Logi uz Līgas Ķempes karaļvalsti. Kārlis Vērpe recenzē Līgas Ķempes personālizstādi “Karaļvalsts” galerijā “Bazar’t” 2
Kārlis Vērpe, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Galerijā “Bazar’t” līdz 31. martam apskatāma Līgas Ķempes personālizstāde “Karaļvalsts”.
Vizuālam attēlam piemīt burvība pavērt skatu uz apskatāmu, īpašu pasauli. Apgleznots audekls nepiedāvā vien veidolus, zīmes vai simbolus, kuru nozīmi tulkot. Viena no glezniecības īpašībām līdzinās iluzionista trikiem – ar eļļas vai citu materiālu palīdzību uz plakanas virsmas izveidot objektus un dzīvas būtnes, kuras nereti apdzīvo īpašu, no mūsējās atšķirīgu pasauli. Vācu filozofs Eižens Finks to dēvēja par attēlpasauli (Bildwelt); tādu pasauli, kurā valda savdabīgi likumi. Šādi ir pierasts izprast multiplikācijas filmas sniegto redzējumu, īpaši bērnībā.
Līgas Ķempes izstāde “Karaļvalsts” vedināja atcerēties Finka teoriju. Pēc filozofa domām, attēlpasaules “pamatlikums” iepretim mūsējai ir neīstenība. Attēlā redzamais ne tikai atrodas kur citur, nekā mēs attēla vērojuma laikā, bet tas iepretim mums, citiem cilvēkiem, lietām, pilsētām u. tml. nav īstens. Tā vācu domātājs nevēlas pateikt, ka attēllietas būtu ar ko sliktākas par īstajām, bet gan notvert būtisku atšķirību un paskaidrot attēlā redzamā būtību. Tā kā pasakā. No vienas puses, pasakā stāstītais ir kāds nozīmīgs notikums ar morāli, no otras – tas nav īstens, bet gan tikai pasakas motīvs.
Ķempes gleznu gadījumā pasakas pieminēšana nav patvaļīga – izstādei atlasīto darbu motīvi ir pasakaini. Miniatūrs vilcieniņš pilnu tvaiku traucas pa ainavu ar kokiem, kuri met garu garu ēnu uz apsnigušu lauku, kas tuvskatā izrādās spēļu (futbola, basketbola, hokeja?) laukums. Citā gleznā tas pats vilciena motīvs risināts ar tādu kā Mazā Prinča planētu, kurai riņķī mašīna lēnītēm brauc. Planētas virsotnē – mājiņa. Pasakas primārā mērķauditorija ir bērni, bet labas pasakas uzrunā neatkarīgi no vecuma. Pasaka ir radniecīga mītam, teikai un skar cilvēcības pamatus. Ne velti pasakās dzīvo labie un ļaunie, par spīti tam, ka dzīvē viss ir sarežģītāk. Ķempes gleznas nav adresētas tikai bērniem. Apaļa glezna, kurā atainota basketbola bumba, saucas “globuss”, līdzīgs futbola bumbas atainojums – “karalis”. Spēles motīvs māksliniecei ir tikpat svarīgs kā pasaka. Abiem līdzīga ir pārvērtība, dažbrīd rotaļīga, dažbrīd pavisam nopietna jēgas, veidola, lomu maiņa, neierastas līdzības, sakritības. Ir taču pazīstams uzskats par futbolu kā sporta karali.
Liekas, ka multiplikācija ir trešais gleznotājas iedvesmas areāls blakus spēlei un pasakai. Piemēram, glezna “Dienasgaisma” dalās divās daļās. Tās lielāko daļu aizņem zils spēļu laukums, virs tā ainava, kādu mēdzam vērot tālē pie horizonta. Ainavu veido divi apgaismojuma stabi, tādi, kādi ir sporta spēļu stadionos, bet pa vidu balts, sašvīkāts tukšums, gaiss. Švīkas atgādina vēja attēlojumu. Akurāt kā multiplikācijas filmā. Multenes specifika ir līdzība pasakai, bet tās auditorija var nebūt organizēta visupirms bērniem un tad pārējiem. Ir taču multenes pieaugušajiem. Tā var labāk saprast Ķempes darbu dīvainos tēlus, piemēram, kaķi gleznā “Kā i ko!”. Dzīvniekam salīdzinājumā ar ķermeni ir liela galva, acis kā apakštasītes un smaids, turklāt zobos kaķis tur aukliņu, kurā piesieta rotaļu pīlīte. Ja par kaķi domā kā tēlu no pasakai un multiplikācijai līdzīgas pasaules, kurā valda spēles likumsakarības, tad tas vairs neliekas dīvains, bet visnotaļ pazīstams.
Eižens Finks par attēlu runā kā logu uz attēlpasauli. Doma ir pazīstama jau kopš renesanses. Finka pieejā interesanta ir ideja, ka nav attēlpasaules bez logiem, respektīvi, attēliem. To varam skatīt kā vēl vienu attēlpasaules pamatlikumu, papildus jau apspriestajai neīstenībai. Ķempes izstādes gadījumā atliek iedomāties vienu attēlpasauli, pasakainu karaļvalsti, uz kuru ir pavērti galerijā izstādītie “logi”. Skatītāja uzdevums ir iztēloties un domāt šo pasauli tās veselumā. Un nebūs aplami domāt, ka šajā pasaulē apsnidzis lauks līdzinās futbollaukumam, vilcieni atgādina rotaļlietas, bet kaķiem ir lielas galvas un viņi runā.
Iespējams, mākslinieces darbos ir aktuāls arī bērnišķīgums. Vismaz es kā amerikāņu fantāzijas žanra kino, multfilmu un retāk pasaku fans tā mēdzu justies, jo manas intereses ir it kā saistītas ar bērniem paredzētiem produktiem. No otras puses, tie ir žanri, kas vistiešāk ir saistīti ar fantazēšanu un izdomu, nenovecojošu cilvēcisku spēju. Tādēļ “Karaļvalstī” sajutu savu gara radinieci un no izstādes izgāju uzlādējies. Iesaku arī jums “Karaļvalsti” garām nelaist.
