Loģistikai, tāpat kā citām nozarēm, ar krīzi jārēķinās, tomēr stividorkompānija WT Terminal sekmīgi tiek galā ar šo izaicinājumu 0
Uģis Krūms, žurnāls “Baltijas Koks”
Pērn pavasarī, kad valstī jau bija spēkā Covid-19 pandēmijas karantīnas noteikumi, dzīve Rīgas brīvostā nebija apstājusies. Kuģu piestātnēs Daugavgrīvā nepārtrūka arī apaļkoku un citu kravu plūsma gan no Latvijas, gan Lietuvas. «Krīze jāuztver kā normāla ekonomikas sastāvdaļa,» žurnālam Baltijas Koks sacīja stividorkompānijas WT Terminal padomes priekšsēdētājs Artūrs Veispāls, un tam piekrīt arī valdes loceklis Andis Bunkšis.
Ko iemācīja iepriekšējā krīze?
Kā jau tas šopavasar iegājies, sarunas par dzīves un biznesa aktualitātēm sākas tieši ar krīzes aktualitātēm. Uzņēmuma WT Terminal padomes priekšsēdētājs Artūrs Veispāls un valdes loceklis Andis Bunkšis, kurš tieši atbild par termināļa darbību, paskaidro, ka pašreizējam biznesa tempa kritumam uzņēmums bijis daudz gatavāks nekā finanšu krīzei pirms 12 gadiem.
«Toreiz – 2008. gadā – apstājās gandrīz visas nozares vienlaicīgi. Arī ostas tukšajos kravu laukumos svilpoja vējš. Šobrīd tā nav. Mūsu ražotāji ir mācījušies no pārdzīvotajām grūtībām. Ja pirms iepriekšējās krīzes daudzi uzņēmumi strādāja tikai ar Angliju un Skandināviju, tad pašlaik – ar visu pasauli.
Arī mēs esam iemācījušies nelikt visas olas vienā grozā. Tāpēc šobrīd WT Terminal darbība ir diversificēta un saistīta ne tikai ar kokmateriālu, bet arī citu videi nekaitīgu kravu, piemēram, graudu produkcijas – miežu, rudzu, arī zirņu un pupu –, pārkraušanu. Arī kokmateriāli ir dažādi – papīrmalka, granulas, šķelda,» stāsta Artūrs Veispāls.
WT Terminal niša ir kuģi ar kravnesību no trim līdz pieciem tūkstošiem tonnu un iegrimi līdz septiņiem metriem.
«Gadā apkalpojam vidēji līdz 700 tūkstošiem tonnu kravu, kas pamatā iet uz Eiropas – Skandināvijas un Anglijas – ostām. Vērtējot pēc kravu apgrozījuma, esam desmitniekā starp Rīgas lielākajām stividorkompānijām. Ja īpaši izdalītu termināļus ar iegrimi līdz septiņiem metriem, iespējams, būtu pirmajā vietā.»
Loģistikas nozarei ir dažas priekšrocības
«Loģistikai, tāpat kā citām nozarēm, ar krīzi ir jārēķinās, tomēr tā sekmīgi tiek galā ar šo izaicinājumu. Loģistika atšķirībā no klasiskās ražošanas nerada preces. Mums tās ir vajadzīgas pārkraušanai. Protams, tas nozīmē atkarību gan no vietējiem, gan starptautiskiem uzņēmumiem,» saka Artūrs Veispāls.
Un tas, viņš paskaidro, ir iemesls, kāpēc WT Terminal pakalpojumu grozs tiek izveidots tā, lai aptvertu pēc iespējas vairāk valstu un nozaru, ne tikai Lielbritāniju un Skandināvijas valstis, bet arī, piemēram, Baltkrieviju.
Redzams, ka krīzes iespaids uz dažādām biznesa nozarēm un valstīm ir atšķirīgs. Piemēram, Ķīnu Covid-19 skāra ātrāk, un tur ražošana apstājās jau gada sākumā, bet pašlaik Ķīnas un Korejas tirgi sāk atdzīvoties un pieprasījums pēc precēm aug. Tas vēl maijā nebija jūtams ASV un Eiropā.
Patiesībā svārstības preču un finanšu tirgos un ražošanā nav tikai krīzes laika, bet visai ikdienišķa parādība. Ir bijuši gadi, kad vietējo kokrūpniecības nozari ietekmēja siltās ziemas, jo bija grūtības izvest kokmateriālus no meža. To visvairāk izjuta kokmateriālu tirgotāji.
Taču salīdzinājumā ar aizpērno ziemu, šis gads ir labāks. Ja 2019. gada otrajā pusē bija kokmateriālu cenu kritums, tad šogad tās sāka iet uz augšu. Skaidrs, ka krīze situāciju atkal padarīja neskaidrāku, un priekšstats, kāds būs pieprasījums jebkurā no tirgiem, ir ļoti miglains.
«Vienlaikus jāpatur prātā, ka pašreizējā krīze vēl nebeidzas. Ik nedēļu sekojam, kā attīstīsies situācija, mēģinām saprast, ar ko turpmāk būs jārēķinās. Redzam, ka dažiem mūsu klientiem klājas labāk, kādam ne tik labi, un veidojam savus krīzes laika plānus.
Sekojot Rīgas brīvostā notiekošajam, redzams, ka kopējais kravu apjoms, salīdzinot ar 2019. gada pirmajiem četriem mēnešiem, šā gada pirmajos četros mēnešos samazinājies par 25%. Vislielākais kritums ir akmeņoglēm un naftas kravām – attiecīgi par 68% un 25%, un tas nozīmē būtisku kravu samazinājumu Rīgas brīvostai kopumā.
Tomēr ir kravas, kuru apjoms ir saglabājies vai pat pieaudzis – koksnes granulām par 20%, koksnes šķeldai par 15%, graudiem par 26%. Mums ir paveicies, jo darbojamies segmentā, kurā kravu apjomi aug un, visticamāk, arī neapstāsies,» viņš stāsta.
Kaimiņos un pasaulē
Ja reiz ir skaidrs, ka krīze uz dažādām valstīm atstājusi atšķirīgu iespaidu, būtu vērts pieminēt kaimiņvalsti Baltkrieviju. Artūrs Veispāls atzīst, ka šī valsts ir ļoti būtisks sadarbības partneris.
«Baltkrievijai nav savu ostu, un mēs kā partneri viņiem vienmēr būsim vajadzīgi. Kokmateriālus no Baltkrievijas, izmantojot termināļa jaudas, žāvējam un šķirojam, un jau ar lielāku pievienoto vērtību tās nosūtām tālāk pa visu pasauli līdz pat Ķīnai un Japānai.»
«Baltkrievijas potenciāls ir jānovērtē. Turklāt arī tur neatkarīgi no veida, kā valstī tiek pieņemti lēmumi, cilvēki grib dzīvot labāk. Baltkrievijas biržā iegājām pirms astoņiem gadiem. Sākums bija vājš un mums nesaprotams. Taču ir pagājis laiks, un mūsu attiecības ir kļuvušas daudz konstruktīvākas,» piebilst Andis Bunkšis.
«Savukārt, paskatoties pretējā virzienā uz Lielbritāniju, saprotam, ka par Brexit neviens nav aizmirsis. To tikai aizēnojušas citas aktualitātes, un sarunas par jaunajiem sadarbības modeļiem krīzes laikā nenotiek tik ātri kā parastos apstākļos. Taču rēķināmies, ka gada beigās kaut kādiem rezultātiem vajadzētu būt.
Tas gan nenozīmē, ka kravu plūsma uz Apvienoto Karalisti apstāsies. Drīzāk būs jārēķinās ar papildu muitas barjerām, kam mēs gatavojamies jau pašlaik. Taču tas neskars tikai mūsu darbības jomu vai Latviju, bet visas Eiropas Savienības valstis kopumā,» savu redzējumu pauž Artūrs Veispāls.
Pelnīt gribēja visi
Zināms, ka vietā, kur tagad darbojas WT Terminal, padomju laikos Daugavas grīvā stāvēja padomju zemūdenes. 90. gadu vidū te saimniekoja zviedru un norvēģu uzņēmumi. Piestātņu teritorija bija sadalīta divās daļās.
Norvēģiem, lai gan tika izveidoti kravu laukumi un graudu kaltes, te īsti neveicās. Tika piedzīvoti vairāku miljonu latu zaudējumi, un 2004. gada beigās viņi izdomāja pamest šo biznesu.
Tad SIA Jaunzeltiņi ar UniCredit bankas palīdzību izdevās šo teritorijas daļu atpirkt. Ar laiku radās iespēja izpirkt arī piestātņu zviedru daļu. Un šobrīd WT Terminal ir viens veselums. «Tas Latvijai ir unikāls gadījums, jo parasti ārzemnieki izpērk vietējos, bet šeit iznāca otrādi,» ar gandarījumu atzīst Artūrs Veispāls.
«Jau no paša sākuma mums uzticējās UniCredit banka, vēlāk banka Citadele, kam bija un ir būtiska loma termināļa attīstībā. Šie gadi ir bijuši dažādu izaicinājumu pilni, ar ko mums bija jārēķinās un no kā arī jāmācās.
Mana ienākšana terminālī sakrita ar 2008. gada krīzes laiku – kuģu grafiku žurnālā bija daudz tukšu aiļu. Tolaik arī mēnešiem kuģu vienkārši nebija. Tādā situācijā svarīgākais bija bankai pateikt, ko mēs īsti gribam izdarīt. Pelnīt grib visi, bet ne katrs zina, kā to izdarīt,» norāda Andis Bunkšis.
«Mūsu biznesā ir četras būtiskas lietas: klienti, mūsu komanda, banka un Valsts ieņēmumu dienests (VID).
Profesionāls menedžments, laba komanda, kvalitatīvas, uz sadarbību vērstas attiecības ar mūsu klientiem ir vienlīdz būtiskas kā partnerattiecības ar banku un VID, kurus arī uzskatām par mūsu sadarbības partneriem. Protams, jāspēlē atklāti un jāiegūst uzticība.
Smagākais pārbaudījumu brīdis bija 2014. gada pavasarī, kad vakarā ar banku Citadele parakstījām dokumentus par aizdevumu, nauda ienāca kontā, bet naktī ostā sākās ugunsgrēks. Varu tikai iedomāties, kā toreiz jutās bankas menedžeris, kurš mums bija iedevis miljonus, un kā jutās klienti, kuru kravas atradās mūsu noliktavās…
Bet krīze un ugunsgrēks jau ir aiz muguras. Tagad svarīgākais ir turpināt savstarpējā uzticībā balstītas attiecības gan ar klientiem, gan komandu, gan ar banku un VID, kas balstās uz ātru un kvalitatīvu kravu apkalpošanu un sadarbību,» teic Artūrs Veispāls.
Pilsēta, valsts un bizness
Termināļa vadītāji bilst, ka par kārtību ostā spēj parūpēties paši, turklāt sekmīgi. Runājot, piemēram, par ceļu uz ostu, pa kuru ik gadu tiek pārvadātas vismaz miljons tonnu kravu, viņi atzīst, ka ne viss ir tik gludi.
«Ceļš uz ostu ir ne tikai brīvostas, bet pirmām kārtām Rīgas pašvaldības jautājums. Mēs par to runājam ar pašvaldību, un ir pat sagatavots projekts, kas tā arī nav realizēts. Bet tas ir svarīgi, jo ceļš, pa kuru brauc industriālās mašīnas, kalpo arī cilvēkiem, kas brauc uz savām dzīvesvietām vai uz jūru atpūsties. Vai tas pašvaldībai nav svarīgi?
Un vēl kāds piemērs. Mums jau divus gadus projekta stadijā ir angārs, kuru gribam uzcelt termināļa teritorijā. Vēl gads būs vajadzīgs, lai to uzbūvētu. Šobrīd, vērojot biznesa situāciju, grūti pateikt, kas būs pēc mēneša vai diviem. Tāpēc tas nav normāli, ka viena industriāla objekta projektēšana iestiepjas divu gadu garumā.
Tas pilnīgi noteikti neveicina mūsu konkurētspēju nedz starp Baltijas, nedz starp Eiropas valstīm. Iespējams, ja terminālis atrastos Skultē vai Mērsragā, jautājums ar projektēšanu atrisinātos daudz ātrāk nekā Rīgā.
Bet vispār biznesa sadarbība ar valsts un pašvaldības institūcijām ir smaga tēma ne tikai mūsu biznesa jomā. Jūtams, ka valsts birokrātija ir sasniegusi tādus apmērus, ka jēga, kāpēc savlaicīgi nav iespējams atrisināt kādu jautājumu, jau sen ir pagājusi malā.
Vienkārši redzam, ka ierēdņi nespēj pieņemt lēmumus. Bet varbūt tā ir situācija, kad iespējams būt bezatbildīgam?» saka Artūrs Veispāls.
Svarīgi skatīties uz priekšu
Lai arī Rīgas brīvostas termināļu pakalpojumu cenas ir salīdzinoši zemas, WT Terminal vadītāju uzdevums ir domāt, lai ikdienā veicamos darbus varētu paveikt ar mazākiem resursiem.
Labi piemēri, uz ko tiekties, ir skandināvu ostas, kurās kravu apstrādes ātrums ir lielāks. Tāpēc ik gadu ir jāinvestē uzņēmuma attīstībā. Piemēram, pērn tika iegādātas jaunas kravu pārkraušanas tehnoloģijas – beramkravu kraušanas konveijers un Sennebogen piestātnes celtnis.
«Runājot par darbu, es daudz atpakaļ neskatos. Labi, esam pārdzīvojuši 90. gadus, 2008. gada krīzi un visu pārējo, bet loģistikas nozarē nekas nestāv uz vietas.
Pirmkārt, jau mainās kravu sortiments. Ja pirms 20 vai pat vēl 15 gadiem dominēja apaļkoksne un ostā auga šķeldas kalni, tad tagad jau vairākus gadus uz to pašu Ķīnu pārsvarā ceļo zāģmateriālu kravas. Bet galvenais, kas mums jādara, – jāsaprot klientu redzējums, pirms viņi izteikuši savas vēlmes.
Labs piemērs ir Kronospan rūpnīca, kura pirms gadiem desmit ieguva vērienu ar milzīgu saražoto koksnes plātņu apjomu, kas tiek eksportēts uz Eiropas valstīm. Visai loģistikas ķēdei un termināļiem bija jābūt gataviem šiem pasūtījumiem. Tāpēc svarīgāk ir nevis atcerēties savus vakardienas nopelnus, bet domāt par to, kādi uzdevumi būs jārisina turpmāk.
Idejas, kā tālāk attīstīties, burtiski ir jānoķer gaisā. Citādi nav iespējams būt tur, kur mēs vēlamies būt. Kad klients savu piedāvājumu jau ir izteicis visiem un tu neesi tam sagatavojies, tad jau esi nokavējis,» spriež Andis Bunkšis.
