Juris Ciganovs: “Loģiskais Staļins” un “vajadzīgās deportācijas” 1
Lai arī tas nav nekas jauns, tomēr vienalga nepatīkami – tā var teikt par interneta vietnes “imhoclub.lv” “priekšsēdētāja” – tā viņš pats sevi dēvē – un bijušā virsnieka Jurija Aleksejeva kārtējiem uzrakstītiem aizvainojumiem latviešiem. Šoreiz par tādu mums jūtīgu tēmu kā deportācijas. Šis raksts bija pārpublicēts arī citur (piemēram, “vesti.lv”) – tas taču esot tikai viedoklis. Nosaukums provokatīvs – latviešu un citu savulaik PSRS teritorijā mītošo tautu deportācijas esot bijusi “Staļina humāna rīcība”. Daudzi taču esot tā darījuši – turki izsūtījuši armēņus, austrieši iznīcinājuši rusīnus, Otrā pasaules kara laikā amerikāņi satupinājuši konclēģeros savus japāņu izcelsmes līdzpilsoņus, tātad Staļins neko tādu šausmīgu neesot izdarījis, bet sekojis loģiskai nepieciešamībai. Tiesa, autors necenšas izvērst sava raksta virsrakstā pieteikto tēmu un nekad savu skaidrojumu tieši par latviešu deportāciju humānismu, bet gan atgremo jau paša reiz uzrakstīto “stāstiņu” par to, cik nepieciešami Staļinam bija izsūtīt visus Krimas tatārus.
Tātad doma – visas deportācijas bijušas nepieciešamas, lai nodrošinātu mieru padomju zemē un lai iespējamie ienaidnieki šo mieru netraucētu. Kara laikā tā vajagot darīt. Un tas ir labi. Krimas tatāri paši vien vainīgi, jo esot bijuši briesmīgi nacistu atbalstītāji – vairāk nekā 20 000 lielā skaitā dienējuši pie vāciešiem. Kolektīvās vainas princips bija ļoti raksturīgs padomju jurisprudencei, un tas pēc būtības padomju režīmu pielīdzina nacionālsociālistiskajai Vācijai. Tur vainīgi bija visi ebreji, čigāni, psihiski slimie, homoseksuālisti un tā tālāk, bet Padomju Savienībā vainīgos “atlasīja” sākumā pēc šķiriskām pazīmēm – buržuji, kulaki, citi pretpadomju elementi, bet vēlāk arī pēc nacionālām: Krimas tatāri, čečeni, Pievolgas vācieši, vēl virkne nacionalitāšu – visi vainīgi un tamdēļ izsūtāmi vai savādāk sodāmi. Krimas tatāru gadījumā sodāmi tāpēc, ka patrāpījušies zem vācu okupācijas. Pēc šīs loģikas, vāciešiem Krimas tatāri būtu kaut kādā veidā jārepresē pirmajiem, jo Otrā pasaules kara laikā PSRS Sarkanajā armijā karoja ap 65 000 šīs tautas pārstāvju, no tiem trešā daļa krita kaujas laukos. Pieciem Krimas tatāriem piešķīra Padomju Savienības varoņa nosaukumu. To visu biedrs Aleksejevs, protams, nemin. Toties viņš min, ka Staļins, izsūtot Krimas tatārus uz saulaino Vidusāziju, bijis daudz humānāks par amerikāņiem, kuri uzmeta Japānai divas atombumbas. Domāju, ka jebkuram loģiski domājošam cilvēkam šāds salīdzinājums ir, maigi izsakoties, derdzīgs.
Man gan nav skaidrs, kādu mērķu vadīts, biedrs Aleksejevs atkal mēģina apspēlēt deportāciju tēmu – visiem taču ir skaidrs, ka, stāstot par Krimas tatāru izsūtīšanu, viņš attaisno Staļina represijas pret latviešiem (tai skaitā). Droši vien arī Aleksejevs pats saprot, ka šī tēma mūsu tautai ir ļoti jūtīga. Bet varbūt viņam dikti pietrūkst “nevainīgā mocekļa” tēla. Nu, piemēram, uzrakstīšu es ko riebīgu par latviešu ciešanām – ka tās nemaz nav bijušas ciešanas, un pie manām durvīm klauvēs latviešu nacisti, pardon, Drošības policija. Tad varēs visur izkliegties, kā Latvijā “žņaudz demokrātiju un ierobežo brīvo domu”…
Sevišķi bēdīgi, ka kas tāds parādās laikā, kad tiek svinēta Latvijas Republikas pastāvēšanas simtā gadadiena. Ne visi vēl Latvijai otru gadsimtu.
