Juris Lorencs: Londona, Turīna un mēs 3
Mēneša sākumā izlasīju vērtīgu rakstu žurnāla “Rīgas Laiks” jūnija numurā – “Kas ir jaunie džihādisti?”. Tā autors Florencē bāzētās Eiropas universitātes profesors Olivjē Ruā apgalvo, ka pasaule saskaras ne tikai ar terorismu, bet ar vēl dziļāku problēmu – pilnīgi jauna veida domāšanu, kas valda teroristu galvās. Pirmkārt, kas var likties visai neparasti, džihādisti nenākot no dziļi ticīgām, tradicionālām musulmaņu ģimenēm un vismaz savā dzīvē nav piekopuši dzīvesveidu, ko varētu dēvēt par islāmisku. Gluži otrādi – “viņi iet uz naktsklubiem, ved uz mājām meitenes, smēķē un dzer”, satiekas nevis mošejās, bet sporta klubos. Otrkārt, uzbrucēji jau iepriekš apzināti ieplāno savu nāvi. Autors atgādina, ka terorisms kā parādība pastāv jau vismaz simts gadus, taču agrāk teroristi vienmēr centās saglabāt sev dzīvību, kā saka Ruā – “rūpīgi izplānoja bēgšanas ceļu”. Tagad tas viņiem vairs nešķiet interesanti.
Ruā vērojumi sasaucas ar manu personīgo pieredzi, ceļojot tādās musulmaņu zemēs kā Maroka, Ēģipte, Jemena vai Turcija. Paradokss, ko biju ievērojis, bet izpratis tikai vēlāk, ka īsta, jau no bērna kājas ģimenē ieaudzināta ticība dīvainā kārtā sadzīvo ar humānismu, iecietību, cieņu pret citām reliģijām, tostarp kristietību.
Vienlaikus Ruā norāda uz vēl kādu parādību, kas patlaban vērojama ASV. Ik pa brīdim no aizokeāna pienāk ziņas, kas jau kļuvušas šabloniskas – savā skolā (retāk darba vietā) ierodas līdz zobiem apbruņots uzbrucējs, parasti aizvainots audzēknis, nošauj pēc iespējas vairāk cilvēku un tad izdara pašnāvību vai arī, īpaši nepretojoties, ļauj sevi nogalināt policijai. To lasot, nāk prātā nesenas traģēdijas tepat kaimiņos. Vispirms jau slepkavība Lietuvā, kur marta pēdējās dienās jauns vīrietis nogalināja četrus savas ģimenes locekļus, tēvu un māti ieskaitot. Slepkava vēlāk padevās. Un tad notikums Krievijā Tveras apgabalā – atriebības jūtu vadīts vīrietis nošauj deviņus cilvēkus un pat nemēģina slēpties no policijas.
Atliek vien konstatēt, ka modernais cilvēks nes sevī ievērojamu naida potenciālu, kas var realizēties negaidīti un neprognozējami, un ka ekstrēmais islāms ir tikai viena no daudzajiem (gan varbūt pati redzamākā) šīs parādības komponentiem. Kāpēc tā notiek? Uz to visdrīzāk spēj atbildēt nevis politologi un pat ne drošības eksperti, bet gan psihoterapeiti un antropologi.
Un tad divas aizvadītās nedēļas nogales ziņas – viena no Londonas, otra no Turīnas. Londonā teroristi ar mikroautobusu vispirms ietriecas gājējos un tad ar nažiem uzbrūk tuvāko bāru apmeklētājiem. Policija abus uzbrucējus nošauj, taču tie paspēj noslaktēt septiņus un ievainot piecdesmit cilvēkus. Vēlāk noskaidrojās, ka viens no viņiem bija precējies divu bērnu tēvs. Cilvēks, kuram ne tikai vajadzētu, kuram pat būtu pienākums dzīvot! Lai gan uzbrucēji savulaik bija nonākuši drošības iestāžu uzmanības lokā, tām nebija šķitis, ka viņi varētu aiziet tik tālu…
Nav brīnums, ka Eiropas rietumos gaisā virmo nervozitātes atmosfēra. Terorists var izrādīties parasts pretimnācējs, bet stacijā nejauši aizmirsta soma spēj radīt paniku un ēkas evakuāciju. Dažas stundas pirms Londonas notikumiem Itālijas pilsētā Turīnā Sankarlo laukumā pulcējās futbola fani, lai kopīgi noskatīties Čempionu līgas finālu starp Turīnas “Juventus” un Madrides “Real”. Vai nu tas bija petardes sprādziena troksnis (pēc citām versijām, par islāmistiem saģērbušies jokdari), vai vēl kas cits, bet rezultāts izrādījās visai traģisks. Pūlī sākās spontāna panika un spiešanās. Ievainojumus guva ap 1500 cilvēku – no sīkām skrambām līdz pat smagām traumām. Ja iztēle vien var radīt tik smagas sekas, tad jāatzīst, ka teroristi savus mērķus jau ir sasnieguši.
Latvijā vismaz pagaidām nav iedomājama situācija, kad masu pasākumā izšauta “hlopuška” izraisītu līdzīgu reakciju. Toties mūs var uztraukt daudz prozaiskākas lietas. Piemēram, lielveikala sienā pēkšņi pamanīta plaisa.
