Reiz sensenos laikos teātrī grasījās uzvest Pumpura Lāčplēsi. Lomu saraksts tik tikko bija pielikts pie dēļa. Kafejnīcā satikās divas aktrises, no kurām viena lomu sadalījumu jau bija izlasījusi, bet otra – vēl ne. 0
Pirmā nolika savu ēdamā šķīvīti un entuziasma pilna izsaucās: “Lomu saraksts ir izlikts. Manis, paldies Dievam, tur nav!”
Otra bažīgi pārtrauca ēst un ievaicājās: “Un es esmu? Tad jau man droši vien jāspēlē kāda no raganām.”
“Nē,” priecīgi izsaucās pirmā, un viņas laipnībai nebija gala. “Nevis ragana, bet vecā (pauze) ragana!”
Kas kuram prieks, kas – bēdas…
Dažiem savukārt šķiet, ka labāk mazāk domāt par savām lomām, vairāk – par citu. It kā par sevi daudz domāt būtu pārlieku grēcīgi. Egoistiski? Taču tad brīžiem nemanāmi no savas dzīves centra pārceļas uz tās perifēriju – nevis uzņemas būt savas dzīves galvenajā lomā, bet izvēlas to atdot pārējiem. Pēc tam vaimanā, ka visi citi vainīgi. Tā ir ērta izvairīšanās no nepieciešamības būt savas dzīves protagonistam (pirmajam cīņā), pārprasta sevis upurēšana, sevi noliedzot.
Man patīk, kā Dalailama skatās uz egoismu: “Altruisms nenozīmē vienkārši aizmirst par sevi. Tas nozīmē galvenokārt apvaldīt egoistiskās jūtas, kas mūs spiež izmantot citus savā labā vai tiem kaitēt.”
Vēl, manuprāt, cilvēki pārāk veikli tiek iebīdīti slimnieka lomā. Visiem čakli iestāsta, ka ir slimi. Ka sabiedrība ir jāārstē. Ka cilvēka problēma ir slimība. Un ka ar viņa pilnveidi galvenokārt jātiek galā medicīnai.
Vai nav tā, ka cilvēki vairāk ir pastāvošās audzināšanas un izglītošanas, nevis medicīnas produkts? Ļautiņi atspoguļo to esības un vērtību sistēmu, kas valda apkārt. Iespējams, pārāk daudz liek ticēt, ka problēmas atrisināmas ar ārstēšanu.
Taču, ja kādu interesē viņa būtība, esība, virzība, mērķi, ja kāds vēlas labāk iepazīt savas emocijas – tā ir veselības, nevis slimības pazīme. Ja alkstam noskaidrot sev interesējošos jautājumus un dzīvot saskaņā ar sevi, domājam par savu pilnveidi. Tā ir personības izaugsme.
Apzināsimies vairāk savu Vesela cilvēka lomu!
