Lokālais “tūrisms” pie nezināmajiem cilvēkiem – izglītošanās vai dzīvesziņa? Ko atklāj “Pūra lāde” un “Labie darbi virtuvē” 0
Anda Rožukalne, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Divi jauni LTV raidījumi “Pūra lāde” un “Labie darbi virtuvē” kavēja laiku garajā pavasarī, kad daudzu dzīve notika ekrānos.
Kāpēc par tiem runāt tagad? Lai nepiemirstu, lai ieraudzītu, ka kaut kas jauns radīts. Lai izmantotu iespēju lietainās vasaras dienās tos paskatīties, jo ir vērts!
Kas tiem kopīgs? Gandrīz nekas, izņemot cilvēkus tajos – tie ir it kā nezināmi, neredzami, bet rosina un kustina mums visiem ļoti nozīmīgus jautājumus.
“Pūra lāde” stāsta par seno amatu pratējiem.
“Labie darbi virtuvē” notiek, lai pastāstītu par sociāli aktīviem cilvēkiem. “Pūra lādes” varoņi ir atraduši savu ideālo pasauli vai arī to radījuši, apgūstot senus amatus.
Viņi raidījumā attēloti, izmantojot TV projekta veidotāju izpratni par latvisko dzīvesziņu, “Labo darbu virtuvē” varoņi grib, lai pasaule ir labāka, viņi neprasa, lai citi to nodrošina, bet dara paši.
Izglītošanās vai dzīvesziņa?
Režisores Lienes Žeimundes veidotais projekts “Pūra lāde” sola, ka moderni skatīsies uz senajām amatnieku prasmēm. Tajā redzam unikālus cilvēkus, kas neparastas prasmes noslīpējuši līdz meistarībai.
Viņi rāda, kā veidot lietas no bērza tāss, kā radīt bungas, māla podus, pirts un saulgriežu rituālus… Kāds tviterī teiktu, ka raidījums ir pilns ar īstām pērlēm. Un tā būtu tiesa.
Stāsti ir izzinoši, līdzās iespējai iepazīt personības ļoti vērtīga ir pētnieku sniegtā informācija par seno prasmju vēsturi, par ticējumu un tautas gudrību īsto jēgu.
Tā mēs uzzinām, ka humanitārās zinātnes, lai kā nievātas, ir tās, kuras mums atklāj it kā zināmās tradīcijās un folklorā slēpto jēgu.
Raidījumam, izvēloties varoņus, ātri izdodas pierādīt sākumā solīto – senās prasmes nav tikai aizmirstas teiksmas. Ar tām aizrautīgi nodarbojas mūsdienīgi cilvēki.
Viņiem ir nopietnas profesijas, viņi lieliski zina, ko dzīvei dod dažādu rokdarbu prasmes, kā tas palīdz sevi apliecināt, dzīvot tā, kā pašiem šķiet jēdzīgi.
Šie prasmīgie amatnieki izmanto gan senas, gan mūsdienīgas metodes un darbarīkus. Viņi nav no sentēvu laika iznākuši dīvaiņi, jo ir mūsdienīgi un vienlaikus pietiekami emocionāli.
Viņiem ir savas domas un jūtas, to parādīšanai nav nepieciešama papildu “romantika”.
Bet tā raidījumā pievienota kā “maģija” un nostalģija tās uzbāzīgajā versijā, tāpēc pastiprina iespaidu, ka ciemošanās ar meistariem ir nevis pamatīga iepazīšanās, bet tūrista virspusējā pieredze ekskursijā pēc “dzīvesziņas”.
Maģiskās prasmes vai pašapzinīgi meistari?
Īsti pat nav jācīnās, lai pierādītu, ka raidījums ir noderīgs. Tas ir skaisti uzņemts, tajā lieliski sabalansētas sarunas un meistaru prasmju demonstrācija.
Vārds “maģija” tomēr atskan vismaz reizi katrā raidījumā – tā ir senā meistaru maģija, laiks ir maģisks, noskaņa maģiska. Vienlaikus seno amatu prasmes ir ļoti konkrētas.
Lai ar tām nodarbotos, nepieciešamas detalizētas zināšanas, ilga vingrināšanās, pacietība un mērķtiecība. Tāpēc nedaudz mulsina kopējais noskaņojums, kā raidījuma veidotāji runā par latvisko dzīvesziņu.
Nevis cilvēki, bet raidījuma ievada teksti, nedaudz arī vizuālais vēstījums un mūzika pārstāv tādu nostalģijas pilnu iedomātās latviskās pagātnes uztveri, kurā valda miers, harmonija, pilnība, mūžīgā gudrība.
Ja raidījumā ietverts filmēšanas vietas apraksts, tad tajā teikts, ka varoņi nāk no vietas, kas izstaro īstumu, varonību, drosmi, neatlaidību.
It kā domāts labi, bet iznāk, ka viss labais ir pagātnē, bet seno prasmju iemācīšanās vienlaikus simbolizē šo ideālo laiku un palīdz tajā atgriezties.
Vismaz raidījuma varoņiem nekur nav jāatgriežas, viņi ir savā laikā un vietā, senos amatus ienesot šodienā. Pašpārliecināti, harmoniski, bez iekšēja konflikta, kurā pagātne ir ideāla un šodiena – labai dzīvei nepiemērota, bez pareizās “dzīvesziņas”.
Šī doma ir kā nodeva uzskatam, ka pagātne ir mirdzoši daiļa, kā saules stars, kas filmēts pretgaismā puķu pilnā vasaras pļavā.
Maģiskais raidījumā kļūst par tukšu vārdu, kas apzīmē lētu un populāru garīguma versiju, kurā labais ir netverams, neizskaidrojams un tāpēc apbrīnojams.
Bet raidījumā viss ir pretēji. Jūsmošana par netveramo maģiju ir lieka, jo cilvēku izcilība un unikalitāte raidījumā ir reāla.
Kāpēc tu to dari?
“Labie darbi virtuvē” ir unikāls projekts – tas neparastā veidā cenšas iepazīstināt ar cilvēkiem, kas gatavi savu laiku un spēku veltīt pilsoniskām aktivitātēm.
Tā to sauc publiskā retorikā, bet patiesībā tā ir ziedošanās, upurēšanās kādas sabiedrībai nozīmīgas idejas piepildīšanai. Tā ir arī pasaules lāpīšana, kādu neesošu norišu veicināšana, nesavtīga palīdzēšana.
Ko dara raidījuma varoņi? Palīdz senioram veikt remontu, pieskata bijušos ieslodzītos, cenšas ieviest mūsdienīgu aprūpi neārstējami slimiem cilvēkiem, popularizē laba ūdens dzeršanu un vēl, un vēl…
Sarunas laikā vienlaikus tiek gatavota maltīte raidījuma varoņiem. Šefpavārs Uģis Veits kļūst par vēl vienu varoni, jo interesējas, jautā un darbojas virtuvē.
Viņa ieinteresētība tajā, ko dara raidījuma viesi, palīdz uzturēt ļoti labu noskaņojumu visā raidījumā. Protams, tā nav profesionāla intervija, tāpēc daudz būtiskas informācijas paslīd garām.
Tomēr saruna ir patiesi ieinteresēta, un to papildina stāstījums par ēdiena gatavošanu. Jautājums, kāpēc darīt to, ko citi nedara, ir pats galvenais šajā raidījumā, un uz to tiek atbildēts.
Bezizejas situācija, kad sarunas dalībnieki nevar satikties, atrisināta kā inovatīvs, ļoti labi izdevies formāts. To izveidojusi producente Liene Vilnīte, kas pārstāv satura darbnīcu “TAPT!”.
Abi šie raidījumu formāti ir neapšaubāma vērtība. Noteikti vērts lepoties ar to autoriem un vēl vairāk – ar raidījumu varoņiem.
Ieguvēji ir tie, kas šos raidījumus jau noskatījušies, un jaunus iespaidus iegūs tie, kas tos sameklēs LTV arhīvos kādā vakarā, kad ir dokumentālam saturam atbilstošs noskaņojums.
Jūs piedzīvosiet atklājumus, uzzināsiet to, ko neesat pat nojautuši, jums būs prieks par cilvēkiem, kas dzīvo Latvijā.
