Logi. Ineses Jakobi tekstilijas Talsu muzejā 0
Talsu novada muzeja Izstāžu zālē vēl līdz 6. oktobrim apskatāma Vidzemes tekstilmākslinieces Ineses Jakobi auduma kolāžu izstāde “Logi”.
Šai kolēģes Jakobi izstādei Talsu muzejā noteikti bija jānotiek: tik daudzus gadus (30!) esam apbrīnojuši Ineses – Madonas muzeja izstāžu iekārtotājas un tā izstāžu politikas augsti profesionālā līmeņa turētājas – konsekvenci, darba spējas un pašas nemainīgi augstvērtīgās un tik interesantās tekstilmākslas stabilitāti un noturību. Šī izstāde man šķiet īpaša. Un arī jubileja nesen ir nosvinēta.
Jau Mākslas akadēmijas laikā Inese Jakobi kļuva labi zināma ar vienu no pirmajiem telpiskajiem darbiem latviešu tekstilmākslā “Taures” (1975). Tas bija kā starta latiņa jaunajai māksliniecei, jo kopš tā laika neesmu redzējusi nevienu neizdevušos vai nevarīgu Ineses darbu. Ideja, izpildījums, gala rezultāts, viss vienmēr perfekti un aizraujoši! Motivēti! Jēdzīgi! Viņa agri iekļāvās Latvijas tekstilmākslas nozares avangardā.
Bet šī noteikti ir viņas mākslas brieduma izstāde – šoreiz no daudz kā bijušā bijis jāatsakās (tajā skaitā no vērienīgajiem objektiem un gabarītos lielajiem darbiem, kuri pārstāvējuši Latvijas mākslu daudzās vērienīgās izstādēs), un, kā jau pieredzējušai muzejniecei un kuratorei pienākas, apzinīgi un racionāli izvēlēts koncepts (logi), lai vieglāk būtu strādāt.
Tik nelielā telpā kā Talsu muzeja zāle visvairāk uzrunās izpildījums, nostrādātība, perfekcija.
Pastaigājoties starp Ineses jaunradīto auduma kolāžu slejām, no kurām atvasaras saule vēl spēj izdalīt refleksijas caur plāno audumu (kaprons, tills u. c.) noskaņotajām kārtām – zem tām ir pamanāmas šalles, lakata vai kleitas auduma drukas, austrumu–rietumu raksti, kāds muļķīgs T krekla sauklis un citi – tos mēs taču esam lietojuši un uz sava ķermeņa sajutuši – tu, skatītājs, dodies pastaigā kā kādā svešā pilsētā, kurā it kā drošāk vari skatīties citu cilvēku logos un dzīvē un vilkt paralēles ar savējo…
Taču negaidīti, protams, tu ļaujies piemeklēto audumu skaistumam: tills, markizets, tafts, ripss, šifons, poplīns, “maijaudums”, mežģīnes, dabiskais zīds un mākslīgais zīds… Beigās jūti, ka iznāk to sasaistīt ar pašas (sievietes) dzīvi un parasti sentimentālām atmiņām kādā laika nogrieznī.
Katrā darbā izmantoto rakstaino audumu kompozīcija ir nostiprināta ar vairākām caurspīdīgu materiālu (atmiņu) kārtām, radot akvareļglezniecības efektu, kuru viegli ierobežo nosacītās logu kontūras.
It kā Pīts Mondriāns būtu savas taisnstūra laukumu kompozīcijas gleznojis ar akvareļkrāsām,
bet te tas ir smalkāk un izjustāk, kontūras nav griezīgas; to un audumu savienojumu vietās vērīgs lūkotājs pamanīs dižadatas šuvumu un neticēs, ka tas tapis pacietīgā roku darbā. Šīs izstāžu zāles eksponēšanas iespējas ļauj pētīt abpusēji skatāmos darbus vai vērot caurspīdīgos pret saules gaismu stūra logos uz jau rudenīgās ainavas fona.
Kā kontrasts vai arī atslodze piesātinātajā telpā ir uz visparastākā džutas auduma tapušie “Aklie logi”, I-III. Precīzs vērojums – ķieģeļu sienas un aizmūrētu logu raksts – triviāls materiāls plus visvienkāršākais pārtraukta dūriena izšuvums. Trāpīgāk nevar būt, un, kā Inese raksta izstādes katalogā, “VISOS logos ir tuvās apkārtnes un tālo horizontu refleksijas…”.
Par augšminēto patiesību raisās pārdomas pie darbu grupas (“Logs”, 2010, “Totēms”, 2009), kurā par izejmateriālu izmantotas firmu zīmītes, kuras pētām, kad iegādājamies kādu labāku vai sliktāku apģērba gabalu veikalā. Šīs asprātīgās idejas lietojums redzēts arī kaut kur citās zemēs, bet Inese izcilā izpildījumā un perfekcijā ir radījusi nopietnus darbus, kuri arī mūs gandrīz vai piespiež tādiem kļūt: “Kurus tekstus lasām šodien? Kuru valodu saprotam? Kādas domas pierakstām šodien?”
Tas pats saskatāms mazliet didaktiskajā kolāžā “Kura identitāte…” (2016 ). “Kas ir svarīgākais? Tradicionālais, nacionālais vai globālais, vispārējais? Kuru identitāti saukt par savu?”
Jokojot var teikt, ka eksponētās un tik izjusti komponētās Ineses Jakobi četru gadalaiku slejas gan pierāda, ka laba meistara rokās iespējams visu komponentu laimīgs savienojums – Latvijas ainavā sakņota krāsu izjūta, kubisma taisnstūra laukumu kārtojums un “globālie materiāli no “second hand” veikaliem”.
Tekstilmāksla noteikti ir viens no mākslas veidiem, kas pelnījis vislielāko cieņu un apbrīnu, pirmkārt, jau ieguldītā darba dēļ vien. Pietiekami ilgajā darbu radīšanas laikā, kurā tik liela nozīme ir varbūt pat vienmuļam amatnieka darbam, var tikt radīta nopietna vērtība, galu galā tur negaidīti sev un citiem var izdoties ielikt to, kas notiek apkārt ap šo darinājumu – pašu dzīvi.
Ja izdodas, ja viss laimīgi savienojas, skatītājs to jūt. Lēns, pacietīgs un meditatīvs darbs, askētiska dzīve savā “personīgajā burbulī” (tajā pašā laikā prasme atrasties arī dzīves vidū, būt citur pasaulē, to izgaršot), pašdisciplīna, rakstura šerpums, augsti pašas kritēriji, dabas dota dzīves līdzsvara izjūta radījusi Ineses Jakobi īpaši izjusto audumu mākslu, pierādot, ka arī Ārpusrīgas telpā tāda var pastāvēt neatkarīgi un pārliecinoši.
