Loms, tikai velcējot pret vēju. Zebrus zandartu karaļa pieredze 0
Dienā, kad Ivans Ariko kopā ar sievas māsu dēliem – Aigaru Bērtuli un Artūru Mihaļenko – devās Zebrus ezera plašumos, lai izbaudītu rudens copes jaukumus, pūta ass rietenis.
Parasti kafijai līdzīgais ūdens bija nostājies un kļuvis dzidrs. Ivans, saukts arī par Zebrus zandartu karali vai vietējās aprindās vienkārši par Vaņu, Zebrus ezeru iepazinis kā savus piecus pirkstus. Un kā nu ne, ja viņš uz šo ezeru makšķerēt dodas jau gandrīz trīsdesmit gadus. Apmētājuši visas cerīgās vietās un nomainījuši krietnu vizuļu klāstu, bet copi jeb, copmaņu valodā runājot, piesitienu nesajutuši, vīri nolēma pavelcēt. Vaņa aprīkoja dzeltenzaļu silikona zivtiņu ar deviņus gramus smagu džigāķi un laida darbā, Aigars darbojās ar kaut ko līdzīgu. Airējoties pret vēju un virzoties no trīs metru dziļuma uz trīsarpus metru dziļo bedri, Vaņas spininga spice strauji nolocījās, bet viņš nedaudz nokavēja ar pieciršanu, un zivs bija prom.
Apmetuši loku, vīri atkal tuvojās dziļuma krantij, un atkal bija cope. Šoreiz Ivans bija zibensātrs, un jau pēc neilga brīža laivā spārdījās skaists zandarts 2,360 gramu vērtē. Tēvoča iedvesmots, Aigars centās, cik spēja, un pavisam drīz tika atalgots ar ilkņainu skaistuli svarā virs trīsarpus kilogramiem. Sekoja vēl viena cope, kuru šoreiz nogulēja Aigars. Jaukās copes dienas izskaņā Ivans izcēla vēl vienu zandartu, svarā nedaudz zem diviem kilogramiem.
Šajā veiksmīgajā copes dienā bez zivīm nepalika arī Artūrs, viņa kontā divas divkilogramīgas līdakas. Zebrus ezera speciālists Vaņa bija ievērojis, ka visas copes bijušas, velcējot pret vēju. Viņam redzētajam izskaidrojums gatavs – vējš ūdeni virspusē pūš uz krastu, bet no krasta tas dziļumā veido straumi, kas pretēja vēja virzienam. Zandarti stāv ar galvu pret straumi un gaida laupījumu, ūdens dzidrs, barību iegūt grūti, un te pēkšņi tāda laime – pa straumi nāk laupījums. Laime gan, tikai šoreiz attapīgajiem copmaņiem.
