Locītavu iekaisums. Kā to ārstēt? 0
“Augustā man operēja gūžu. Diagnoze – osteoartrīts. Kā to ārstēt un ar kādām zālēm?” Olga Daugavpilī
Jebkurš artrīts nozīmē locītavu iekaisumu. Šīs slimības skar ceļu, gūžu, plaukstu locītavas, mugurkaulu un citas ķermeņa daļas, rada sāpes un ierobežo kustības. Osteoartrīta gadījumā iekaisums un sāpes rodas, jo nodilst un samazinās locītavu skrimšļa slānis.
Agrīnā slimības stadijā skrimslis zaudē šķidrumu. Kaitei progresējot, skrimslis sacietē, tāpēc palielinās bojājuma risks pārslodzes un pat nelielas traumas gadījumā. Kad skrimslis nodilst, rodas izmaiņas kaulos, veidojas dažādi izaugumi, kas pastiprina sāpes, īpaši fiziskas slodzes laikā, kas pāriet pēc atpūtas. Stiprākas sāpes ir, ja atsāk kustības pēc ilgāka miera perioda. Vēlāk tās parādās arī miera stāvoklī un pastiprinās mitrā laikā. Rīta stīvums osteoartrīta gadījumā nav ilgāks par 15 – 30 minūtēm.
Osteoartrīts ir hroniska deģeneratīva slimība, kas raksturīga, cilvēkam novecojot. Tomēr tā nav tikai vecu ļaužu kaite – šī liksta var būt arī diezgan jauniem cilvēkiem, īpaši pēc traumām, vielmaiņas traucējumu dēļ un ja ir pastāvīga locītavu pārslodze intensīvu sporta nodarbību, fiziska darba un liekā svara dēļ. Jārēķinās, ka palielināts ķermeņa svars ietekmē gan lielās, gan mazās locītavas, piemēram, pirkstiem. Tādējādi cēlonis ir gan iedzimtība, gan dzīvesveids. Turklāt pēc locītavas traumas osteoartrīts bieži kļūst pamanāms tikai pēc vairākiem gadiem!
Arī artrītu izpausmes var būt dažādas, taču vienmēr ir sāpes, kas var liecināt gan par osteoartrītu, gan kādu iekaisīgu un autoimūnu locītavu slimību. Tieši tālab ir jāapmeklē ārsts, kurš nosaka precīzu diagnozi un nozīmē piemērotāko terapiju – arī nepieciešamos medikamentus.
Līdz šim nav radītas zāles, kas pārliecinoši spēj izārstēt osteoartrītu vai apturēt tā progresēšanu, tomēr ir daudz iespēju atvieglot simptomus un uzlabot dzīves kvalitāti.
Lieliska profilakse pretstatā pārmērīgai fiziskajai slodzei ir samērīgas aktivitātes (spēka, stiepšanās, aerobiskie vai izturības vingrojumi), jo mazkustīgs dzīvesveids paaugstina slimības risku, veicinot locītavu audu atrofiju. Par labu nāk ķermeņa masas samazināšana un pārslodzes pārtraukšana slimajai locītavai. Kustīgumu uzlabo un sāpes kupē pārmaiņus pielietotas karstuma un aukstuma procedūras – siltums no rīta vai pēc ilgāka miera perioda, aukstums – pēc fiziskas slodzes vai iekaisuma gadijumā.
Kaulu stiprumam un vienlaikus osteoporozes profilaksei nepieciešams kalcijs un D vitamīns. Mehāniski palīglīdzekļi (īpaši svarīgi ceļa locītavai, arī īpašas zoles un gūžas locītavas stiprinātāji) palīdz fiksēt locītavu un vienmērīgāk sadalīt slodzi.
Pretsāpju līdzekļi parasti ir efektīvi tikai slimības sākumstadijā. Tos lieto, sākot ar vieglākiem un pārejot uz stiprākiem. Nelielu atvieglojumu sniedz sildošas ziedes.
Locītavu slimību sakarā visbiežāk piemin glikozamīna hidrohlorīdu un hondroitīna sulfātu. Tās ir dabīgas vielas, kas patiešām ir locītavu skrimslī un ko var iegādāties arī zāļu un uztura bagātinātāju veidā. Ja slimība jau ir sākusies, zāļu forma ir ieteicamāka. Izvēloties uztura bagātinātāju, jāseko devām, jo ieteicamā terapeitiskā glikozamīnam ir 1500 mg, hondroitīna sulfātam – 1200 mg. Jārēķinās, ka abi šie līdzekļi ir jālieto visai ilgstoši.
Ir pētījumi, ka osteoartrīta slimniekiem noderīgs ir mežrozīšu ekstrakts, pozitīvi slimības gaitu ietekmē Omega-3 taukskābes (500 – 1000 mg dienā).
Pēdējā un radikālākā ārstēšanas iespēja ir locītavu endoprotezēšana.
