Māris Antonevičs: “Progresīvie” cerēja uz dalību koalīcijā, taču “Jaunajai Vienotībai” to neizdevās nokārtot 20
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
“Progresīvie” cerēja uz dalību koalīcijā, taču “Jaunajai Vienotībai” to neizdevās nokārtot, nu tad – saņemiet “granātu”.
Koalīcijai, kas “de facto” jau pastāv, bet “de iure” vēl ne, sākums iznācis nervozs. Lai gan Saeimas Juridiskā komisija bija noraidījusi iecerētās izmaiņas likumos, kas paredzēja jaunas Klimata un enerģētikas ministrijas izveidi, kā arī ministru biedru ieviešanu, Saeimas sēdē valdošais vairākums pārbalsoja opozīciju.
Notiekošais noteikti vairos jau tagad diezgan aktīvi izplatītos viedokļus par gaidāmās otrās Kariņa valdības īsmūžību, kurai dažādās variācijās tiek paredzēts no pusgada līdz gadam, bet optimistiskākajos scenārijos – diviem, kad premjeram varētu pavērties iespēja ieņemt Eiropas komisāra amatu. Nav gan izslēgts, ka to sev domās nebūtu pielaikojis arī, piemēram, pašreizējais ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs, taču, kā parasti politiķi mēdz atbildēt uz šādiem jautājumiem: “Tas pašlaik nav darba kārtībā.”
Vienlaikus koalīcija ir ieguvusi labu priekšstatu par to spēles laukumu, kur tai nāksies darboties, it īpaši, ja tā mēģinās bīdīt sasteigtas un nepārliecinošas iniciatīvas, kā tas šajā gadījumā noticis ar jauniem amatiem. Tas joprojām vairāk izskatās pēc iegribas, nevis valsts pārvaldei neatliekamas nepieciešamības. Vienlaikus nevajag iedomāties, ka kāda no opozīcijas partijām, kas tagad asi kritizē ieceri, nebūtu tai atbalstoša, ja atrastos galda otrā pusē. Uz to jāskatās kā uz lomu spēlēm.
Labs rādītājs tam ir “Jaunās Vienotības” vilšanās, ka par Klimata un enerģētikas ministriju nav balsojuši “Progresīvo” politiķi, kas iepriekš sarunās pauduši tai atbalstu. Viss vienkārši – brīdī, kad tika pausts šis atbalsts, “Progresīvie” cerēja uz dalību koalīcijā, taču “JV” to neizdevās nokārtot, nu tad – saņemiet “granātu”.
Vai, piemēram, “Latvija pirmajā vietā”, kas tāpat palīdzēja sabotēt likuma grozījumus Juridiskajā komisijā, taču te jāatgādina, ka savulaik (Einara Repšes valdībā 2003. gadā) viņu līdera Aināra Šlesera (tolaik viņa vadītais politiskais spēks saucās Latvijas Pirmā partija) vajadzībām tika izveidots īpašs Ministru prezidenta biedra amats.
Tā kā šis biedrs nebija atbildīgs ne par vienu nozari, tad tam vajadzēja izdomāt pienākumus, kas tad arī tika darīts, pielāgojot to īpaši Šlesera profilam – atbildīgs par “ārvalstu investīciju piesaisti un eksporta veicināšanu, uzņēmējdarbības vides pilnveidošanu, vienotas valsts atbalsta stratēģijas uzņēmējdarbībai īstenošanu”, “vada darba grupu sarunām ar celulozes rūpnīcas potenciālajiem investoriem un pārstāv valdību sarunās par Pasaules ledus hokeja čempionāta rīkošanu”, “vada Garīgo lietu padomi” un “viņa kompetencē būs arī Latvijas un Krievijas starpvaldību komisijas vadība”.
Protams, ka pēc tam, kad Šlesers amatu zaudēja, nevienam šāds atsevišķs “premjera biedrs” vairs nebija vajadzīgs un visi pieminētie jautājumi atgriezās tajās pašās ministrijās, kur tie bija agrāk. Varbūt, atceroties šo epizodi no savas biogrāfijas, Šlesers pats debatēs nemaz nebija tik noraidošs pret ministra biedru amatu izveidi, bet viņa frakcija balsojumā bija nevis pret, bet kautrīgi nepiedalījās.
