Mūs kā represētos sadzina lopu vagonos. Uz pārdzīvoto atskatās Černobiļas katastrofas seku likvidatori 6
Šodien aprit 30. gadskārta kopš Černobiļas atomelektrostacijas katastrofas, kas bija traģiskākā kodolavārija cilvēces vēsturē.
Ojārs Lūsis, pirmais iesaukums (8. maijs – 24. augusts): “Ukrainā nonācu pirmajā iesaukumā. Tolaik strādāju Preses namā, uz darbu atveda pavēstes. Kadru daļas priekšniece atnāca uz laboratoriju un pateica – būs grūti, bet jābrauc. Neviens jau nezināja, kāpēc sūta un kas būs jādara. Mana armijas specialitāte bija ķīmiķis/izlūks, bet no tā visa biju dikti tālu. Nevienu tas neinteresēja un tādus grāba pirmos. Mūsu savākšana bija krievu armijas politika, jo pirmos trīs mēnešus 90% bijām tikai mēs – baltieši. Pēc tam, kad sākās kadru maiņa, parādījās citi, piemēram, visādi krimināli cilvēki, kuri paši uzprasījās, lai tikai pēc tam varētu pazust. Mainīja mūs, kad bijām savākuši it kā 25 rentgenus, kaut sākumā bija doma mūs turēt līdz 50 rentgeniem. Labi, ka viņi paši saprata, ka tas tomēr būtu pārāk nežēlīgi. Cik beigās katrs dabūjām, neviens nezina. Uz 80 cilvēkiem nomērīja kopējo fonu un viss. Mazgājām cilvēkus un tehniku, kas nāca ārā no zonas. Diennakti esi iekšā sanitārās apkopes punktā un diennakti – 30 km attālajā telšu pilsētā. Tagad visi esam 2. vai 3. grupas invalīdi – izkrituši zobi, sāpošas muguras, ceļgali un viss pārējais. Valsts mūs atbalsta minimāli, turklāt, ja invaliditātes pabalsts pārsniedz pensiju, to tev vairs nemaksā. Ir cilvēki, kuri tādēļ tiesājušies un pat uzvarējuši. Mums vajadzētu būt represēto statusam – tādos pašos lopu vagonos vien mūs sadzina…”
Ivars Kalada, pirmais iesaukums (8. maijs – 3. oktobris): “Uzskatu, ka mūsu iesaukums notika PSRS sarkanā terora apmēros, lai tikai iznīcinātu baltiešus – tāpat kā 1949. gadā mūs savāca lopu vagonos un aizveda. Bīstamību apzinājos tikai tad, kad bijām jau Ukrainā, jo nevarējām pirmajā vietā uzsliet nometni – bija pārāk liela radiācija. Sākumā iesauca uz 45 diennaktīm, pēc tam palielināja līdz 180 dienām. Biju medrotas komandiera vietnieks par tehniskajiem jautājumiem – braukāju kā šoferis un dežurēju kopā ar ārstu, feldšeri. Man ir 2. grupas invaliditāte – reizēm jūtos ļoti slikti un mokos – veselības problēmas ir nopietnas. Esmu viens no tiem, kas tiesājas ar valsti par neizmaksāto pensiju. Zāles ir dārgas, valsts kompensē tikai lētākās. Mēs, kas izcīnījāmies tiesā, vismaz varam atļauties rehabilitāciju. Kopumā valsts attieksmi pret mums vērtēju kā skeptisku.”
Longins Švirēvičs, pirmais iesaukums (8. maijs – 23. jūlijs): “Ukrainā biju 77 dienas. Pienākumos ietilpa automašīnu un cilvēku mazgāšana. Neko nedz redzējām, nedz nojautām par radiāciju – par nopietnību nebija ne jausmas. Vienīgi gaisam tur bija metāla, kapara garša, kas radiācijai esot raksturīgi. Tāpat biju dzirdējis radio “Amerikas balss” par šo notikumu, tāpēc kaut kam gatavs biju. Ar veselību tagad ir grūti – sāp locītavas, asinsspiediens ir augsts, imunitātes nav. Reizēm roku un kāju pirkstgali ne no kā pārplīst, bet dzīst ārkārtīgi ilgi – pat pusgadu. Valsts atbalsts kaut kāds ir – kompensācija 100 eiro par komunālajiem maksājumiem. Maksā vai nu par veselības kaitējumu, vai pensiju – abus ne! Tāpēc jau daudzi cīnās un sūdz valsti tiesā.”
Jānis Stikans, pirmais iesaukums (8. maijs – 28. augusts): “Ir sajūta, ka tas viss noticis pirms mēneša, dziļi viss palicis atmiņā. Mūs sagūstīja 7. maijā, 11. maijā jau uzcēlām telšu pilsētiņu un 13. maijā braucām iekšā zonā. Absolūti nekādi nevarēja pateikt, ka būtu radiācija. Līdz blakus grāvī izmērīja radiāciju un pateica, ka tur ir 2,5 rentgeni. Pirtī nomazgājāmies, uzvilkām tīras drēbes, un pēc 20 minūtēm atkal bija tas pats radiācijas līmenis. Ar plaukstu nolaidu pa drēbēm un plauksta palika perlamutra krāsā. Šobrīd man ir 2. grupas invaliditāte, ar katru dienu kļūst sliktāk – sāp kauli, locītavas. Par valsts atbalstu grūti runāt – mums it kā apmaksā kompensējamās zāles, bet mēs tāpat visu maksājam paši. Es arī tiesājos ar valsti – četrus gadus valsts man ir nošmaukusi, bet naudu vismaz par 16 mēnešiem esmu atguvis.”
