Diāna Jance: Maza tauta nevar atļauties nevērot pasaules skarbos vējus 2
Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Parasti, ja vēlamies izrunāt kādas miermīlīgas un nevienu neaizskarošas tēmas, tad iztirzājam laikapstākļus. Reizēm esmu novērojusi dienas, kad iekštelpās ir patīkami silts un ārā pa logu spīd saule. Kurš gan bieži nav pieņēmis vēlamo par esošo un iztēlojies, ka tur, laukā, kur mēs vēl (pagaidām) neesam, – tur ir mīlīgs un jauks laiks, pūš teju rotaļīgs maija vējiņš… Bet patiesībā tur, ārā, pūš salts ziemeļvējš, tas ne tikai uzdzen šermuļus un zosādu, var ne tikai apsaldēt un apskādēt, un pat aizpūst nezināmā virzienā.
Islandiešu valodā ir kāds vārds, kāda latviešu valodā nav, – “Gluggaveður”. Tiešā tulkojumā tas nozīmē “loga laikapstākļi”, proti, tas, ko iedomājamies, skatoties pa logu, nepavisam nav tāds, kāds izskatās. Laikam jau tas pat nav dīvaini, bet tieši tāda pašlaik liekas mūsdienu pasaule – “Gluggaveður”, tā tikai vēl izliekas dvešam to pašu veco elpu, kuru visi vienoti dvesa pirms pavisam nedaudz gadiem. Vēl jau varam tverties siltumā un iedomāties, ka tur, ārā, nemaz tik auksti nav.
Šādas pārdomas par iekšējo siltumu un nesaredzamo, nesajūtamo aukstumu tur, ārā, īpaši sāp tagad, barikāžu janvāra dienās. Toreiz bija auksts pa īstam, līdz kaulam auksts – iekšā un ārā. Tomēr toreiz ne janvāra saulīte, ne rūgtie ugunskuru dūmi mūsu acis nespēja apmuļķot. Tieši otrādi, kailām rokām, kailām karstām sirdīm mūsu tauta bija gatava sevi aizstāvēt.
Tagad arvien biežāk, teju katru dienu, pasaules saltā elpa var klauvēt un jau pat klauvē pie mūsu prātu un valsts robežām, un šī elpa nebūt nav ne gaiša, ne viegla. Un tomēr mēs paši sev tādā kā nepārtrauktā apjukumā turpinām viens otram griezt un rādīt zobus gluži kā izsalkuši savvaļas vilki. Bet klusa, klusa gandrīz naiva ir cerība, vēlēšanās pamosties no pandēmijas murga kā nebijuša…Cerība, ka patiesībā tomēr mēs vēl joprojām turam rūpi viens par otru, turam rūpi par mūsu mazo tautu.
Varbūt viss šis laiks, kad, nejauši satiekoties, vēl nesenie tuvie un mīļie radi un draugi aizgriež prom galvu, lai nebūtu jārunā, labākajā gadījumā, klusi ko noņurd, ir tikai izlikšanās? Diezin kā ir bijis visos laikos latviešu vēsturē, kad pāri dzimtas mājām gāja frontes līnijas – gan burtiskā, gan pārnestā nozīmē? Vai viņi spēja sadziedēt ienaida nestās rētas un atkal stāvēt blakus, lai vienotos par kādu kopēju labumu?
Ir taisnība, mūsu valsts ir jauna, ir arī taisnība, ka šajos laikos pat vecas valstis pieļauj daudz kļūdu. Varbūt mēs visi šajā aukstajā un brāzmotajā laikā esam apmaldījušies un kādu dienu atkal uzspīdēs saule? Tāda īsta, silta un mierīga, kura spēj tautu vienot, nevis naidot?
Drīz būs Dziesmu svētki, un tik ļoti cerams, ka mēs visi satiksimies un atkal visa tauta pati sev uzgavilēs. Jo citādi jau nemaz nedrīkstētu būt. Vai esat pamanījuši, cik ārkārtīgi skaista ir mūsu jaunā Dziesmu svētku estrāde? “Caur sidraba birzi gāju, ne zariņa nenolauzu”… Būs laiks, kad mūsu tautumeitas un tautudēli atkal ietērpsies visskaistākajos tautastērpos un ies stalti paceltām galvām. Būs laiks, kad mēs atkal pulcēsimies, un ir būtiski, lai mēs varētu viens otram ieskatīties acīs.
Es tik ļoti vēlētos skaitīt kādus nezināmus buramvārdus, lai mums izdotos izdzīvot šo laiku. Maza tauta nevar atļauties nevērot pasaules skarbos vējus un sildīties iedomātā saules siltumā. Mazas tautas meitas un dēli nevar atļauties viens otram neskatīties acīs un zaudēt patiesus, siltus vārdus, ko teikt. Mazas tautas valoda nedrīkstētu pazust svešos tulkojumos. Maza tauta nedrīkstētu pazust salta prāta vējos.
Ir sensenis zināms, ka lieli dzejnieki māk paredzēt savas tautas likteņus. Dzejnieks Imants Ziedonis, iespējams, ko tādu kā šis laiks jau sen paredzēja. Bet varbūt tikai mūsu šodienas mierinājumam viņš dzejolī “Ir tādi cilvēki” ierakstīja: “Ir tādi cilvēki – sirds ļoti dziļi./ Liekas, nekā viņi neapjauš,/ Bet pašā dziļumā mīlestība/ Nobrāztām rokām akmeņus lauž.”
