Ko īsti nozīmē dzīvnieka labturība? 3
Dzīvnieka labturība nav tikai mājas, ēdambļoda, būda, ķēde. Labturība ir saimnieka atbildība par sava dzīvnieka veselību (ārstēt kad slims, regulāri vakcinēt, attārpot, atblusot, sterilizēt), psiholoģisko stāvokli (apmācīt, mazināt esošās agresijas izpausmes, iesaistīt ģimenes aktivitātēs – pastaigas, spēles, vienkārši būt līdzās savam dzīvniekam, nevis atstāt kūtspakaļā ķēdē vai pieļaut klaiņošanu, nekontrolētu vairošanos). Labturība ir arī dzīvnieka īpašnieka atbildība par savu četrkāji līdzcilvēku un likumu priekšā.
Mēneša laikā mēs, pēc savas iniciatīvas, reaģējām uz diviem (laukos, visticamāk, ikdienišķiem, jebkurai Latvijas patversmei un atbildīgam saimniekam kliedzošas neprātības) gadījumiem: no vienām mājām, kurās mīt divi sirmgalvji, atvedām 17 savairotus dzīvniekus (desmit pieauguši suņi, septiņi kaķi), divi suņi palika, no otrām – trīs suņus, otra trijotne, pēc 88 gadus vecās saimnieces pieprasījuma, tika atstāti, jo gados veci suņopji, visi ķēdēs dirn. Laukos jau bez suņa nevar – bieži dzirdēts arguments.
Labi, nevar, bet… Abos gadījumos šie nav vientuļie pensionāri – tika piesaukti bērni, mazbērni, kuri varēja palīdzēt katrā mājā pa vienai kucītei sterilizēt, lai beigu galā nerastos šāds kvantums negribētu dzīvnieku… Ķekavas patversme “Mežavairogi”, Daugavpils, Saldus, Alūksnes patversmes nenogurstoši varētu dalīties bēdu stāstos par dzīvnieku NElabturību daudzās jo daudzās Vidzemes, Zemgales un Latgales puses mājās. Tukuma patversme ik dienu publisko traģiskus stāstus par sava novada ļaužu beztabildību.
Slokas patversme, kuras teritorijā it kā daudz turīgo ļaužu mājas, arī slīgts pamesto, novārgušo dzīvnieku kvantumā. Par Rīgu, kā lielāko suņinieku apdzīvoto vietu, nemaz nerunāsim: suņķērāji, reaģējot tikai uz akūtiem izsaukumiem, katru dienu noķer divus līdz piecus klaiņojošus suņus un “Ulubele” piebāzta līdz 200 (!) suņiem ik dienu. Kad vairs nespēj uzņemt – ved pie mums. Ziniet, nu tad gan ir ko turēt, viņus visus apkopjot, izstaidzinot, dakterējot. Tas nav normāli, rīdzinieki!
Šķiet, lieki piebilst, ka visiem ir saimnieki, vien ārpus Rīgas mazākajai daļai, Rīgā – vairāk kā pusei suņu atnāk pakaļ īpašnieki un tad redzams, ka nomācoši lielākajai daļai suns savu mūžu nav vakcinēts, attārpots, par sterilizāciju, reģistrēšanu un nodevas nomaksāšanu nemaz nerunājot un, ka šiem cilvēkiem naudas nav. Nav ne sev, ne suņam. Tad kāpēc dzīvnieks iegādāts? Reizēm žēl, ka nav iespējams iemūžināt tipāžus, kas ir šie „saimnieki” un bieži ļoooti sirds sāp, kad suni šādiem ļautiņiem nākas atdot.
Kā no šādiem dzīvnieku īpašniekiem un jaunajiem gribētājiem atlasīt tiešām krietnus saimniekus? Maldās ļaudis, kuri uzskata: visas patversmes labprāt dzīvniekus tik dod prom, lai nav liekas barojamas mutes. (Ticiet, lielākā daļa komentāru par nepieklājīgajām, rupjajām, neatsaucīgajām patversmēm un to darbiniekiem, kurus nevar pat tuvumā dzīvniekiem laist, kuriem nav sirds, jo esam nežēlīgi, neiejūtīgi, negribam glābt utt,. pamatā atskan nevis brīžos, kad apmeklētāji būtu izdzirdējuši rupjo: „Ejiet d…”, bet izdzirdot īso: “Nē!”. Nē – adoptēt! Nē – uzņemt! Nē – esam slēgti! Nē – nav vietu! Nē – mums tāda kārtība! Nē – paspēlēties! Nē – pabarot!)
Protams, ir vēl patversmes, kas strādā, dalot dzīvniekus pa labi un kreisi neapzinoties, ka šāds adopcijas princips beztabildību vairo ar bumeranga efektu.
Tomēr zinot šīs jomas “virtuvi”, var apgalvot: vismaz puse Latvijas patversmju (nejaukt ar biedrībām, kurām nav patversmju statusa un nekādas juridiskas atbildības!) tomēr izvēlas saviem aprūpējamajiem tās ģimenes, kurām grib uzticēt dzīvnieku. Jā, mēs mēdzam kļūdīties saimnieku izvēles jautājumos un tad dzīvnieks ātri atgriežas patversmē.
Taču patversmes nav tiesīgas kļūdīties, izvērtējot suņu psiholoģisko stāvokli, tātad – agresivitāti! Jo mēs, patversmes, un nevis internetvides komentētāji esam atbildīgi par dzīvnieka jaunā saimnieka, viņa ģimenes un citu līdzcilvēku drošību. Nedod die’s, piedzīvot dienu, kas austu ar plašsaziņas līdzekļu izplatītu ziņu: “Pirms pāris dienām no patversmes adoptēts suns sakož bērnu” ar visām no šādas traģēdijas izrietošām sekām… Tad jau labāk lai virsraksti vēsta: “Patversmē eitanizē īpašnieka nemeklētu agresīvu suni” un komentāji šūmējas: “Saimnieku pašu jāeitanizē!”. Ko tur liegt, arī patversmēs strādājošajiem nereti gribētos „iemidzināt” daudzus dzīvnieku īpašniekus un pat potenciālos gribētājus…
