Izdzirdēt dievkalpojumā aizgājēju vidū savu vārdu… Personiska pieredze 0
Autors: Uģis Sedliņš, psihodrāmas praktiķis
Viena no manām dramatiskākajām saskarsmēm ar vārdu aiziešana savulaik notika baznīcā. Kad dievkalpojumā mācītājs nonāca līdz vārdiem “Pieminēsim aizgājējus…”, diezgan drīz viņš tika līdz kādam tajās dienās mirušam Uģim Segliņam.
To izdzirdot, man raibs sametās gar acīm, tikko noturējos kājās, saklausot savu vārdu un uzvārdu no kanceles. Baznīcā atradās vairāki pazīstami cilvēki: ko viņi tagad teiks, ko padomās!? Gribējās kliegt: “Nē, taču, redziet, te es esmu!”
Vienlaikus arī jutu tādu kā melnā humora dunku sānos: “Ē, paklau, tu dzirdēji, ko vēl te stāvi!” Un nodomāju: “Ak tad šitā, paskat, mēdz iesmiet kaulainā?”
Pie dievgalda ejot, kāda paziņa apkampa mani un teica: “Paldies Dievam, ka tu esi dzīvs!” Savukārt kāds bijušais pasniedzējs samērā neiecietīgi skatījās, izbrīnā it kā sakot: “Kur tu ej, vai tad nedzirdēji, ko tikko teica!?”
Tā nu sagaidīju dievkalpojuma beigas un devos pie mācītāja, lai norādītu, ka, iespējams, viņa reģistros iezagusies kļūda. Bet mācītājs, lai gan jutās, iespējams, drusku neērti, skaidroja, ka mans vārda un uzvārda brālis tiešām ir gājis bojā un ka no kanceles nav pieņemts paskaidrot, par kuru cilvēku tieši ir runa, saukt personas kodu vai norādīt, ka tas nav tas, kurš tobrīd, vai man dieniņ, turpat ir klāt.
Godīgi sakot, līdz tam biju striktā pārliecībā, ka esmu unikāls – viens visā plašajā pasaulē ar tādu vārda un uzvārda salikumu. Kā gan var būt vēl kāds?! Bet, kad sāku interesēties, izrādījās – neba es viens ar šo vārdu… Pat ja citādi unikāls, kā mēs visi.
Un vēl vairāk – nebūt ne viens un tas pats, dzīvei ritot, pat savā paša personā. Ja man šobrīd būtu jāsatiek sevi 20 gados, mēs abi, visticamāk, justos un uzvestos kā dažādi cilvēki.
To atcerējos, lasot Jura Rubeņa jaunajā grāmatā: “Jēzus ļoti skaidri pasaka, ka cilvēkā ir kāda patība, kas jāatrod, un kāda patība, kas jāatstāj…”
Varbūt es toreiz uz baznīcu biju aizgājis pēc kādas atziņas, ko toreiz vēl īsti nemācēju paņemt, bet, jo tālāk dzīvoju, jo vairāk pieņemu – atjaunoties!
To, kā esmu to mācījies, varbūt labi izsaka lomu teorija psihodrāmā. Tā vēsta, ka katrs no mums eksistē dažādās lomās – ēdāja, brāļa, darbinieka, kājāmgājēja… Somatiski, psiholoģiski, sociāli… Mēdz būt tādas lomas, ko ir svarīgi attīstīt, un arī tādas, ko labāk iegrožot.
Nu jau 10 gadus dedzīgi aizraujos ar psihodrāmu – īpašu personības attīstības un psihoterapijas metodi. Tulkojumā psihodrāma nozīmē dvēsele darbībā. Tajā cilvēks var izpētīt un izspēlēt jebko, kas apkārt un kas iekšā pašā.
Kad sāku iet uz psihodrāmas nodarbībām, grupas vadītāja, klausoties manos kreņķos un žēlabās, mudināja atveidot Upuri sevī, kurš cietis, kuram pāri darīts un kurš ir stipri vien uzmetis lūpu.
Centos, kā nu pratu, un pēc tam kāds no grupas dalībniekiem attēloja šo manu Upuri. Psihodrāmā to dēvē par spoguļošanas tehniku. Pirmo reizi skaidri ieraudzīju Upuri sevī no malas. Visā savā krāšņumā! Kopš tā laika esmu centies mazināt šo lomu, cik vien iespējams!
Man šķiet, ka šī problēma mūsdienās ir gana dzīvelīga – visi jūtamies ļoti cietuši un labprāt auklējamies ar upura lomu, nelabprāt uzņemdamies atbildību par tās iegrožošanu. Un beigu galā, izrādās, pāri mums dara visi – sākot no tuviem cilvēkiem un beidzot ar valsti un visu pasauli… Ne velti, ilgi to izkopjot, daudziem – gluži kā slavenajam Alfreda de Misē lugas Lorencačo titulvaronim – maska sāk kļūt par paša seju.
Ir lomas, kuras man tomēr tīk aizvien vairāk un kuras cenšos attīstīt. Dēkainis. Draugs. Lektors. Psihodramatists. Daudzas. To atrašana un kopšana ļauj justies pilnvērtīgāk šajā dzīves teātrī, kā to Šekspīrs formulējis.
Brīžiem attīstu sevī lomu Dzīves izgaršotājs.
Viens no veidiem, kā man tīk to darīt, – bildēju un datorā apstrādāju dažādas ainavas. Mēģinu parastām fotogrāfijām piešķirt tīkamas krāsas, izcelt kontrastus vai, tieši otrādi, padarīt toņus mierīgus, it kā izbalināt ainavu. Vislabprātāk bildēju kokus – to mūži ir tik skaidri ieraugāmi, tik skaisti, dažādi un izteiksmīgi, aci uzmetot vien. Skatoties uz cilvēku, mūžu tā uzreiz nevar ieraudzīt!
Tā ir arī sava veida mākslas terapija. Dziedinošais tajā – savu izjūtu izteikšana, jaunu iespēju atklāšana, jo viss, ko mēs redzam, var taču izskatīties pavisam citādi. Bieži vien redzētais ir atkarīgs no mūsu skatpunkta, izgaršošanas iemaņām un dzirdes antenu noregulēšanas.
Mākslas terapijā svarīgs ir nevis rezultāts, bet pats radīšanas process. Ne velti arī par dzīvi mēdz teikt: mērķis ir pats ceļš. Un vai tad tas viss nav viens radošs pasāciens?!
Arī ikdienā nemitīgi noņemamies ar savas dzīves bildes apstrādi un rediģēšanu. Vai nu iekrāsojam to melnbaltu, nedo’ die’s, mellu, vai, tieši otrādi, pindzelējam rozīgos toņos. Vai arī sparīgi noņemamies ar sava mūža gājuma pārrakstīšanu, nemitīgi tajā izceļot vai notušējot notikumus un detaļas. Atbilstoši sava laika ritam, briedumam, viedumam vai vienkārši sirdsmieram. Vismaz tik daudz ir mūsu varā – apstrādāt un rediģēt – arī tad, kad bilde jau šķiet nemainīgi gatava, un āmen. Starp citu, tieši to palīdz veikt dvēseles dziedinātāji – cenšas samierināt mūs ar mums pašiem.
Varam parotaļāties arī ar savu patiku un nepatiku. Tās nav tik striktas, kā dažkārt ieņemam galvā. Kaut vai laikošana – jaunmodīgā parādība Feisbukā. Paskat, kā var mainīties vārdu un jēdzienu nozīmes! Man patīk ir pārvērties par Es tevi atbalstu, jo tu esi mans draugs.
Smaidu izraisa aicinājums laikot, citiem vārdiem sakot, es uzaicinu tavu patiku pie sevis. It kā patiku tik viegli varētu uzaicināt.
No otras puses, varbūt patika tiešām ir atkarīga no tā, vai esam kaut kam gatavi pievērst uzmanību un savu patiku dāvāt, izteikt, apliecināt? Kādu reizi formāli, kādu reizi sirsnīgi citus atbalstot, taču kopumā ļaujot patikai vairoties un augt.
Bet, domājot par lomām, protams, nāk prātā teātris. Dažkārt citi atvēl mums lomas, par ko, iespējams, neesam sajūsmā.
