Lopkopji un plēsēji – kurš kuru? 4
Ilze Mitāne, žurnāls “Agro Tops”
Lauksaimniecība ir samērā riskants pasākums, jo ne viss ir atkarīgs tikai no saimniekošanas prasmes un izdarības. Paredzēt riskus un darīt maksimālo, lai tos novērstu, ir gudras saimniekošanas pazīme, tomēr dažkārt, pat ieguldot prāvus naudas līdzekļus dažādos aizsardzības pasākumos, zināma daļa saimniekošanas gribot negribot jāatstāj Dieva rokās, jo nav ne paredzama, ne iepriekš izskaitļojama. Tā tas ir brīdī, kad lauksaimnieks pēta draudīgos lietus mākoņus, termometra stabiņu vai sūrojas par stirnu nobradāto labību un mežacūku apēstajiem kartupeļiem. Un tā tas ir, arī aprūpējot mājlopus, kas paši neprot piezvanīt 112 brīdī, kad tuvojas plēsējs.
Latvijā lopus apdraud vilki, klaiņojoši suņi, vilku un suņu krustojumi, retāk – lūši un lāči. Vieni no visneaizsargātajiem mājlopiem ir aitas un kazas, jo praktiski nespēj pretoties plēsēju uzbrukumiem. Tā kā aitas un kazas ir augumā mazākas par govīm vai zirgiem, tās arī visbiežāk krīt par laupījumu plēsējiem.
Vilku vizītkarte
Vilki ir bara dzīvnieki. Tie pārvietojas un medī kopā. Parasti vilku bars sastāv no vienas ģimenes – vilku pāra un bērniem. Ģimene var būt paplašināta – ar pērnā gada jaunuļiem vai vairākām mātītēm. Barā var būt 2-20 vilki. Bara lielums ir mainīgs, to nosaka vilku vecums, individuālās īpašības un barības daudzums teritorijā. Lielākā daļa vilku pāru ir monogāmi, bet ir arī izņēmumi. Jaunākie vilki pakļaujas saviem vecākiem, un barā visi palīdz audzināt mazos vilcēnus.
Katram baram ir sava teritorija, kas sasniedz līdz pat 200 km2. Vilki nepārtraukti pārvietojas, lai medītu. Katru dienu tie izķemmē apmēram 9% teritorijas. Vilku bars necieš nepazīstamus vilkus savā teritorijā, tāpēc svešinieks parasti tiek nokosts. Teritorijas robežas tiek iezīmētas ar urīnu, kā arī vokāli – gaudojot.
Reizi gadā vilkiem piedzimst 5-6 akli un kurli kucēni. Tie dzimst midzenī, kas tiek ierīkots attālākās meža nomalēs, salās, purvu malās un tur, kur pieejams ūdens. Bieži vilku midzeņi ir sastopami iedobēs zem kritušiem kokiem, retāk tiek izmantotas citu dzīvnieku izveidotās alas. Pirmās nedēļas mātīte paliek pie bērniem, bet bars tos apgādā ar barību. Kad kucēni ir divus mēnešus veci, tos sāk ņemt līdzi medībās. Vilki savvaļā dzīvo 6-10 gadus. Kucēni bieži nesasniedz briedumu, jo tie var nomirt barības trūkuma dēļ vai krist par upuri lāčiem vai citiem vilkiem.
Vilks ir tipisks gaļēdājs, kas augu barību lieto tikai izņēmuma kārtā. Dienā vilkam vajag 1-2 kg gaļas. Tas galvenokārt medī stirnas, staltbriežus, meža cūkas un mājlopus: aitas, kazas, teļus, kā arī mazos mājdzīvniekus — vistas, suņus, kaķus u. c. Ķer arī sīkākus zīdītājus — lapsas, jenotsuņus, zaķus, bebrus, peles un žurkas. Barības trūkuma apstākļos ēd arī kritušus dzīvniekus.
Vilki trenējas uz mājdzīvniekiem
Vilks mājlopus parasti plēš tikai vasaras otrajā pusē – jūlija beigās, augustā un septembrī. Mūsdienās vilkam mežā pārtikas ir ar atliektiem galiem – teorētiski viņam mājlopi ēšanai galīgi nav vajadzīgi. Tomēr aitas ir ļoti viegls medījums, tāpēc uz tām tiek trenēti jaunie vilcēni, kuriem nepieciešams iegūt medību apmācību.
Vilki parasti uzbrūk barā un ir apbrīnojami gudri. Bara galvenais – tēvs – saož medījumu un vada baru uz medījuma pusi. Vilku taktika ir līdzīga mednieku lietotajai: aplenkt medījumu pusaplī un dzīt to virsū citiem, kuri medījumu saplosa. Tas gan vairāk attiecas uz meža dzīvniekiem. Ja vilks tiek aitās, tās, kā zināms, panikā bēg uz visām pusēm, vilki arī satrakojas un tad var kost un kost, kamēr piekūst. Nesen mūspusē bija gadījums, kad 4-6 vilku liels bars stundas laikā nokoda ap 30 aitu. Lielu dzīvnieku vilks sāk kost no pavēderes, bet, tā kā aita ir zema, vilks tai viegli tiek klāt arī pie rīkles.
Bēdīgākais ir tas, ka mājlopu īpašnieki nekā īpaši no vilkiem aizsargāties nevar. Nelīdz arī elektriskais gans – vilks atradīs vietu, caur kuru ielīst pa apakšu, vai pārlēks pāri, nemaz nerunājot par koka žogiem, dzeloņdrātīm, sarkanajiem karodziņiem vai kādas īpašas smaržas lietošanu. Vienīgais efektīvais variants ir zināt vilku aktivitātes laiku – līdz ar pēdējiem saules stariem, krēslā un naktī, un šajā laikā sadzīt dzīvniekus kūtī.
Suņi saplosa, lai paēstu
Lielas problēmas rada klaiņojoši suņi. Tie parasti ir lielie bezsugas suņi, kas nereti dzīvo tālu laukos un pieder saimniekiem, kuri par viņiem rūpējas maz vai nemaz. Šādi suņi atšķirībā no vilkiem ir izsalkuši un, salasījušies barā, liek lietā savu senču instinktu, lai sagādātu sev pārtiku. Viņi pazīst gan cilvēkus, gan mājlopus, tāpēc no tiem nebaidās un potenciāli ir vēl bīstamāki nekā vilki.
Mūsdienās mednieka tēls sabiedrībā ir sliktais, kas iet un šauj nabaga nevainīgas radības. Bet pilsētniekiem nav ne jausmas par to, kas notiek mežā! Vēl pavisam nesen redzēju skatu, kā mežā šādi divi nepieskatīti suņi – viens liels, otrs takšu šķirnes – vajāja alni. Lielais ķērās dzīvniekam pie aizmugures, bet mazais, ignorēdams auguma un samēra atšķirības, ieķēries alnim bārdā, koda rīklē. Un tā tas alnis skrēja – ar suni, kas karājās tam kaklā. Ir arī vilku un suņu krustojumi. Šādus var atšķirt tikai pēc DNS analīzēm.
Lūši mājdzīvniekus apdraud salīdzinoši reti. Tie ir meža dzīvnieki, kas atklātā laukā, ganībās paši jūtas neaizsargāti. Ja nu vienīgi ir kāda maza pļaviņa meža ielokā vai dzīvnieki paši ganās mežainā vietā, bet lūšu uzbrukumi gadās ļoti reti.
Vilki strauji vairojas
Vilki pēdējā laikā ir strauji savairojušies, tas ir fakts. Kādreiz mednieku kolektīvos retais bija redzējis vilku, nemaz nerunājot par trofeju iegūšanu, kas bija ekskluzīva. Nu vilku šaušana medniekiem ir ikdiena, darbs. Nekad agrāk vilki netika kaut kā īpaši saudzēti – tos vienmēr ir šāvuši, kad vien kāds gadījās ceļā. Ulmaņlaikos par katru nošauto vilku medniekam piešķīra prēmiju. Mednieki jau nevēlas iznīcināt vilkus kā sugu, bet izskatās, ka pašreizējais vilku apšaušanas limits ir pārāk mazs.
Zviedrijā pēdējos gados ieviesta īpaša vilku aizsardzības programma un tur vilku kļuvis ievērojami vairāk. Mednieki pat saskārušies ar šādu problēmu: medījot alni, medību suns vispirms tam sadzen pēdas un, to atradis, skaļi rej; to sadzird vilku bars, un, pirms mednieks paspējis atsteigties, dodas riešanas virzienā, vispirms nokož suni un tad arī alni. Tāpēc zviedru mednieki saviem dzinējsuņiem var iegādāties īpašas aizsargvestes ar dzelkšņiem, lai pasargātu suni no nokošanas. Situācijas nopietnību sapratuši, zviedru mednieki nu jau patvaļīgi sākuši šaut vilkus, spītējot tam, ka tā ir malumedniecība.
Izdzīvošanas skarbais likums
Sabiedriskajā telpā jau vairākus gadus risinājušās diskusijas par postījumiem, ko nodara meža dzīvnieki lauksaimniekiem. Vieniem mežacūkas un stirnas noposta labības un kartupeļu laukus, lāči uzcienājas ar bišu saimju savākto medu, citiem pēc vilku un lūšu piknika nākas zaudēt lielāku vai mazāku daļu no rūpīgi kopta ganāmpulka. Stipri argumenti ir arī otrajai pusei: ganāmpulks, labības lauks vai cita vērtība jāprot nosargāt. Pirms kliedzam – šauj nost!, jālieto dažādi repelenti, jāuzstāda sētas, jo arī meža dzīvniekiem ir savas tiesības atrasties šajā zemē un mierīgi baudīt savu eksistenci. Viņi ir mūsu nacionālā bagātība, bez dzīvniekiem mežs vairs nebūtu mežs.
Nav jau tā, ka lauksaimnieki grib, lai vilki mājo tikai zooloģiskajā dārzā. Tomēr aitkopim, kuram iepriekšējā naktī nokosts teju viss ganāmpulks, grūti argumentēt ar faktu, ka vilks tikai gribēja parādīt saviem jaunuļiem, kā medī īsti veči!
Kuru gan te vainot? Vai meža zvēru ar tā instinktiem, vai zemnieku, kuram zemkopība vai lopkopība ir iztikas avots? Izdzīvot taču grib abas puses.
Diemžēl Latvijā pastāvošā sistēma nenodrošina zemnieku ar saldu un bezrūpīgu miegu. Zemkopji un lopkopji skaudri izjūt lielo atbildības nastu, jo viņi cīņā ar plēsējiem ir atstāti praktiski vieni. Tāpat trūkst vienota valsts koncepta, ko darīt ar klaiņojošajiem suņiem – šīs problēmas risināšana atstāta katras pašvaldības ziņā.
Jānis Ozoliņš, Valsts meža dienesta Medību daļas vadītājs:
– Šogad situācija ar nomedītajiem vilkiem ir īpatnēja – liela to daļa ir kucēni līdz gada vecumam. Arī nomedīto vilku kopapjoms ir rekordliels – uz 16. septembri nomedīts 90 vilku. Ja šādi turpināsies, noteikti vajadzēs palielināt šāgada nomedījamo vilku limitu, kas sākotnēji bija 200 dzīvnieku. Pagājušajā gadā medību limits bija 250 vilku. Tas gan nenozīmē, ka šogad vilku ir vairāk vai tie ir aktīvāki nekā citos gados. Lielais kucēnu daudzums varētu būt gan kā atbildes reakcija uz pagājušā gada intensīvajām medībām, gan uz bagātīgo barības bāzi mežā. Pašlaik aktīvi tiek izmantota arī medību metode ar piegaudošanu – kucēni vairāk uzķeras uz šādu gaudošanu, tāpēc arī tiek nomedīti.
2011. gadā bija novērojams daudz vairāk mājlopu nokošanas gadījumu. Tie, protams, ir tikai minējumi, bet tas varētu būt saistīts ar bargo ziemu, kad bojā gāja daudz stirnu, tāpēc vilkiem mežā sāka trūkt barības. Nokosto dzīvnieku īpatsvars palielinās arī vēlos un siltos rudeņos, kad ieilgst ganību sezona. Atstāt rudens naktī lopus ārā bez apsargāšanas ir apmēram tas pats, kas pasniegt tos vilkiem par uzkodu uz paplātes. Vilkiem patīk vējainas, lietainas un tumšas naktis, arī negaiss, kura aizsegā tie var netraucēti darboties.
Vislielākā vilku izplatība ir Kurzemē, gar Krievijas robežu, neregulāri – Rietumvidzemē. Vēsturiski daudz vilku vienmēr ir bijis Madonas, Lubānas un Gulbenes pusē.
Valsts meža dienesta funkcijas nosaka normatīvie akti. To gaismā jāsaglabā vilku populācija. Protams, mēs nevaram neņemt vērā to, ka vilki nodara zaudējumus lauksaimniekiem. Tomēr arī ganāmpulku īpašniekiem jāsaprot, ka mums pat nav pamatojuma un motivācijas meklēt atbalstu tiem lopkopjiem, kuri neveic pienācīgus aizsardzības pasākumus, lai vispirms paši maksimāli būtu nodrošinājušies pret plēsēju uzbrukumiem.
Par atbilstošu nodrošinājumu pret plēsējiem Latvijā būtu uzskatāms vismaz viens no šiem faktoriem:
gans, kas pieskata lopus;
elektriskais žogs ar 4-5 stieplēm 1,1-1,2 m augstumā ar zemu un nospriegotu apakšējo stiepli (tātad appļautu zāli zem stieplēm), vēlamais spriegums 4,500 W;
apmācīts sargsuns. Lai arī sargsuņa izmantošana ir efektīva metode, lauksaimniekam bieži vien jābūt ļoti uzmanīgam ar šādu suni, jo nereti tas aizsargā ganāmpulku pret visu un visiem, tai skaitā arī svešiem cilvēkiem, kas pārkāpj suņa iedomāto apsardzības teritoriju.
Pašlaik Latvijas valsts nenodrošina nekādu atbalstu. Taču derētu paskatīties uz citvalstu pieredzi. Piemēram, Igaunijā pēc pirmā plēsēju nodarītā zaudējuma lauksaimniekam tiek atmaksāta gan dzīvnieka vērtība, gan tiek sniegts līdzfinansējums aizsardzības pasākumu veikšanai. Ja nākotnē plēsēju postījumi atkārtojas (bieži vien ar solīdāka žoga iegādi problēmas atrisinās), lauksaimnieks var atkārtoti pretendēt uz kompensāciju.
Šādas kompensācijas atbalsta ieviešanu es noteikti atbalstu, bet par dzīvnieku atstāšanu bezpalīdzīgā stāvoklī vajadzētu sodīt tos ganāmpulka īpašniekus, kuri nav veikuši nekādus aizsardzības pasākumus un tāpēc viņu lopus sakoduši vilki. Tādā veidā – ar burkāna un pātagas palīdzību – varētu risināt esošās problēmas un ieguvēji būtu gan lopkopji, gan arī tie, kas iestājas par vilkiem.
Uzskatu, ka Zemkopības ministrijai nebūtu īpašas problēmas pārstrukturēt savus līdzekļus, vajadzīga tikai pašu lauksaimnieku un asociāciju politiskā griba un mugurkauls.
Dina Avotiņa, Latvijas aitu audzētāju asociācija (LAAA):
– LAAA datus par plēsējiem līdz 2012. gadam nebija vākusi. Nepilnīgu datu problēma aktualizējās pagājušajā gadā, kad sapratām, ka neviens cits bez Valsts meža dienesta (VMD) statistiku par plēsēju izdarītajiem postījumiem Latvijā nevāc. VMD apkopo statistiku par vilku un lūšu nodarītajiem postījumiem, bet tie jau nav vienīgie plēsēji. Bieži vien klaiņojoši suņi nodara vēl lielāku postu, bet šo informāciju valstiskā mērogā neapkopo neviens.
Pagājušajā gadā ielikām informāciju LAAA mājas lapā ar aicinājumu aitkopjus ziņot par plēsēju postījumiem ganāmpulkos. Ievācām informāciju no vairāk nekā divdesmit saimniecībām par apmēram pusotru simtu nokosto dzīvnieku. Tomēr saprotam, ka šī informācija ir stipri aptuvena, jo asociācijā ir apmēram 7-10% no visām saimniecībām, kurās tiek audzētas aitas, un arī no tām ne par visiem gadījumiem tiek ziņots. Reāli nokosto dzīvnieku skaits ir ievērojami lielāks.
Šogad esam nolēmuši rīkoties aktīvāk, izveidojot un nosūtot anketu par plēsēju izdarītajiem postījumiem. Anketu plānots izsūtīt ganību sezonas noslēgumā septembra beigās, oktobrī. Sāksim ar asociācijas biedriem un tām saimniecībām, kuras veic pārraudzību savos ganāmpulkos. Paralēli šo anketu ievietosim asociācijas mājas lapā. Lūdzam ikvienu aitkopi, kura saimniecība šogad ir cietusi no plēsēju uzbrukumiem, par to ziņot! Šādi mēs ceram ievākt jau daudz precīzāku plēsēju uzbrukumu skaitu un nodarīto zaudējumu apjomu, kas savukārt varēs kalpot par pamatu un argumentāciju, vēršoties dažādās valsts instancēs, lai aizstāvētu aitkopju intereses.
Interesanti, ka pērn VMD sniegtie dati par nokostajiem dzīvniekiem ar LAAA savāktajiem sakrita tikai divos gadījumos. Tātad lielāka ticamības procenta iegūšanai par nokostajiem dzīvniekiem informāciju nepieciešams vākt paralēli.
<h1>Latvijas aitkopju pieredze</h1>
Dace Reiziņa, SIA Vilarijas:
– Vilku apciemojums mūsu saimniecībā ir bijis tikai vienu reizi. Toreiz konstatējām, ka neesam pietiekami precīzi ar elektrisko gana stiepli nokopējuši zemes reljefu. Vilks parasti medījot lavās, nevis lec, tāpēc elektriskā gana apakšējā stieple jānovelk maksimāli zemu, cenšoties rūpīgi izsekot arī grāvjiem un iedobēm, tādējādi liedzot vilkam iespēju ielavīties aplokā pa kādu platāku spraugu.
Kristīne Senkāne, SIA Alberta saimniecība:
– Šogad jūlijā mūsu saimniecībā tika nokostas 24 aitas un vēl daudzas tika savainotas. Sākumā likās, ka tie ir suņi, bet, pēc mežziņa un mednieku novērojumiem, tika noteikts, ka tie bijuši pērnā gada vilki, jo viena aita bija aizvilkta nostāk un tai bija izēstas iekšas.
Ar aitām strādājam no 2008. gada, un šāds gadījums mums ir otro reizi. Pirmajā reizē tie bija suņi, kurus pieķērām nedarba vietā.
Mums ir 500 galvu liels ganāmpulks, tomēr arī šo 24 aitu zaudējums sāp, jo tās bija šķirnes jaunaitas, kuras burtiski pirms pāris dienām bija novērtētas. Bijām iecerējuši šīs aitiņas ganāmpuka atjaunošanai.
Aizsardzībai izmantojam trīskārtīgu elektriskā gana žogu, bet pēc mežziņa ieteikuma mēs šajos potenciāli bīstamajos laukos aitas vairs neganām. Tiek ieteikts lietot arī repelentus, sarkanus karodziņus vai plīvojošas lentītes, kas piesietas pie elektriskā žoga stieples vilka acu augstumā. Protams, sirdsmieram var izmantot visus iespējamos atbaidīšanas veidus, bet, vai tie darbosies – nezinu.
Uzskatu, ka LAAA vairāk jāstrādā pie tā, lai aitkopjiem Latvijā pienāktos kompensācijas par nokostajiem dzīvniekiem. Ja valsts to nedara, tad asociācijas pienākums ir par to cīnīties.
Joahims Šultheiss, SIA SF17:
– Esmu uzskaitījis, ka pagājušā gada novembrī mums nokostas 23 aitu mātes, bet no jūnija līdz augustam – 15. Visas aitu mātes ievestas no Vācijas, tāpēc zaudējumi sanākuši krietni lieli. Pēc pēdējā gada vilku postījumiem saimniecībā esam iegādājušies divus pireneju kalnu sargsuņus. Šie suņi esot pasīvi, tāpēc tie jāiegādājas pārī ar vēl kādu. Tomēr tie ir teicami sargi – dzīvojot kopā ar ganāmpulku, viņi to sāk uzskatīt par savu ģimeni un sargāt kā savējo. Suņu taktika ir uzturēt noteiktu distanci no ienaidnieka. Šajā gadījumā aploks kalpo suņiem kā robeža, kuru labāk nepārkāpt. Ja robeža tiek pārkāpta – vienalga, vai tas būtu kāds dzīvnieks vai svešs cilvēks, viņi uzbrūk. Paši no aploka gan nekad ārā nelec, vien skrien gar aploka malu un brīdinoši rej.
Pireneju kalnu sargsuņiem nav nepieciešama kāda īpaša apmācība ganāmpulka sargāšanā, jo tas viņiem esot gēnos. Galvenais ir atrast suni, kuram patiešām šis amats ir mantots no vecākiem, t. i., kucēna māte un tēvs nevis braukājuši pa izstādēm, bet patiešām sargājuši ganāmpulkus. Ideāli, ja aitu sargāšanas gēns ir pārmantots divās četrās paaudzēs.
Amatas novadā, kur dzīvojam, vilku populācija pēdējā laikā pieaugusi ļoti strauji. Tiesa, pārītis vilku šogad nošauti, kā arī nesen izcirstais mežs saimniecības tuvumā vilku daudzumu ir samazinājis.
Citvalstu aitkopju pieredze
Par igauņu ganāmpulkiem gādā Vides aizsardzības ministrija
Ell Sellis, Igaunijas aitaudzētāju asociācijas bijusī priekšsēdētāja, stāsta: “Igaunijā par plēsēju – vilku, lāču un lūšu – nodarītajiem postījumiem atbild Vides aizsardzības ministrija. Viņi izmanto Dabas aizsardzības fondā uzkrātos līdzekļus, lai cita starpā apmaksātu plēsēju radītos zaudējumus aitkopjiem. Ja ganāmpulka īpašniekam ir nokostas vai savainotas aitas, katru no gadījumiem uz vietas brauc izvērtēt inspektors. Tiek sastādīts akts, kurā procentuāli nosaka varbūtību, ka postījumu nodarījis meža plēsējs (nevis suns). Darbojas arī pašrisks: cik lielā mērā ganāmpulks ir bijis aizsargāts no meža dzīvniekiem – kādas un vai ir bijušas sētas, sargsuņi un citi ganāmpulka aizsardzības faktori. Ja pašrisks ir bijis zems, t. i., zemnieks darījis visu, lai aizsargātu savu ganāmpulku, pie atmaksājamās summas tiek pielikti 64 eiro. Ja aitas ganījušās vilkiem uz paplātes, šī naudiņa netiek ierēķināta atmaksā. Atmaksas aprēķinā ņem vērā aitas šķirni, vecumu un dzimumu. Jo vairāk pierādāmu dokumentu, kas apliecina aitas vērtību, jo labāk. Par bezšķirnes aitu saimnieks var saņemt 75-120 eiro atkarībā no aitas vecuma un svara. Līdz 400 eiro var saņemt par labu šķirnes teķi.
Vienīgā igauņu aitkopju pretenzija: šī nauda kontā ienāk pārāk vēlu – nākamā gada martā, tādējādi zaudējot visu ziemu, kuras laikā varētu paspēt iepirkt jaunas aitas, neiecērtot robu savās finansēs.
Igaunijas statistika vēsta, ka 2012. gadā 65 ganāmpulkos nokostas 450 aitas. Lai izvairītos no vilku apciemojumiem, Igaunijas eksperti iesaka ierīkot 1,3 m augstus elektriskos žogus ar sešām līnijām. Arī sargsuņu turēšana ir efektīvs līdzeklis cīņā pret vilkiem.
Igaunija ik gadu eksportē 10 000 jēru, tomēr vilku uzbrukumi pēdējos gados bijuši tik intensīvi, ka ganāmpulku īpašniekiem nācies nodot līdz galam nenobarotus jērus, lai vilki tos nenokostu un vispār būtu ko eksportēt.“
Vācijā – programma sargsuņu iegādei
Joahims Šultheiss ir no Vācijas, tāpēc viņam labi zināma šīs zemes prakse attiecībā uz plēsējiem. Arī Vācijā atsevišķos reģionos plēsēju ir vairāk nekā citviet. Ja tiek konstatēts, ka aitu saplosījis vilks vai kāds cits plēsējs, saimniekam valsts atlīdzina dzīvnieka zaudējumu tā tirgus vērtībā. Tā kā tas iznāk samērā dārgi, šajos reģionos ir ieviesta īpaša programma sargsuņu iegādei. Tos ganāmpulka īpašnieks var iegādāties par puscenu, kamēr otrus 50% no suņa vērtības sedz valsts. Tas valstij iznākot lētāk, nekā apmaksāt visus nokostos dzīvniekus. Joahims šādu savas valsts atbalstu vērtē ļoti augstu, un Latvijas valsts vienaldzīgā attieksme pret aitkopi viņam nav saprotama.
Valsts meža dienestā reģistrētie plēsēju (vilku, suņu, lūšu) postījumi aitu un kazu ganāmpulkos
Šie dati diemžēl atzīstami par nepilnīgiem, jo ne visi dzīvnieku īpašnieki par plēsēju postījumiem ziņo attiecīgajai iestādei. Tāpat Latvijas aitu audzētāju asociācija pauž neizpratni, kāpēc šajā statistikā bieži vien nav atrodamas vairākas LAAA uzskaitē esošās saimniecības, kurās reģistrēti plēsēju postījumi.
Lielbritānijā aitkopis drīkst šaut klaiņojošus suņus
Aitkopjiem ir tiesības nošaut suni, kas atrodas uz viņa zemes, ja tas acīm redzami apdraud ganāmpulku un suņa īpašnieks nav manāms tuvumā. Lielbritānijas policijas nostāja ir netolerēt ar šādiem klaiņojošiem suņiem apgabalos, kur ganās daudz aitu. Pieņemot šādus stingrus noteikumus, arī suņu īpašnieki daudz vairāk rēķinās ar aitkopju tiesībām un savus četrkājainos draugus uzmana rūpīgāk. Interesanti, ka tiek organizētas pat īpašas suņu apmācības, lai iemācītu suni neinteresēties par aitām. Tas īpaši aktuāli tiem suņu īpašniekiem, kuri dzīvo tuvu aitu ganībām, lai viņu suns sava dabiskā instinkta dēļ neradītu problēmas aitkopim un savam saimniekam.
Zemkopības ministrijas ieteikumi aitu audzētājiem plēsēju uzbrukuma gadījumos
* Savā pašvaldībā noskaidrot, kas pašvaldībā ir pilnvarots veikt klaiņojošu suņu un kaķu izķeršanu.
Jānoskaidro dzīvnieku ķērāja kontaktinformācija, lai steidzamā brīdī varētu to informēt par klaiņojošiem suņiem, kā arī jānoskaidro, kādā laika periodā (noteikts pašvaldību saistošajos noteikumos vai līgumā ar dzīvnieku ķērāju) dzīvnieku ķērājam ir jāizbrauc uz klaiņojoša suņa atrašanās vietu.
* Personīgi vai ar vietējās preses palīdzību atgādināt kaimiņiem par ganību perioda atsākšanos un nepieciešamo suņu pieskatīšanu, kā arī darīt zināmu savu tālruņa numuru, uz kuru zvanīt, ja kāds suns aizklīst.
* Vēlams noslēgt līgumu ar mednieku kolektīvu par medību tiesību nodošanu, tādējādi radot priekšnosacījumus plēsēju skaita regulēšanai un postījumu risku samazināšanai. Līgumā par medību tiesību nodošanu atrunāt rīcību klaiņojošu suņu gadījumā.
* Veikt pasākumus plēsēju postījumu risku samazināšanā. Preventīvo pasākumu veidus, metodes un lietojumu noskaidrot, konsultējoties reģionālajā bezpeļņas organizācijas SIA Latvijas lauksaimniecības konsultāciju un izglītības atbalsta centrs filiālē.
* Apdrošināt ganāmpulkus. (Aitu dienās vaicāju Seesam apdrošināšanas kompānijas pārstāvim: “Kā un par cik iespējams apdrošināt ganāmpulku pret plēsēju uzbrukumiem?” Atbilde: “Neviens apdrošinātājs neapdrošinās ganāmpulku pret plēsēju uzbrukumiem. Tas būtu pārāk riskanti. Cita lieta – pret nelaimēm, kas notikušas ar aitām, tām atrodoties kūtī, piemēram, ugunsgrēks vai zādzība.)
Ja mana klaiņojošus suņus pagasta teritorijā:
* nekavējoties ziņot dzīvnieku ķērājam vai pašvaldībai par klaiņojošu suni, norādot sīku suņa aprakstu (vēlama fotogrāfija), laiku un vietu, kur suns redzēts (manīts), kā arī norādīt iespējamos suņa saimniekus;
* ziņot VMD teritoriālajai struktūrvienībai, ka klaiņojošs suns manīts medību platībās;
* iespēju robežās novietnēs iekārtot videonovērošanas kameras.
Ja ir noticis plēsēju uzbrukums:
* pēc iespējas saglabāt plēsēju uzbrukuma vietas apstākļus līdz kompetento dienestu pārstāvju ierašanās brīdim;
* ziņot:
– pašvaldībai,
– valsts policijai,
– apdrošināšanas kompānijai, ja ganāmpulks apdrošināts,
– VMD teritoriālajai struktūrvienībai; ja plēsējs ir savvaļas izcelsmes, tiek sastādīts akts par plēsēju postījumiem,
– praktizējošajam veterinārārstam, lai sniegtu aitām pirmo palīdzību, nepieciešamības gadījumā atvieglotu to ciešanas, kā arī sastādītu sekcijas aktus par beigtajiem un piespiedu kautajiem dzīvniekiem,
– pārtikas un veterinārajam dienestam vai praktizējošajam veterinārārstam, lai apsekotu notikuma vietu un veiktu nepieciešamās darbības trakumsērgas apkarošanai;
* piespiedu kautos dzīvniekus izslēdz no valsts aģentūras Lauksaimniecības datu centrs ar Notikuma ziņojuma lapu, norādot kodu – 01, bet piezīmēs jāieraksta: sakoda suņi vai vilki;
* beigtos dzīvniekus nodod SIA RENETA iznīcināšanai.
Sagatavots ar Medību saimniecības attīstības fonda atbalstu
