caurspīdīgos procesos – cilvēki ar tīrām rokām. Tajā pašā laikā sabiedrībā nav lielas ticības, ka tā arī reāli notiek. Vediet mūs skaidros ūdeņos – vai ir lielie zagļi, uzpirktas amatpersonas, un kur tās meklējamas?
– Noteikti kaut kur ir blēži, bet, no otras puses, bieži atklātības trūkums un nespēja izskaidrot nolemtā jēgu rada šaubas par lēmuma pamatotību un godīgumu. Kāpēc valdībā darīja tā, nevis šitā? Vai apakšā nebija “intereses”?
Kārtojot darījumus, ir vajadzīga zināma noslepenotība, bet pēc lēmuma pieņemšanas visu taču var saprotami izskaidrot! Izpurināt procesu kaut pa vīlei! Tas ir no svara kaut tāpēc, ka lielās noziedzīgās zivis parasti peld duļķainos ūdeņos.
– “Iekritušas” tāda ranga amatpersonas kā “Latvijas dzelzceļa”, agrāk “Latvenergo” vadītāji. Un Strīķes kundze runāja par sistēmu, kas nemainās, ja kādu noķer un citu ieliek vietā. Tas bija jautājums – kāda jēga kādu ķert?
– Neizslēdzu, ka ir pašatražojošās sistēmas. Tādos lielos uzņēmumos riski tiešām pastāv. Minēšu piemēru tuvāk zemei. Konkrētā robežšķērsošanas punktā Latvijas pusē – ja tur sadziedājušies muitnieki ar robežsargiem vai noziedzīgus plānus kaļ konkrētā muitnieku maiņā, parādās iespēja netīrai profitēšanai. Šādā sistēmā, kur iestrādājušies, ka šļūc kā pa eļļu, jaunu, godīgu darbinieku izēdīs visātrākajā laikā vai viņš atteiksies no principiem, kļūdams par sistēmas zobratiņu.
– Par Saeimas deputātiem arī tā saka. Ielaidām jaunos, bet viņiem apcirta spārnus.
– Nevajag pārvērtēt Saeimas deputāta iespējas, drīzāk jaunais deputāts aptver savu pilnvaru robežas.
– Kā ilggadējam KNAB direktoram jums bija pieeja slepenai, operatīvai informācijai. Vai toreiz darbojās daudz negodīgu, pērkamu politiķu, blēžu – amatpersonu, lai arī viņu vainu nevarēja “uz sitiena” pierādīt?
– Pieļauju, ka jā, bet vārdus nesaukšu. Negribas iet uz tiesu. Protams, KNAB ir vadošā pretkorupcijas iestāde Latvijā, bet ir viens “bet”. “Latvijas dzelzceļš”, “Latvenergo” – stratēģiskas nozīmes valsts uzņēmumi. Kas valstī atbild par valsts drošību? Ja ir nopietni koruptīvi darījumi šādu uzņēmumu vadības līmenī? Bez jokiem – tas apdraud valsts ekonomisko drošību! Uzskatu, ka te Drošības policija nebija uzdevumu augstumos. Tās svēts pienākums rūpēties par valsts politisko, ekonomisko un cita veida drošību.
– Strīķe par to runāja citā plāksnē. Ka arī no Ģenerālprokuratūras KNAB izmeklētāji nesaņem atbalstu, kad būtu vajadzīgs. Prokurori, pieņemot lietas, caurskatot, vai pietiek pierādījumu, lai ietu uz tiesu, bet nav sadarbības roku rokā iepriekšējā izmeklēšanā. Kā komentēsiet?
– Strīķe labi zina, kāpēc ar tādu apgalvojumu nākusi klajā. Nezinu detaļas, bet tas vērsts pret ģenerālprokuroru. Tā nav bijis un nebūs, ka prokurori darīs, kā grib KNAB izmeklētāji. Uzraugošais prokurors kontrolē izmeklēšanas gaitu. Kad tā pabeigta, tieši viņš uzņemas personisko atbildību uzturēt valsts apsūdzību. Viņš neies ar slikti izmeklētu lietu, kurā trūkst pierādījumu, blamēties tiesas priekšā.
– Atgriezīsimies pie KNAB. Kāds ir risinājums, kad tik ilgi netiek galā ar iekšējo konfliktu?
– Mana pārliecība, lai birojs atgūtos, vispirms jādod iespēja priekšniekam pieņemt tiesiskus lēmumus, kurus tiesa izvērtē…
– Atkal, cienījamais Loskutov! Atlaist Jutu Strīķi!
– Nē, panākt, lai birojā strādājošie pildītu likumus, priekšnieka uzdevumus, iedarbinot mehānismu uz pilnu jaudu. Kas negribēs iedarbinātā mehānismā strādāt – viņa problēma.Man žēl, ka šādus grozījumus nepieņēma pirms gadiem trim. Vai kāds aizietu vai kādu atlaistu, bet palikušie strādātu, ievērojot likumu, un sen visi aizmirstu, ka KNAB bijušas nesaskaņas.
– “Vienotības” premjere Straujuma, saņēmusi mantojumā KNAB problēmu, sliecās likt Saeimā uz balsojumu lēmumprojektu par Streļčenoka atbrīvošanu no amata. Vai tā nebija? To nedarīja, jo nespēja salasīt balsis.
– Esmu pārliecināts, ka gan Dombrovskis, gan Straujuma pieļāva kļūdu, iejaucoties jautājuma risināšanā, kas ir tiesas kompetencē. Ar iejaukšanos viņi palielināja priekšstatu par konflikta mērogu. No otras puses, kas ir vēl bīstamāk, – deva iespēju sabiedrībai meklēt varbūt esošos, varbūt neesošos politiskos mērķus. Sak, kura puse kuru aizstāv. Tā nedrīkstēja darīt.
– Premjeri reaģēja uz sabiedrības prasību kaut ko darīt, lai strīdi nenomāktu KNAB darba spēju.
– Situācija var būt uzkarsusi, nepieņemama, bet tiesai jālemj, kam taisnība. Tā būtu solīdi no politiķu tēlu uzturēšanas puses, gan arī attiecībā pret iestādi.
– Šoruden Saeima vēlēs jaunu KNAB direktoru, un Jaroslavs Streļčenoks teicis, ka kandidēšot atkārtoti, piedaloties konkursā. Bet jau šodien krietnā Straujuma, kura dziļi pētījusi iestādes problemātiku, saka – par Streļčenoku nebalsošot. Tā jums nav mēraukla?
– Es aicinātu gaidīt rudeni. Cāļus skaita rudenī.
– Aicinot konfliktējošās puses uz valdību, Saeimu, dibinot izpētes komisijas, parādījās priekšlikumi nodot biroju cita pakļautībā – iekšlietu ministram, ciešāk premjeram u.tml., bet, no otras puses, uzsvēra, cik būtiski glabāt KNAB maksimālu neatkarību.
– Biroja statuss nav jāmaina. Redzēsim, kas pieteiksies priekšnieka amatam rudenī, bet vēroju, ka ar katru konkursu kļūst aizvien grūtāk. Spējīgi potenciālie vadītāji redz, ka, vadot šo iestādi, neizbēgami uzdursies kā iekšējiem, tā ārējiem kašķiem. Šoreiz izvēles grūtības būs pārākā pakāpē augstas, jo kandidāti saprot, ka viņiem piedāvā vadīt darbiniekus, kas grib palikt iekšpusē nesodāmi un darīt, ko iegribas, bet tavs pārraugs Ministru prezidents vēl sit pa galvu, ka tu netiec galā ar nepakļāvību.
– Cik patiesībai atbilst runas, ka Strīķe darbības laikā ne gluži piesegusi, bet simpatizējusi vieniem politiķiem un uz pārkāpumiem pievērusi acis, turpretī antipātijas apkarojusi pilnā bruņojumā no visiem ieročiem?
– Parasti ar tādu subjektivitāti nedalās, bet, vērtējot Jutas darbu, es noteikti neliktu galvu ķīlā.
– Šķiet, Streļčenoks arī mājis tai virzienā.
– Viņš, kā man liekas, gan ne tuvu nav saistīts ne ar politiķiem, ne ar politikas taisīšanu. Karjeras sākumā Streļčenoks bija ierēdnis, kas iepazina birokrātisko kārtību labā nozīmē, bet tas ir nedaudz traucēklis KNAB publiska tēla veidošanā, kad iezīmējas viņa tāds kā kancelejiskums. KNAB ir iestāde, kas valsts pārvaldes hierarhijā lielā mērā salīdzināma ar ministriju. Tad jābūt spējīgam “iznest” iestādi publiski un “iznesties” arī kā vadītājam.
– Pavisam interesanti no Strīķes teiktā izklausījās, ka Streļčenoka vietnieks korupcijas apkarošanas jautājumos tagad ir kāds Rozes kungs, kuru neviens neesot redzējis. Kā to saprast?
– Piekrītu, ka abiem vietniekiem – apkarošanā un novēršanā – jābūt tādiem, kas spēj sabiedrībai pamatot, ko un cik efektīvi birojs dara. Patiesībā par biroja panākumiem jārunā nevis preses sekretārei, bet priekšniekam un attiecīgās jomas vietniekam.
– Jūs, Saeimas antikorupcijas komisijas vadītājs, arī neko nezināt par Rozi?
– Viņu nepazīstu. Nav aplaimojis mūsu komisiju. Parasti priekšnieks pats nāk.
– Ko atbildat tiem, kuri Loskutovu tagad sauc par Streļčenoka pastnieku?
– Krieviem labs sakāmvārds. Apsaukā kaut par cūceni, tikai grozā neliec.
