Loka šaušana. Nodarbe individuālistiem. Izmēģinām! 0
Pēdējo gadu laikā loka šāvēju pulks Latvijā kļuvis lielāks. Tas noticis, piepalīdzot vairākiem loka šaušanas entuziastiem, kuru vidū ir arī Pēteris Gribulis. Dodamies pie viņa uz Ogres novadu, lai noskaidrotu vairāk par šo seno nodarbi un arī pirmo reizi to izmēģinātu.
Braucam uz Lauberes pagasta Jaunaucēm, kur notiek kluba Amazones apvidus loka šaušanas nodarbības. Atrast vietu kartē uzreiz neizdodas, tāpēc nākas meklēt krūmos ieslēptas norādes. Kad ierodamies, mūs sagaida plašs lauks, svelme, dunduri un Pēteris.
Krītu azartā
Loks ir aukstais ierocis – tas var būt bīstams, ja izmanto nepareizi. Tāpēc sākam ar apmācību. Man izrāda inventāru. Paņemu rokās koka loku un esmu patīkami pārsteigta, cik tas viegls. Sacensībām paredzētais ierocis, kas guļ tālāk zālē, ir krietni smagāks, bet ar to var šaut daudz tālāk.
Sākumā uzvelku aizsargus, lai nesavainotos, un apgūstu stāju. Jāstāv brīvi, kājas turot plecu platumā. Galva jāpieliec pa kreisi, pleca augstumā galvas virzienā jāizstiepj kreisā roka, kurā tur loku, un ar labo roku jāatvelk stiegra. Sākumā man ir grūti, stiegra šķiet par stingru, un šaubos, vai vispār spēšu izšaut. Pēteris saka, ka inventārs ir paredzēts iesācējiem, atvilciena spēks nemaz neesot liels, vien 11,8 kilogrami. Jāmēģina vien ir! Apgūstu bultas ievietošanu, ko var darīt tikai uz šaušanas līnijas, atvelku loku pie vaiga tā, lai gredzens būtu acu līmenī, nomērķēju un atlaižu pirkstus. Ilgi turēt atvilktu loku nav ieteicams, jo rokas piekūst un šāviens kļūst neprecīzāks.
Nav nemaz tik slikti! Bulta vismaz ir trāpījusi šāvienam paredzētajā laukumā. Pēc pāris mēģinājumiem trāpu pat dzeltenajā viducī! Tam gan ir tikai viens liecinieks, tāpēc nākas pierādīt vēlreiz, ka to patiešām esmu paveikusi.
Pēc pāris šāvieniem atkal iešauju dzeltenajā laukumā. Jūtu, ka šī nodarbe var izraisīt atkarību. Ir viegli krist azartā, vēloties trāpīt atkal un atkal.
