Londonas pamesto metro staciju spoki un citas būtnes. Stāsti ne bez pamata 3
Guntars Pļavinskis, “Planētas Noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”
Londonas metro ir pasaulē visvecākais pazemes dzelzceļš, kura pirmais atzars atklāts 1863. gadā. Patlaban Britānijas galvaspilsētas metro ir ļoti sazarots tīkls, ko veido 270 stacijas, no kurām gan vismaz 40 skaitās pamestas. Tām ikdienā tagad vilcienu sastāvi padrāžas garām, taču tās nav gluži tukšas un vientuļas – daudzviet tur esot iemitinājušies bezpajumtnieki, žurkas un, iespējams, vēl arī kādas citas būtnes. Piemēram, spoki.
Melnās mūķenes stacija
Tas notika 1811. gadā. Londonas finanšu centrā Anglijas bankā strādāja kāds uzcītīgs klerks vārdā Filips Vaitheds, kurš ikdienā ne ar ko īpašu neizcēlās. Alga bija neliela, un nekādu karjeras izaugsmes iespēju aiz apvāršņa arī nevarēja saskatīt, taču puisis bija jauns, viņš alka dzīvot maksimāli pilnvērtīgi, turklāt Londonā netrūka pievilcīgu meiteņu, kurām viņš katrā ziņā vēlējās patikt.
Reiz Filips tik pamatīgi zaudēja kāršu spēlē, ka saprata – parāda atdošana nemaz nav viena godīga cilvēka spēkos. Un runa bija ne tikai par kārtīga džentlmeņa reputāciju, bet arī dzīvības zaudēšanas iespēju. Tad Filips izšķīrās par riskantu soli: viņš viltoja bankas čekus par ievērojamu naudas summu. Bet krāpšanu ātri atklāja un Filipu tiesāja, piespriežot nāvessodu.
Filipa vecākā māsa Sāra, kura aizstāja jaunākajam brālim māti (viņu vecāki nomira, kad zēnam bija tikai četri gadiņi), bija daudz nopūlējusies, lai sarūpētu viņam laimīgu bērnību un nodrošinātu labu izglītību. Turklāt viņa bija tik ļoti norūpējusies par brāli, ka pati pametusi novārtā savu personīgo dzīvi, tā arī neapprecoties. Un tagad vienīgā vistuvākā cilvēka sodīšana ar nāvi lika viņai šķirties no prāta.
Viņa turpināja uzskatīt, ka Filips ir dzīvs un joprojām turpina strādāt bankā, vēl 25 gadus regulāri ierodoties tur un pieprasot, lai ļauj satikties ar brāli. Un, lai arī šādi viņas gājieni radīja neērtības bankas apmeklētājiem, kopumā tur pret viņu esot izturējušies iecietīgi.
Kad Sāra nomira, viņu apglabāja vecā kapsētā netālu no bankas. Taču pēc vairākiem gadiem šo kapsētu likvidēja un tur ierīkoja dārzu. Faktiski jau kopš sākuma tur sāka parādīties sievietes spoks melnā kleitā, kas līdzinājās mūķenes apģērbam. Bet vēl pēc neilga laika spoks pārvietojās uz tuvumā esošo pazemes dzelzceļa staciju “Banka”, kas bija ierīkota jau pēc viņas nāves.
Spoku drīz iedēvēja par Bankas mūķeni, un tas vēl joprojām tur esot sastopams. Tiesa, vēstīts, ka tas uzvedoties klusu un esot miermīlīgs. Tikai vienu reizi tam izdevies sabiedēt apkopēju, kurai pēkšņi kāds skaļā balsī jautājis, vai viņa nevarētu to pavadīt līdz bankai, kurā strādājot brālis. Apstulbusī apkopēja šausmās nav spējusi vispār izrunāt ne vārda, un spoku mūķene tad esot tikai skumji pasmaidījusi un acumirklī izkūpējusi gaisā.
