Māris Zanders: Grūti iedomāties, ka ar latgaliešiem varētu manipulēt, pretnostatot viņus pārējai Latvijai 26
Māris Zanders, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Amizanta (bet varbūt skumja?) sakritība laikā – “Latvijas Avīze” publicē materiālu par strīdiņiem ap ceļa zīmēm pie Balvu novada robežas latviešu literārajā un latgaliešu rakstu valodā (“Iebilst pret latgaliešu valodas uzspiešanu…”), savukārt starp apgāda “Zinātne” pašiem svaigākajiem jaunumiem redzam “Latviešu valodas dialektu atlantu”.
Tā jau kļuvusi par ierastu situāciju: no vienas puses, tiek deklarēts, kāda vērtība esot lokālās identitātes un dažādība, bet, no otras puses, attieksme pret t. s. lokālpatriotismu ir sarežģīta.
Man pašam šajā kontekstā ir viena kritiska un viena iedrošinoša piezīme.
Kritiskā. Būtu labi, ja lokālo identitāšu (tostarp valodas izpratnē) kopšanai vismaz paralēli notiktu zināšanu par Latvijas vēsturi un kultūru kopumā uzkrāšana un cienīšana.
Mazliet vulgarizējot, neredzu problēmu latgaliešu rakstu valodas lietošanā vai spēcīgas lokālās identitātes uzsvēršanā, ja vien cilvēks runā aizguvumiem nepiesārņotā latviešu valodā un puslīdz orientējas “lielās” dzimtenes vēsturē. Savukārt, ja šāda līdzsvara nav, tad lokālpatriotisms sāk izskatīties nedaudz jocīgi.
Iedrošinošā. Latvijas priekšrocība, manuprāt, ir tā, ka šīm lokālām grupām nav savstarpēji pretrunīgas vēstures pieredzes un arī tas, ka ar pašidentitātes tēmu nenotiek manipulācijas.
Vēsturē ir gadījumi, kad vienas valsts reģioniem ir atšķirīga pieredze un kolektīvā atmiņa (to var novērot, piemēram, Ukrainā), kas var radīt nervozas savstarpējās attiecības. Savukārt Latvijas gadījumā nacionālajos partizānos aizgāja gan kurzemnieki, gan latgalieši, tāpat vēlāk kompartijā vienlīdz dūšīgi stājās gan vidzemnieki gan latgalieši. Mums nav, kā saka, ko dalīt.
Ir kopīgas lietas, ar kurām lepoties un ar kurām ne visai. Jau pieminētās Ukrainas gadījumā var pamanīt citu valstu (Krievijas, arī Ungārijas) centienus uzspēlēt uz lokālo identitāšu stīgas. Latvijā var daudz un pamatoti runāt par informatīvās telpas izkropļojumiem Latgalē, tomēr man grūti iedomāties, ka ar latgaliešiem varētu manipulēt, pretnostatot viņus pārējai Latvijai.
Es varu saprast rīvēšanos ikdienas dzīves līmenī (piemēram, kāds uzskata sevi par Latgalei piederīgu), tomēr kopumā, ja vien normāla ir kopējā identitāte, lokālā jūsma un dažkārt arī pārspīlējumi neko ļaunu nenodarīs.
Piemēram, cik saprotu, Bavārijā dzīvojošajiem ir ļoti spēcīga lokālā identitāte, tomēr neesmu lasījis, ka viņi sevi pretnostatītu, teiksim, Švābijas vāciešiem (un švābu dialektam).
Esmu gan toties lasījis par mēģinājumiem Morāvijā kaut kā pozicionēties iepretī pārējai Čehijai (tostarp uzsverot morāviešu dialekta atšķirīgumu), tomēr ne ar ko reālu tas nav beidzies un nebeigsies.
Nedaudz uzmanīgāk (jo šī ir ļoti delikāta joma) jālieto konfesionālā piederība savas identitātes veidošanā. Tomēr arī šajā gadījumā, pat ja atmiņā ir vēsturiski nošķīrumi Latvijā – luteri un katoļi, nekādu neizbēgamu pretrunu te nav.
Izdevuma “Pravoslavije v Baltii” (“Pareizticība Baltijā”) 8. numurā lasāms pētījums par pareizticīgajiem XV–XVI gadsimta Polijas teritorijā. Lai cik būtiska piederība katolicismam vēsturiski ir poļiem kā nācijai (arī lietuviešiem), par sevi pārliecināta nācija pieļāva, ka pareizticīgo klosteros katoļu teritorijā (piemēram, Supraslā) tika glabāta katolicismu kritizējoša literatūra.
Rezumēju. 21. gadsimtā mēs Rietumos esam nedaudz, atvainojos, sapurgājuši jēdzienu “dažādība”, tā interpretāciju lieki politizējot. Ja noskalo šos sārņus, lokālās pašidentitātes un dažādība ir skaistums un bagātība. Tikai vēlams, lai šī atziņa nobriest pašos novados, nevis tiek sadomāta kaut kur Rīgā vai Rīgas pilī.
Neveiklības un konflikti rodas, šķiet, tad, ja kāds – pat labu mērķu vārdā – cenšas lokālās kopienas piespiest “mīlēt Raini”, respektīvi, lokālpatriotismu “iedēstīt”, daudz nejautājot pašiem cilvēkiem.
Par laimi, reģionālo vēlēšanu vēl tik drīz nebūs, tādēļ ir pamats cerēt, ka lokālpatriotisms nekļūs par politiskā PR instrumentu un pietiks laika, lai pašos novados cilvēki šos jautājumus mierīgi izrunātu.
