Tātad jūsu iestādes resurss var tikt nelietderīgi izšķiests, meklējot nelojalitāti tur, kur tās nav, pārbaudot sūdzības, ko kāds rakstījis, lai pedagogiem ieriebtu? 15
I. Juhņēviča: Mēs gadā saņemam vairāk nekā 700 sūdzības par visdažādākajiem jautājumiem. Ieriebt var ar katra veida sūdzību, ne tikai sūdzoties par nelojalitāti. Mūsu uzdevums ir vispusīgi un objektīvi izvērtēt visas šīs sūdzības.
Jā, mēs reaģējam arī uz anonīmām sūdzībām.
A. Geižāns: Tiesiskā paļāvība nevienā mirklī nav un nebūs pārkāpta. Ja arī kādu atlaidīs, tas notiks garā, rūpīgi izvērtētā procesā. IKVD lēmumu pedagogam būs tiesības pārsūdzēt tiesā. Administratīvo aktu var pārsūdzēt pat divas reizes. Tiesa šos jautājumus var skatīt visās iespējamās instancēs.
Diez vai tiesības uz ilgu tiesāšanos pedagogiem ir kāds mierinājums.
L. Geikina: Paklausieties pats, par ko tagad runājam! Mēs runājam tikai par kontroli, par tiesu, par cīņu. Protams, ka šādos apstākļos pedagogiem ieslēdzas pašcenzūra, jo neviens taču negrib savus fiziskos, garīgos un materiālos resursus tērēt tiesās.
I. Juhņēviča: Lojalitātes prasība likumā jau pusotru gadu. Vai šajā laikā esat jutuši, ka IKVD veiktu skolās kādas raganu medības, meklējis, kurš pedagogs neaudzina patriotus? Mēs to neesam darījuši un to mēs nedarīsim.
Vai skolu direktori zvana uz IKVD, lai konsultētos, sak, mums te situācija tāda, ko tagad darīt?
Jā, zvana, lai prasītu, kā rīkoties. Piemēram, vaicā par militārajām nometnēm Krievijā, vai ļaut skolēniem turp braukt vai ne. Ir gadījumi, kad direktori paši ziņojuši par situācijām, kas mums jārisina kopā ar citām institūcijām. Piemēram, Drošības policiju vai Valsts valodas centru. Aicinu direktorus arī turpmāk sazināties ar mums, ja ir kādas neskaidrības.
S. Verhovskis: Man jau tagad ir jautājums. Kāda mūsu skolas bijusī darbiniece tagad strādā Krimā, Simferopolē. Viņai vajag izziņu, ka viņa pie mums strādājusi. Ko man rakstīt uz aploksnes, sūtot šo izziņu? Ka Simferopole ir Ukrainā vai Krievijā? Un, ja es uzrakstīšu, ka tā ir Krievijā, vai tā būs nelojalitāte? It kā sīkums, bet…
I. Juhņēviča: Arī tas ir svarīgs jautājums. Es jums ieteiktu jautāt Ārlietu ministrijā, ko pareizāk rakstīt uz aploksnes.
L. Geikina: Diemžēl šis sīkums skaidri parāda, par ko mēs pārvēršam savu valsti. Un man ir bažas, ka mēs pārvērtīsimies par disciplinētu, policejisku, kontrolētu sabiedrību, kur visi būs ieslēguši pašcenzūru kā padomju laikos un dzīvos dubultu dzīvi.
Arī padomju laikos “kompetentas iestādes” skolēnus iztaujāja par to, ko skolotājs teicis vai kur vedis. Diemžēl tagad IKVD stāsti par skolēnu aptaujāšanu tomēr asociējas ar tiem laikiem. Jā, skolā jāstrādā lojāliem skolotājiem, bet vai tiešām tas jānodrošina ar “stučīšanas” metodi?
I. Juhņēviča: Bet kā lai mēs citādi noskaidrojam patiesību un kā lai uzzinām skolēnu viedokli? Nav runa par “stučīšanu”. Mēs anketējam skolēnus, ja nepieciešams. Ne jau tikai par lojalitāti. Piemēram, ja vecāki sūdzas, ka kādā skolā bērniem nav nodrošinātas konsultācijas pie pedagogiem, mums arī jāaptaujā skolēni, vai viņiem ir konsultācijas, ko viņi tajās dara utt.
Ja ir viena sūdzība par skolotāja nelojalitāti, mēs nezinām, kāpēc skolēns sūdzējies: varbūt viņš grib ieriebt skolotājam. Tāpēc jājautā arī citiem skolēniem.
Bet vai tad līdzšinējā likuma definīcija ierobežoja IKVD kaut kā reaģēt uz konkrētām nelojalitātes izpausmēm, ja tādas bija?
L. Geikina: Es gribētu paraudzīties uz šiem procesiem plašāk. Dienu no dienas dzirdu, ka skolai tiek piekabināta aizsardzības funkcija, tagad visu laiku bērni no kaut kā jāaizsargā. Ģimene to nespēj, sabiedrība nespēj, visi pārējie nespēj, bet skolai tas ir jāpaveic. Pedagogam ir jākļūst par kareivi kaut kādā mistiskā ideoloģiskā cīņā, kas aizsargās bērnus no visa. Kā audzinātājs var izaudzināt patriotu skolā, ja sabiedrībā tik daudz cilvēku rīkojas nepatriotiski? Tikko bērns iziet no skolas, viss audzinātāja ieguldītais darbs var tikt minimizēts līdz nullei.
Sanāk, ka skola ir pēdējais bastions, kam jāaizsargā mūsu vērtības?!
A. Geižāns: Tam var piekrist, ka skolai dažkārt grib uzgrūst pilnu atbildību par bērnu. Bet, protams, ka ir neētiski vainot skolotāju, ja bērnos nav ieaudzinātas vērtības, ko mājās vecāki nemaz nedod.
B. Fricsone: Likumā tagad faktiski ir ierakstīts, ka skolotāju var atlaist, ja viņa skolēni neizveidojas par patriotiem. Kurš un kurā brīdī meklēs un vērtēs skolotāja vainu?
I. Juhņēviča: Es negribētu lietot vārdus “vaina” un “vainīgs”. Arī līdz šim neviens skolotājs nav vainots par to, ko kāds viņa audzēknis izdarījis. Runa ir par pedagoga konkrēto rīcību, par to, ko viņš dara vai nedara. Protams, mēs apzināmies, ka vērtēšana nav viegls process. Tā ir liela atbildība. Taču tas jau ir mūsu ikdienas darbs.
L. Geikina: Nav jau runa tikai par pēdējiem grozījumiem. Patiesībā tie bija kārtējie grozījumi Izglītības likumā, kas tiek pieņemti steigā, tiek pieņemti nediskutējot. Tā bija arī ar tikumības grozījumiem. Jūs neinteresē sabiedrības viedoklis, jums ir savs plāns, kas jāpilda. Un, kad likums jau pieņemts, tad jā, tad var kaut ko arī parunāt.
Jūsu rīcības motivācija varbūt arī ir atbalstāma, bet problēma ir tajā, ka lēmumus nepieņem demokrātiski, ka sabiedrība nav līdzvērtīgs diskusiju partneris. Tāpēc arī ir sabiedrības pretestība. Augstskolu apvienošanā jūs strādājat pēc tā paša algoritma.
A. Geižāns: Patiesībā mūs pārsteidza, ka sabiedrībā ir diskusijas par lojalitāti. Mums likās, ka tas vispār nav apstrīdams, ka pedagogiem ir jābūt lojāliem.
Augstskolu mācībspēkiem vismaz pagaidām lojalitātes prasība nav izvirzīta. Tātad viņi drīkst būt nelojāli vai arī gaidāmas kādas izmaiņas Augstskolu likumā?
A. Geižāns: Augstskolā tomēr mācās nobrieduši jaunieši, kuru viedoklis vairs nav tik viegli ietekmējams. Taču šis viedoklis nobriest agrāk, tāpēc arī lojalitātes prasības izvirzītas skolu un pirmsskolu pedagogiem.
