Kurš tieši, jūsuprāt, ir vainojams pie tā, ka tiesībsargi netika galā ar pierādījumu vākšanu un apsūdzību? 56
Domāju, ka atbildība par to ir jāuzņemas visai konkrēto amatpersonu virknei – sākot ar lietas izmeklētāju un beidzot ar ģenerālprokuroru. Šajā lietā iesaistīto personu ietekme un tās mērogs ir tik būtisks, ka izmeklēšanas izčākstēšana grauj sabiedrības uzticību likuma varai un taisnīgumam, tātad grauj pašus Latvijas valsts pamatus.
Ja nespēj sodīt likumsargi, tad politiķus ir iespēja sodīt vēlētājiem. Kā redzams, Šlesers un Šķēle vairs nav politikā, taču Lembergs Ventspilī vai, piemēram, Truksnis Jūrmalā, pār kura darbību arī krīt līdzīga aizdomu ēna, bauda lielas vēlētāju daļas uzticību. Tātad daļa vēlētāju ir pieņemama šāda rīcība…
Politiskā atbildība ir process, kas nemitīgi attīstās – labām pārmaiņām nav cita dzinuļa kā vēlētāju prasīgums. Man grūti iedomāties, ka Latvijas tauta vēlētos redzēt kā savus līderus tādus politiķus, kādus “oligarhu sarunās” ieraugām Aivaru Lembergu un citus iesaistītos. Domāju, ka viņu laikam politikā ir jābeidzas.
Sabiedrībā izskan arī tādi secinājumi, ka Šlesers vairāk tikai plātījies, bet tajā pašā laikā Šķēles birojā citur ir kārtotas “īstās lietas”. Tāpat tiek minēts, ka oligarhu sarunas ir veci notikumi un ka tagad būtiskāk būtu uzzināt, kā “sakārtotas lietas” 2016. un 2017. gadā ar citām personām, politiķiem un uzņēmējiem.
Daži sarunās iesaistītie personāži tiešām ir nogājuši no politiskās skatuves, bet daudzi citi joprojām ir ļoti ietekmīgi. Tieši tāpēc ir svarīgi atklāt sarunu saturu – vēlētājiem ir tiesības redzēt, kādā veidā un kādiem mērķiem šie cilvēki izmanto viņiem uzticēto varu. Turklāt arī tie, kas vairs nav politikā, ir aktīvi Latvijas biznesā un viņu acīmredzamā nesodāmības apziņa grauj ticību godīgas politikas iespējamībai. Sarunas nav tik sena pagātne, lai mums nebūtu pamata bažām, ka līdzīgi varas mehānismi turpina darboties arī šodien – tikai atklājot šo varas virtuvi pagātnē, mēs varam iemācīties to atpazīt un nepieļaut nākotnē.
Andris Piebalgs izteicies, ka partija “Vienotība” varētu rosināt parlamentārās izmeklēšanas komisijas veidošanu par publicētajām “oligarhu sarunām”. Vai, jūsuprāt, tas var kaut ko dot, zinot līdzšinējo pieredzi ar parlamentārajām izmeklēšanas komisijām Latvijā?
Parlamentārās izmeklēšanas komisijas iepriekš nav izcēlušās ar būtiskiem rezultātiem, taču es pilnīgi piekrītu, ka oligarhu lietas izgāšanās ir ļoti svarīgs temats, kuru ir vērts izpētīt. Ceru, ka deputātiem pieejamās metodes palīdzēs sabiedrībai vairāk uzzināt par izmeklēšanas kļūdām vai šķēršļiem, kas traucēja lietu novest līdz tiesai.
